kad mirkļu sērija pārvērtās mūžībā, sapratu, ka varētu iet un iet, negribētos ne smēķēt, ne dzert, ne ēst, ne apstāties. nebūtu vajadzības. ausīs ieskanētos šis, kā tas bieži notiek, kopš nočiepto kaseti mēdzu drillēt uz apli savā kasešu plejerītī. visi mēs ik pa laikam attopamies ceļā uz mājām. vieni, saprotot, ka viss paliek aiz muguras, ļoti maz var paņemt līdzi. Tev esi Tu, tajā laikam arī slēpjas tas lielumiņš. mazliet skumji, bet vismaz atbrīvo no ierastajiem pārdzīvojumiem, ko sakodētais prāts nebeidz smērēt sejā, aizsedzot skatam patiesību. mēs esam zvaigžņu putekļu veidoti gari ļoti neizturīgā iepakojumā, vadamies pēc ķīmisku reakciju ietekmēm. arī tas reiz beidzas. iepakojums nolietojas, kā psrs laikos iegūts, glabāts un īpašiem gadījumiem izmantots, stilīgs maisiņš. tad varbūt tiekam pārpakoti vai izdaram to paši. visdrīzāk, tas vairs nav maisiņš, tajā parasatjā izpratnē. nē, nelabošu, Keruaks cīnījās par pirmās domas tiesībām. es neizprotu, kāpēc mums dažreiz nepietiek pašiem ar sevi, lai gan daudziem, es pieļauju, tāpat kā man, patīk un vajag bieži pabūt vienatnē. vajag ieiet sevī, beigt rakāties citos, kur pārāk bieži atrodamas vilšanās. tiešām ticu, ka ikkatram no mums ir dotas vairākas lozes, tāpēc nevajag mocīties nožēlās, kad esi izvēlējies sadzīvot ar ne to labāko. vienkārši nedari to, es saku, nav taču vērts izšķiest personīgo mūžībiņu. skaists ir tas, kas liek to sajust sevī, ar to dodot un ņemot reizē. man ir palaimējies ar to, ka samanu tos mazumiņus, pat nav vēlmes to pārstāt, lai pievērstos pārējam. nezinu, kam pieder tā balss, kas regulāri atgādina, ka tā taču nevar, Tu laikam jūc prātā. un tiešām gribas smiet, cik vien abas plaušas ļauj. bieži. ak, baudi sevi! neviens cits to tā nemācēs. varbūt tieši tā arī ir kaisle, kad abi mīlnieki cenšas viens otram atdoties tā, kā iespējams tikai pašam, no iekšpuses. dažbrīd liekas, ka šis karnevāls ir ievilcies. mēs visi jūtam, ka šī veikalos, skolās utt. spēlēšanās jau sen riebj, bet spēli atsakās beigt tie, kuri pārāk nopietni pieķērušies. tāpēc partija nebeigsies, kamēr viņi nesapratīs, ka vinnēt īsti nevar. ‘’māksla ir viss, kas nav egoistisks’’ saka. es nopūšos, jo tik daudz vēl nesaprotu, bet arī nezinu, vai tas bija tas mērķis. saprast? izjust? prieks ir pašam jāatrod, varbūt mums būs pa ceļam uz to. tik neaizraujies pārāk ar spēli, azarts ir lipīgs. pati esmu starp gājieniem, iepriekšējo izlaidu, tā jau tas mēdz notikt. gribēju tikai atgādināt, ka Tu arī vinnēt nevari, jo šis koncepts pats par sevi ir spēles gļuks, neuzķeries!