aura, kas piemīt Kauguru pludmalei, kad tā, rudens vētru papostīta, krāsojas tieši šādu rītu gaismā, laikam uz mūžu paliks kaut kur zem ādas, un, lai kur es atrastos, katru oktobri to bezmaz vai sajutīšu uz mēles. kopš tur vairs nedzīvoju, manu istabu ieņēmis tēvs. nu, pārdzīvojuši bērnu izaugšanu, vecāki atkal var kopā dzīvot. saņēmu informāciju, ka nekas tur nav mainījies. es nebrīnos. tā vien liekas, ka jūras sāls augsnē un gaisā tur visu iekonservējis. tu vari aizbraukt, bet daļa paliek tevī, daļa tevis tur, tāpēc nekad nav piemeklējusi tā sajūta, ka kaut kas būtu pamests. ciemojoties, liekas, pēdējo reizi esi tur bijis vakar, un ir jocīgi braukt prom. atmiņās es vairs nespēju atšķirt rāmo jūru, skumjo māti un tumšo rudeni. tas viss ir oktobris.