iepriekšējo nakti pavadīju ar mēnesgaismas apspīdētiem  Palermo draudziņiem, tipisku sicīliešu vīnu un visādiem garaiņiem plunčājoties šeit:


svētki katru dienu. šī kalniem un vulkāniem svētītā baznīcu zeme padara traku un apaļu. Āfrikas vēji, Sahāras smiltis. traki traki traki labi.

katru reizi viņi grib manu stāstu, kaut ko pielipināmu tik grūti iegaumējamam vārdam un vēl neizpētītai sejai. bet tie taču ir viņi, kuri to veido. mētājos kā lapkritī pa karti, uz leju vien, uz dienvidiem lēnītēm. piedod, mīļā Liona, bet Tu devi par daudz un man bija jāmūk lietū, Tu taču zini, ka neciešu dzestrumu. uz ceļa ne mazums ceļabiedru, bet jāsastop to, kurš atradīs īstās itālijas virtuvītes, kur cilvēki reizē dejo, taisa ēst, dzied, vāra kafiju, liek stīgām enģeliski vibrēt, šķaidās ar vīnu un Tu arī. neskaitāmas pirmreizes, bagātīgas pieredzes, aizvien sarēžģītāki atzinumi. tā tas visums izplešas un saraujas. ceļā brīži ātrāk mijas, saldskābenos knapi izjūt. un es nespēju palūkoties aiz katra stūra, bet izvēlētie neliek vilties, tur sastopamie padalās viens ar otru, lai atrastu skaistāko ceļu prom. tāpēc plāni mainās - stāsts vēl nav zināms. protams, sirds aizvien kavējas Sonas upes krastos, bet rudens turpina dzīties pa pēdām un man vēl ir nenokārtotas darīšanas ar vasaru, Alpi aiz muguras. izdragājiet lapu kaudzes manā vietā, lūdzu!

perspektīva, mazulīt.


<3

pēc pieprasījuma, ziņoju, ka esmu jau pirmo nakti pavadījusi franču zemē.
sabūvējām teltis pie upes, kurā cauru nakti dreifēja balti gulbji zem bagātīgi zvaigžņotās debess.
te rudens nesteidzas, bet zaļos kalnus noklājuši daži mākoņi.
ir labi zināt valodas!
apcerīgumam te maz laika, dauzamies apkārt un ir skaisti.

mīļoju jūs visus un ceru, ka dzīvojat labi :]

pēdējās atslēgas izmestas, viss, kas izdzīvošanai vajadzīgs, ir uz muguras.
vienīgais, ko atstāju šeit, kā dēļ arī būtu vērts atgriezties, ir dažas mīļas sirdis.
..gr, gaidu transportu, nevaru vairs noturēties uz vietas.

ņur, susuri, jauku jums rudeni un kultivējiet mur-mur :]

viss tik tiešām labi, vai ne?
vienīgā epziode, ko neesmu vēl aizvien sapratusi:

cilvēki, visādi atpūtušies, atnākuši K-Remonta fantastikso koncertu paklausīties, padancot un tā.
protams, būdama izteikti īsa auguma melomāne, atrados tuvu skatuvei un tuvu jau eiforijai.
smaids pāris sejai, pēkšņi uz tās arī prožektora gaisma, kam seko Ievas skatiens un negaidīta manas klātbūtnes izsludināšana.
KAMDĒĻ?
nu, tiešām.. gan jau to tā jauki bija domājusi, redzējusi kā uzaugu, nesen arī skolojusi, bet tomēr..
nezinu, kurš bija vairāk apmulsis - es vai pūlis?
smieklīgākais bija tas, ka kāds izsauca māsas vārdu, jo Ieva nevajadzīgajā priekšā stādīšanā atklāja tikai to, kuras dzejnieces jaunākā meita esmu.
varēja taču pēc koncerta vienkāršu "čau" pateikt :D
šitā nevar biedēt jau otro dienu savvaļā palaistus mincīšus. trauma, būs bail gan no Ievas, gan no prožektoriem un skatuvēm netuvošos vairs vispār.

kad izblandījies prāts un ķermenis, šamaniskais ģēnijs jau piedāvā svaigus toņus, šoreiz tieši jauno ceļu paletei meklētos.

Tev jau arī skropstās izstiepjas saules spārni, kad piemiegtām acīm uzlūko to.
bet cik tālu jūrā parasti Tu peldi?
meža ogu smaržām pilnas taciņas un smalks lietus uz sakarsušas ādas,
pilsētai nav vairs nozīmes.

skaties, lietas

parasti tās ir dziesmas, kas neliek mieru,
bet šīs skaistās dienas pavada Viljams Bleiks:

"If the doors of perception were cleansed,
every thing would appear to man as it is, Infinite."

tie skaistie mirkļi, kad "jigsaw falling into place"
brauc mājās. uz riteņa. taisns ceļa gabals. Tava iela.
nakts vidus, bet tīkamas smaržas.
tīkams asins sastāvs. laba oma.
SALŪTS. Tev pretī salūts, jo tas ir ceļš uz pašreizējām mājām.
ausīs iespraustie atskaņotāji dod ceļu Nelaiķa pavadonim.
viss ir labi. viss vienmēr ir labi, tikai Tu reizēm aizmirsties.

tas taču ir mazliet skumji, ja pat uz sekundes simtdaļu prātā noķerama doma "piedod, ka neesmu pietiekami laba".
un tad atkal, gribas domāt, ka tā gadījies ikkatram [savā dzimtē, protams]. varbūt ne

kaut ko neuzrakstītu vajag.

netīšām negulēts jau tik ilgi, netīšām atzīmēta un vēl turpināma
vienā bildē neieliekama, vienā citātā vai dziesmā, nāves gadadiena.

When you start thinking about fate and a sense of God or cosmos, it just seems that positive and amazing people should be allowed to have their lives, because so many negative things happen all the time. With Jeff, I’d forgotten that people can die by accident. I thought everybody died because they were self-destructive and did too many drugs or shot themselves. We’ve already had a bunch of dead young people. We didn’t need to lose another one. But then, I guess there’s no quota on young people dying.

— Chris Cornell

un arī Pīgoznis..

nu, kā lai nesmaida, kad Šverna kungs nospēlē pēdējos akordus tik tuvu,

ka gandrīz stīgām aizskar degungalu, un tad silti ieskatās acīs,

noslēdzot jaukā „Brāļi un Māsas” albūma prezentāciju. 

un traks, galīgi traks tas mēness šonakt, dullumu uzdzinis ļaudīm.