cibā kāds nezināms lietotājs ierakstījis, ka lielais brālis esot labākais rakstnieks šobrīd valstī.

gan zināmi, gan man nepazīstami ļaudis otru brāli nereti slavina par akadēmiskajiem sasniegumiem.

māsa, manā skatījumā, ir modernas sievietes piemēru piemērs jeb kā būt lieliskai mātei, sievai un karjeristei reizē.

tētis šobrīd priecājas par invaliditātes statusa bōnusiem.

un ko daru es?

mostos nokaunināta, kad sapņos paviesojusies ōme, kura bija lieliska tēlniece, dzejniece un prozaiķe. siltum silta būtne un sapņos ne pušplēsta vārda no viņas nedzird, arī smaids nenodziest, taču mani nerealizēšanās kompleksi laikam manifestē sevi caur viņas patību.

vakar pēcpusdienā, pēc darba, skaldot malku skaliņiem, vēroju debesi pa plaši atvērtajām šķūnīša durvīm un mēģināju prognozēt, ko vējš atpūtīs šoreiz. pēcāk kurināju krāsni un spēlējos ar minku. viegla un vienkārša dzīve ir tas, par ko esmu fantazējusi ne vienu vien reizi. taču, lai ko es vēlējos sevī  nogalēt, kad bezmērķīgi aizmuku no šejienes, ir iesakņojies tik dziļi, ka šķietami nekas vairs nelīdzēs. tā spiediens uz visu pārējo ir tik ātri audzis spēkā, ka vai nu būs jāmūk atkal, vai nu būs tam jāatdodas. tagad visu atstāt būtu grūtāk, jo mīļām draudzībām klāt nākušas arī reti veselīgas attiecības ar burvīgu jaunskungu, kā arī, lielāka pienākuma apziņa pret manu četrkājaino draugu. dažbrīd liekas, ka nevajadzētu dzīvot galavspilsētas centrā, ka pilsētas maiņa varētu visu padarīt vieglāku. banāli, varētu teikt, ka jūra sauc. bet gribas pieaugt, beigt žēloties un abām rokām kārtīgi izmīcīt šo māla pikuci, ko sauc dzīve.

katrā ziņā, man nav ne jausmas, cik daudzi no jums zina, ko nozīmē uzaugt starp talantīgiem cilvēkiem, kur Tu pats, gandrīz vienīgais, ar tiem pašiem gēniem, kaut kā neīsteno vērotāju pareģojumus. а мы все такие разные