Tue, Jan. 7th, 2014, 06:36 am

"aizved pie kalniem un jūrām, aizved prom no ieradumiem un vispārpieņemtām idejām!" uzrunāju sevi. šeit ir maz no tā, ko jūtu par dzīvi esam, bet tad atkal.. viss - viens un problēma pašā. augstākā pilotāža, kā skolotājs Āboliņš teiktu, būtu iemācīties dzīvot (ar tīru sirdsapziņu un saskaņā ar sevi pašu) šeit uz vietas. protams, gandrīz ik dienas iedomājos, ka varētu pārdot visu, par ko kāds būtu gatavs dot naudu, pārējo noziedotu tiem, kuriem vajadzīgs, visu, kas pašai nepieciešams, sastūķētu somā un dotos. spēju iedomāties tikai variantu "uz neatgriešanos". nodrillēta tēma.. nezināmā romantizēšana, ticība, ka "tur" būs labāk. visvieglākā eksistēšanas forma ir būt ceļā, sen zināms fakts. visgrūtākā daļa ir palikt uz vietas. jā, varbūt īpaši šeit, kur tik daudzi izjūtot negatīvu auru. kāds brīnums, atskatoties uz šī asins piesūcinātā zemes pleķīša pagātni. bet skat, mēs vēl aizvien šeit iemīlamies, rakstam labu dzeju, taisām bēbīšus, radam burvīgas dziesmas, priecājamies un esam pilnasinīgi cilvēku rases pārstāvji. tāpat, kā jebkur citur.