katru reizi viņi grib manu stāstu, kaut ko pielipināmu tik grūti iegaumējamam vārdam un vēl neizpētītai sejai. bet tie taču ir viņi, kuri to veido. mētājos kā lapkritī pa karti, uz leju vien, uz dienvidiem lēnītēm. piedod, mīļā Liona, bet Tu devi par daudz un man bija jāmūk lietū, Tu taču zini, ka neciešu dzestrumu. uz ceļa ne mazums ceļabiedru, bet jāsastop to, kurš atradīs īstās itālijas virtuvītes, kur cilvēki reizē dejo, taisa ēst, dzied, vāra kafiju, liek stīgām enģeliski vibrēt, šķaidās ar vīnu un Tu arī. neskaitāmas pirmreizes, bagātīgas pieredzes, aizvien sarēžģītāki atzinumi. tā tas visums izplešas un saraujas. ceļā brīži ātrāk mijas, saldskābenos knapi izjūt. un es nespēju palūkoties aiz katra stūra, bet izvēlētie neliek vilties, tur sastopamie padalās viens ar otru, lai atrastu skaistāko ceļu prom. tāpēc plāni mainās - stāsts vēl nav zināms. protams, sirds aizvien kavējas Sonas upes krastos, bet rudens turpina dzīties pa pēdām un man vēl ir nenokārtotas darīšanas ar vasaru, Alpi aiz muguras. izdragājiet lapu kaudzes manā vietā, lūdzu!