ļoti reto reizi tika svinēta piektdiena.
brīnumjaukās Laimas kompānija, vakariņas LMA, pirmā reize vefā, patīkamas noskaņas, interesantu ļaužu koncentrācija, baudpilna mūzika [labāko 1/3 nevaru atrast internetā], daudz frīkaina amizantuma, īsāk, viss ļoti labi. bet vienīgais, ko smadzenes ievēlēja atmiņu kategorijā "neaizmirst", ir brīdis uz tersases, kad pamācījusi par zvaigznājiem, pati mazliet aizdomājusies, lūkojos pāri augstākajai korei un žvīks! tas bija lielākais meteorīts, kādu līdz šim esmu redzējusi. tas dega ar sārtu liesmu un aiz sevis atstāja proporcionāli platu astīti, uz mirkli atgādinot komētu. dzirdēju tikai sevi verbāli izdvešam pārsteigumu, palūkojos visapkārt un nācās secināt, ka starp ārā uzpīpēt iznākušjiem, laikam vienīgā biju lieciniece šī kosmosa akmentiņa nāvē. un tas lika atcerēties visu, ko esmu mācījusies no Karla Seigana. sāku fantazēt, iztēlojos, ka ribām līdzīgie mākonīši ir vairākas galaktikas astītes, prātoju par meteorīta likteni un atcerējos nesen naktī novērotu debess migliņu, kas līdzinājās ļoti izplūdušai ziemeļblāzmai, aizmirsu komunicēties uz mirkli.
debess vienmēr ir labākais kino.