Мир умирает люди похожи на тлю
Пыль на телеэкране важней того что я смотрю
Любовь прокисшие щи мечта помойное ведро
И ожидание чуда тянет камнем на дно
Здесь вообщем-то нечего делать кроме того чтобы жрать.
Здесь страшно быть убитым но страшней убивать
И очень хочется руки на себя наложить но я буду жить
И кто бы что ни говорил я буду жить
Я буду жить
И кто бы что ни говорил я буду жить
Я буду жить
Кто первый тот ненавидит кто любит тот отстает
То что слепой не увидит зрячий тут же возьмет
Тому кто ждет состраданья в горле костью станет зло
От великого желания делать людям добро
Но все же хочется верить что где-то прячутся глаза
В которых тайною сердца кровоточит слеза
В которых видно на белке от боли красную нить
И ради этих глаз я буду жить
И кто бы что ни говорил я буду жить
Я буду жить
И кто бы что ни говорил я буду жить
Я буду жить
Путь ненависти легок он ведет прямо в ад
Эта дорога прямая но дорога назад
И если будут во мне силы я вперед смогу пойти
Звеня ногами в кандалах по дороге любви
Я буду мерить мили днями и десятками лет
Кровоточащими ступнями оставляя свой след
И я бессилен что-то сделать, что-нибудь изменить
Мне ничего не остается я буду жить
И кто бы что ни говорил я буду жить
Я буду жить
И кто бы что ни говорил я буду жить
Я буду жить.
/Дельфин/

kad mirkļu sērija pārvērtās mūžībā, sapratu, ka varētu iet un iet, negribētos ne smēķēt, ne dzert, ne ēst, ne apstāties. nebūtu vajadzības. ausīs ieskanētos šis, kā tas bieži notiek, kopš nočiepto kaseti mēdzu drillēt uz apli savā kasešu plejerītī. visi mēs ik pa laikam attopamies ceļā uz mājām. vieni, saprotot, ka viss paliek aiz muguras, ļoti maz var paņemt līdzi. Tev esi Tu, tajā laikam arī slēpjas tas lielumiņš. mazliet skumji, bet vismaz atbrīvo no ierastajiem pārdzīvojumiem, ko sakodētais prāts nebeidz smērēt sejā, aizsedzot skatam patiesību. mēs esam zvaigžņu putekļu veidoti gari ļoti neizturīgā iepakojumā, vadamies pēc ķīmisku reakciju ietekmēm. arī tas reiz beidzas. iepakojums nolietojas, kā psrs laikos iegūts, glabāts un īpašiem gadījumiem izmantots, stilīgs maisiņš. tad varbūt tiekam pārpakoti vai izdaram to paši. visdrīzāk, tas vairs nav maisiņš, tajā parasatjā izpratnē. nē, nelabošu, Keruaks cīnījās par pirmās domas tiesībām. es neizprotu, kāpēc mums dažreiz nepietiek pašiem ar sevi, lai gan daudziem, es pieļauju, tāpat kā man, patīk un vajag bieži pabūt vienatnē. vajag ieiet sevī, beigt rakāties citos, kur pārāk bieži atrodamas vilšanās. tiešām ticu, ka ikkatram no mums ir dotas vairākas lozes, tāpēc nevajag mocīties nožēlās, kad esi izvēlējies sadzīvot ar ne to labāko. vienkārši nedari to, es saku, nav taču vērts izšķiest personīgo mūžībiņu. skaists ir tas, kas liek to sajust sevī, ar to dodot un ņemot reizē. man ir palaimējies ar to, ka samanu tos mazumiņus, pat nav vēlmes to pārstāt, lai pievērstos pārējam. nezinu, kam pieder tā balss, kas regulāri atgādina, ka tā taču nevar, Tu laikam jūc prātā. un tiešām gribas smiet, cik vien abas plaušas ļauj. bieži. ak, baudi sevi! neviens cits to tā nemācēs. varbūt tieši tā arī ir kaisle, kad abi mīlnieki cenšas viens otram atdoties tā, kā iespējams tikai pašam, no iekšpuses. dažbrīd liekas, ka šis karnevāls ir ievilcies. mēs visi jūtam, ka šī veikalos, skolās utt. spēlēšanās jau sen riebj, bet spēli atsakās beigt tie, kuri pārāk nopietni pieķērušies. tāpēc partija nebeigsies, kamēr viņi nesapratīs, ka vinnēt īsti nevar. ‘’māksla ir viss, kas nav egoistisks’’ saka. es nopūšos, jo tik daudz vēl nesaprotu, bet arī nezinu, vai tas bija tas mērķis. saprast? izjust? prieks ir pašam jāatrod, varbūt mums būs pa ceļam uz to. tik neaizraujies pārāk ar spēli, azarts ir lipīgs. pati esmu starp gājieniem, iepriekšējo izlaidu, tā jau tas mēdz notikt. gribēju tikai atgādināt, ka Tu arī vinnēt nevari, jo šis koncepts pats par sevi ir spēles gļuks, neuzķeries!

nesaprotu to tukšuma sajūtu, ar kuru pamostos pēc lieliskām, jauku brīnumu pilnām dienām. ne paģiras, ne fizisks nogurums, bet neitrāls gara-stāvoklis. apzinos, ka viss mazliet atkal pamainījies, ir kaut kā labāk, jo dzīve kūsā, bet laikam izsmelts priecāšanās limits. tāpēc patīk strādāt svētdienās, netiek tērēts brīvais laiks neizprotamā pārdzīvošanai. mīlestības pārpludināta nedēļas nogale ar vēstulēm, kaķu Katrīnītes apciemošanu, mātes appumpuroto jubileju, mazā Robertiņa pasakām, skolas laiku biedru sastapšanu, atvadām no Lielā Brāļa, sievas ciemos uzņemšanu, visvisādu cilvēku sastapšanu čomskī, kur mīļi pārsteigumi līdz pat rītam, līdz pat mājām. ar nākamo nedēļu sāksies ļoti nozīmīgs posms dzīvē un es zinu, ka mani noķers, ja kritīšu. šī apziņa ir tik sasodīti.. gadiem pietrūkusi. a vienmēr bijusi tepat. tāpēc nospodrini savus uztvērējus, iztīri tumsas filtrus, atslābinies un ļauj dzīvei notikt!

bz.

es saņēmos. tagad atkal tik nepalaist pa vējam. līdz jauniem galiem.

   ir tik labi, kad kāds atgādina sapņot. un ticēt. caur citiem sevi saskatīt vieglāk. dažreiz. tā ir.

"aizved pie kalniem un jūrām, aizved prom no ieradumiem un vispārpieņemtām idejām!" uzrunāju sevi. šeit ir maz no tā, ko jūtu par dzīvi esam, bet tad atkal.. viss - viens un problēma pašā. augstākā pilotāža, kā skolotājs Āboliņš teiktu, būtu iemācīties dzīvot (ar tīru sirdsapziņu un saskaņā ar sevi pašu) šeit uz vietas. protams, gandrīz ik dienas iedomājos, ka varētu pārdot visu, par ko kāds būtu gatavs dot naudu, pārējo noziedotu tiem, kuriem vajadzīgs, visu, kas pašai nepieciešams, sastūķētu somā un dotos. spēju iedomāties tikai variantu "uz neatgriešanos". nodrillēta tēma.. nezināmā romantizēšana, ticība, ka "tur" būs labāk. visvieglākā eksistēšanas forma ir būt ceļā, sen zināms fakts. visgrūtākā daļa ir palikt uz vietas. jā, varbūt īpaši šeit, kur tik daudzi izjūtot negatīvu auru. kāds brīnums, atskatoties uz šī asins piesūcinātā zemes pleķīša pagātni. bet skat, mēs vēl aizvien šeit iemīlamies, rakstam labu dzeju, taisām bēbīšus, radam burvīgas dziesmas, priecājamies un esam pilnasinīgi cilvēku rases pārstāvji. tāpat, kā jebkur citur.

_

ļoti reto reizi tika svinēta piektdiena.
brīnumjaukās Laimas kompānija, vakariņas LMA, pirmā reize vefā, patīkamas noskaņas, interesantu ļaužu koncentrācija, baudpilna mūzika [labāko 1/3 nevaru atrast internetā], daudz frīkaina amizantuma, īsāk, viss ļoti labi. bet vienīgais, ko smadzenes ievēlēja atmiņu kategorijā "neaizmirst", ir brīdis uz tersases, kad pamācījusi par zvaigznājiem, pati mazliet aizdomājusies, lūkojos pāri augstākajai korei un žvīks! tas bija lielākais meteorīts, kādu līdz šim esmu redzējusi. tas dega ar sārtu liesmu un aiz sevis atstāja proporcionāli platu astīti, uz mirkli atgādinot komētu. dzirdēju tikai sevi verbāli izdvešam pārsteigumu, palūkojos visapkārt un nācās secināt, ka starp ārā uzpīpēt iznākušjiem, laikam vienīgā biju lieciniece šī kosmosa akmentiņa nāvē. un tas lika atcerēties visu, ko esmu mācījusies no Karla Seigana. sāku fantazēt, iztēlojos, ka ribām līdzīgie mākonīši ir vairākas galaktikas astītes, prātoju par meteorīta likteni un atcerējos nesen naktī novērotu debess migliņu, kas līdzinājās ļoti izplūdušai ziemeļblāzmai, aizmirsu komunicēties uz mirkli.
debess vienmēr ir labākais kino.

šorīt vienīgais, kurš mūsmājās saprata, kas notiek, bija dators.
kad, samaksājusi tantei par ļoti nepatīkamo procedūru, kas atgrieza 100% dzirdi, izgāju ielās, mazliet sāku to visu nožēlot. puskurlības nedēļa likusi šo to pārvērtēt. tas bija jau pirms pāris dienām, vēl aizvien cenšos pierast.
dzīve šajā sistēmā ļoti disonē ar maniem uzskatiem. zinu, ka neesmu vienīgā.
bet dienas tik un tā pilnas jaukumu & mīļumu.


gribu dzīvot vilcienā, reiss "Visapkārt".
pieturas tikai šādās vietās.

aura, kas piemīt Kauguru pludmalei, kad tā, rudens vētru papostīta, krāsojas tieši šādu rītu gaismā, laikam uz mūžu paliks kaut kur zem ādas, un, lai kur es atrastos, katru oktobri to bezmaz vai sajutīšu uz mēles. kopš tur vairs nedzīvoju, manu istabu ieņēmis tēvs. nu, pārdzīvojuši bērnu izaugšanu, vecāki atkal var kopā dzīvot. saņēmu informāciju, ka nekas tur nav mainījies. es nebrīnos. tā vien liekas, ka jūras sāls augsnē un gaisā tur visu iekonservējis. tu vari aizbraukt, bet daļa paliek tevī, daļa tevis tur, tāpēc nekad nav piemeklējusi tā sajūta, ka kaut kas būtu pamests. ciemojoties, liekas, pēdējo reizi esi tur bijis vakar, un ir jocīgi braukt prom. atmiņās es vairs nespēju atšķirt rāmo jūru, skumjo māti un tumšo rudeni. tas viss ir oktobris.

adrese nomainīta. dzīve tai līdzi.
piesātināts rudens.
un atkal čut-čutj nepietiek laika.  
norises cenšas iespesties dienas laika rāmjos, kā pāraudzis bērns savos vecajos zābaciņos. jā, gluži kā tai dziesmā! templis klāts kareivīgām skrambām un brūcēm [pārmaiņas nekad nenāk viegli]. jēlumi pavēruši ceļu jaunām izjūtām. un atliek ļauties.
redzu skaisti.

šodienas prieks.
Предплюсна, плюсна, фаланги пальцев
Предплюсна, плюсна, фаланги пальцев.
Надев темные очки, повторяй эти слова.
За очками чудится какая-то глубина,
но высказать ее нельзя
за словами чудится какая-то глубина,
но высказать ее нельзя
в поэтах наблюдается какая-то глубина
какая-то пустота какая-то пустота какая-то пустота
Предплюсна, плюсна, фаланги пальцев -
это поэзия, это стихи.

A.Punte

ieteikšu Jums kā ieteica man: skatīt un tad daudz klausīt.

septembris pielavījās neaicināts un tā uzvaras gājiens turpinās:
pirmdiena: GRANDIOZAS paģiras, KAUDZE darbu;
otrdiena: tiek nozagts ritenis;
trešdiena: pienāk ziņa, ka būs jāmeklē jauna dzīvesvieta;
ceturtdiena: brīva un pārsteigumu pilna diennakts;
piektdiena: ģībiens publiskā vietā;
sestdiena: apstājas rokas pulkstens;
svētdiena: mājās 7:00 no rīta, darbs 8:00.

bet es esmu kā ūdens. un smaidu, jo tās nav vienīgās šo dienu reālijas. jo lietas ir lietas, tās ir  aizstājamas.
mācos neilgoties pēc liekā un novērtēt saņemto. vēl aizvien piemeklē brīži, kad grūti sevi sadzirdēt.
vakar viņa smaržoja pēc Rīgas, bet Baltā nakts nemanot izšķīda pienaini miglainā rītā.
un šogad rudens nav uzsprādzis sejā, tas izplešas baudāmi, vēl saule iededzina skatienam vasaras atvadu mājienus.