tērzēju ar jauku dāmu, vienu no klientēm, pēkšņi satrūkos, viņa bez jebkāda brīdinājuma sāka raudāt. ak, cilvēcība.. ir jau daudz iemeslu, kādēļ svešiniekam ir vieglāk uzticēt savas bēdas. laiks apstājās, viņa centās pavisam nozust manās skavās, strauji plūda vārdi un asaras, slūžas vaļā, līdz pamazām straumītes norima. viņas gaišais smaids padarīja mani patiesi priecīgu. un pēc atvadīšanās biju palikusi ne tikai ar noraudātu plecu un rūpjpilnu sirdi par šo nupat iepazīto cilvēkbūtni, bet arī mierinošo apziņu, ka neesam tik atšķirīgi, tā atkal uzrodas šādās tīrās saskarmēs un mēdz pazust ikdienā. un kāpēc tā tas ir?