cik savādi, agrāk šis darbs patika. tagad, izņemot algu, palīdz noturēties tikai jaukie ļaudis-klienti.
un mūc-prom-domas, protams, sasparojas, kad jāorganizē sava pirmā dzīvokļa sālsmaize.
man atkal ir mājas. savas atslēgas.
un ir arī kāds, kura dēļ vieglāk tas viss panesams.
pavasari, nekavējies pārāk ilgi, lūdzu.

man bija tieši šāds pats mērkaķēns. Aksels viņam uztaisīja ''auskaru''. savādi, tā netīšām, uzdurties interneta plašumos vienai no vismīļākajām mantiņām.
vai Tu atceries savējo?

mācoties tikt galā ar sevi tīri analītiski, cenšoties izprast arī sajūtas, man liekas, ka būšu zaudējusi māku patiesi just. ar to arī saistu radošo mēģinājumu nebaudāmos rezultātus, vēl joprojām nespēdama līdz galam atzīt to, ka ne jau katram dots. varbūt tāpēc, ka dzīve kļūst aizvien jaukāka, skaidrāk atklājas pašas disharmonijas, vairs neatrodot aiz kā paslēpties, ko vainot. nē, bet, protams, var jau pagrābt no visas plašās Pasaules - rudens, Parīzes traģēdijas, ekonomika, degradācija utt. bezatbildība der kā uzlieta. un taisnība jau ir vietējam rokstāram, esmu traģikomiski valdonīga, tas ir gluži mans jājamzirdziņš, kursu nospraudis postā. nekas..

kapitālisms ielīdis atkal aiz ādas

kārtējo reizi sev jautāju

“ar ko un par ko”

bezspēkam pieņemoties spēkā

atbilde godīga

“ar sevi par sevi”

un tā mūždien

"it was raining all day. now sun is set and street lights light up. wind sings in the trees. oh, the boring symphony of cars, trolleys, footsteps and drunks is sneaking in with the fresh air through my only window..and all these people with their strangeness have polluted my mind. weird repetitions of big city life. seagulls.. they seem so out of place but remind me that bay is near. everything's so loud here, on the 2nd floor, that it makes You feel like you're on the street.ALL THE TIME. I swear to Shostakovich, I used earplugs today! I miss You, my dear unicorn."

lūpas sakošļātas, cenšoties noturētu kaut drusciņu līdzsvara. kā naktstauriņš apdullis, pilsētas lampu apdedzinātiem spārniem, cenšos nepadoties vecām orbītām. mūžīgais troksnis pārmāc pašu, nedabiskās strūktūras vienkārši nomāc. skumji, kad vakaros atliek vien nojaust, ka kaut kur, aiz aukstiem kalniem, izdeg debess saulrieta krāsās, kā ugunskuri tajos mierpilnajos vakaros. pats laiks izkūst uz asfalta, kā skābe, izsvilinot bedres, bet ielas svētums saslaucīts tās galā, metot ēnu nepārejošu. domāju par kļūdām un to cenām, izlabojot bilanci. un naktīs neļauj gulēt aiz loga notiekošais, bet tikai tad, ja pati neesmu tur. sveiks, jūlij un jaunā sekunde!

pasaule paplašinās ar katru jaunu iepazīšanos, līdz tā kļūst tik maziņa, ka jāslēpjas sevī.
trīs atslēgas par daudz
trīs somas par maz
riekšas pilnas ceriņu gaisa, bet vīnu vairs negribas dzert. viss sarauts un tagad jāpin jau atkal, kā vējā izpūrušas bizes. ak, dažām domām jāuzbrūk ar mačeti, citādi var nesanākt laika. visu vienmēr paspēt nevar, jāmāk palaist, kā komētas, kas mēdz arī atgriezties. gribētos vienmēr tikai to labāko, bet savādi, ne vienmēr tas izdodas. nekas nav vienkārši, pārtraukt arī nedrīkst. dzīpariņš cauri visām tagadībām jānostiepj taisns, tikai tad varēs noturēt līdzsvaru līdz galam. lai kur tas arī nebūtu.

pārāk daudz prieka un pārāk daudz skumju

nodzīvojusies līdz nelabumam. apzinos savu spēku, to pašu kāds Tevī, ikvienā. ar to paveikt varētu to, kas nepieciešams, bet es nezinu, kas tas īsti ir. bezmērķīga dzīve, tāda pati, kāds izvērtās mans klejojums rietumos. un kāds ir jūsu mērķis? esmu ievērojusi, ka biežāk izprotu sevi, raugoties citos. gluži tāpat kā toreiz, kad man bija četrpadsmit gadu, sekoju baram un nonācu mežā, kur cilvēki, kuri man jau daudz bija iemācījuši, pasniedza jaunu atziņu: mokot trīs vai četras mazas meitenes, viņi piedāvāja man piedalīties, bet es atteicos un gāju prom, jo no malas tik daudz vieglāk saprast. un tā es, no malas, raugoties uz jums, cenšos saprast sevi. raudzīties sevī nesanāk, vienmēr kāds iztraucē. kā vakar, kad ar izslēgtu telefōnu un pilnām iekšām sēdēju uz mīļākā Kronvaldparka soliņa. mazliet salstot, jo saule jau ripoja lejā, mums jau vairs nemanāma, es vēroju pīles, kas darīja to pašu, ko vienmēr. tad mani uzrunāja divi vīrieši no baznīcas. mēs sapratām, ka piekrītam viens otram par visu lietu kārtību, bet definējam savādāk. viņiem pasaka priekšā, kas man derdzas, tāpēc tam neļaujos. bet ir dažas mācības, kam man vajadzētu ļauties. It visam savs iemesls.

un man riebjas tie paši jautājumi, kamēr pašas stāsts vēl nepilnīgs un atbildes nevērtīgas. atliek nirt zilpelēkās acīs, kamēr okeāns nav sasniegts, bet arī tas vairs ilgi nelīdzēs, jo beigsies svaigo pāru, atliks dzīres un tukši sapņi, tad būs atkal jāblandas. kur vēl? kā vēl? es laika gaidu zīmes, kas parasti nāk caur jums. uz sevi esmu beigusi paļauties, bet nekas labs no tā nav sanācis. viss it kā izmēģināts, taču nemaina neko. tas ir kā spaidīt salūzušu ierīci vai bakstīt tikko iegūtu. gaidu, kad kaut kas iedarbosies, nezinot, kam tam jābūt, kā kāda nezināma autōra nenosaukta dziesma.

tā nogurt var tikai no svētkiem jeb pirmā nogale atpakaļ dzimtenē.
tik daudz jauna, tik daudz veca. vēl pēdējās ievadlietas un tad jāķeras klāt plānu realizācijai.

gaidu, kad Parīzes ielas nožūs, lai dotos satikt jauno draudzeni no Maskavas,
ar kuru vakar šampi dzērām kapos, sauļojoties starp kopīgu varoņu atdusas vietām.
domas, ko gribēju te atstāt, laikam aizmirsu Lionā.
sadarīts, sev pierādīts un sasniegts ir gandrīz viss vēlamais. dažbrīd brīvgaita palīdz, bet jābalansē veikli.
vēl aizvien neesmu izvēlējusies kā pieiet nākotnei. vismaz trīs ceļi zināmi,
bet vēlēšanas nav beigušās, prāts vaino sirdi un otrādi. ticība apjukumā.
a vienkārši jāturpina, nekas cits jau neatliek.
dāmas un kungi, man liekas, neviens no mums vēl nav sapratis, kas un kā. ir jautri tāpat.

lieliski, atradu latviešu valodu uz šī kompja, bet jau biju apradusi ar franču izkārtoju rakstīt bez garmuzīmēm [atkal slikti :D]
bet vispār tagad blakus notiek mandeļriekstu iecukurošana, lasu jau atkal jaunas ziņas no draugiem par to kā bērni aug un attīstās dzimtenē.
vēl aizien žēl par likteņa ironiju, aptuveni desmit gadus biju gaidījusi Tīrsenu Baltijas apkaimē, bet nu, nebūšu pati klāt, būšu viņa dzimtenē vēl aizvien ap to laiku.
kā īsti ir ar pieredzēm, vai no tām tiešām mācas vairāk, vai pietiek ar sekundāro? vai pietiek ar vienu, perfekti izstrādātu lōģiku visai dzīvei?
nākas par to domāt, jo pēdējā laikā reaģēju uz dažāda veida jaunām pieredzēm savādāk, nekā jebkad būtu iedomājusies sevi darām. un es nezinu, vai rīkojos pareizi, bet zinu, ka savādāk nebūtu spējusi dotajā brīdī, lai gan, protams, ir apcerēti alternatīvi scenāriji un varbūt tiks izmēģināti, ja dzīve atkārtos pati sevi, kas, kā mēs visi labi zinam, mēdz notikt.
bet puķes dārzā plaukst, kā katru pavasari, jauns mēness atkal aug, te gan mazliet sagāzies un es pati vēl aizvien esmu tāpati.
gandrīz pusgads jau prombūtnē.

ja gadiem ilgi izvairās no medikamentu lietošanas, tad visādas antibiotikas un citas ķīmijas iedarbojas daudz efektīvāk. šoreiz tas noder, jo jātiek atpakaļ uz pekām.
kad piespiedu kārtā esi ar kādu kopā 24/7, vienlaicīgi spraucoties cauri grūtībām, neizbēgami rodas spēcīga saikne un dziļāka izpratne vienam pret otru.
un nav viegli atzīt, ka tomēr ne vienmēr pietiek spēka, ka vājuma brīži pilni pretīgas sevis žēlošanas, ka gaidi no citiem atbalstu, kas nav pat skaļi izteikts, tad savās mēmajās skumjās vaino tos tuvākos, par to vainojot sevi, iesprūstot kaut kur starp ķēmīgas čūskas galvu un mutē iekniebtu astes galu, rodot mieru tikai tad, kad tā pati sevi apēdusi un pāri palicis pliks nekas. tikpat tukšs kā pats.
specifiskas žokļa iedzimtības dēļ, esmu pieradusi pie konstantām sāpēm tik ļoti, ka īsti vairs pat tās nejūt. atvieglojuma ripas esmu ziedojusi kādam, kuram mazliet vairāk vajag. interesants eksperiments, redzēsim, ko māte daba šoreiz sniegs.
cikliskums, protams, nav nekur aizmucis, bet leņķi sašaurinās noteiktos punktos.
un gluži kā bērns, dažbrīd skumstu par to, ka nav vairs iespējas bildes taisīt, solot sev, ja tāda vēl kādreiz būs, centīšos interesantākiem rezultātiem, labi zinot, ka mānu pati sevi.
tā nu te, franču zemē, viena latviete un viens vācietis, abi dzimuši gandrīz reizē, cīnās ar nogurdinošām kaitēm, mēģinot saglabāt kopējo garu dzīvu, kad es vārga, viņš ķeras pie stūres un otrādi. atliek dziļi ieelpot, zem izelpas nočukstēt "c'est la vie", izspiest no sevis smaidu, jo nav jau tā, ka nebūtu par ko, tad turpināt, atceroties, ka nevienam jau nav viegli un labākas dienas vēl tik priekšā.

kad viņš teica, ka mans smaids atgādinot Mona Lisas, es atbildēju ar Dilana citātu:
"But Mona Lisa musta had the highway blues. You can tell by the way she smiles."
tas bija Romā, šorīt to nākas atcerēties, skatoties spogulī, kamēr Liona mostas.
ceļš uz laiku ir apstājies un saule griežas atpakaļ.


pienāca īsziņa vāciski. mīļa, bet no nepazīstama itāļu nr. tikapt labi varētu nebūt domāta man. šeit pašai savs vācietis.
nespēju atbildēt par aiz sevis atstāto, tā vairs neesmu es. sakostiem zobiem mainīšu arī pārējo.

īsa filma par visu

varētu būt laba sieva atpakaļ Romā, varētu arī padoties, doties uz Rīgu.
nav nozīmes tam, ka esmu Florencē. skaisti un labi, bet tas pašas dēļ.
nospraustais mērķis jāsasniedz, tad varēs jaunus šaut. kā bultas.
nevaru zināt, ko nezinu.
bet ir pārliecība sevī, jo kamēr elpoju, nekas jau nav beidzies. kā Zeme neapstājas, vējiem mainot virzienus. viss jauns un vecs reizē.
sirds sprāgst un atkal saraujas.
mēness pačielē, atgādinot, cik maz un daudz vēl palicis.
Tu esi radījums, ko var sajaukt pa daļām, tās saliekot atpakaļ citādi.


esmu bezgala pateicīga par visu, cik skaisti veicies, nezinu kā atdarīt, gribas kaut ko pasakainu radīt. pārvarēt slinkumu & sākt.

  šodien atvadījos no vasaras, skatoties kā attālinās Sicīlijas sala. ļāvu saulei vēl pēdējo reizi sakarsēt vaigus. baltu putojot dzidrzilo jūru, kuģīs veda atpakaļ uz kontinentu. šauruma vidū skatiens pievērsās okeāna virzienā apspīdētajam horizontam. tukšie kilometri. šis bagātais ūdens vairs nešķir no man svarīgākā, beidzot esam uz vienas zemes. atvadījos no palmām un kaktusu augļiem tik sulīgi sarkanajiem. neaptverami daudz tika atstāts uz šīs salas. veselas pilsētas iemīļotas un desmitiem cilvēku, pat daži mājdzīvnieki. cita pasaule. cita dzīve.
  atgriešanās Romā liek justies kā mājās. jau zināmas ielas un draugi. nekādu problēmu. pats vakars arī skaists un veiksmīgs. saulriets krāsoja debesi pat zaļganīgos toņos, kalnu silueti iezīmējās aizvien tumšāki, pilsēta izskatījās kā izlieta zvaigžņu jūriņa starp tiem. te beidzot arī redzams rudens. ķermenis atpazīst, viss atkal līdzsvarā, es dodos pareizajā virzienā. šī sajūta bija pametus, kad aizdevos vēl tālāk uz dienvidiem. bet tad sirdsbalss vairs neizturēja, lika mainīt plānus, apgriezties uz papēža un desmit stundās pieveikt jau pusi ceļa.
  divas trīs pieturas uz tad mājas, Liona.