iesaku katru dienu sākt ar šo te. vai nu, vismaz reizi noskatīties gan.

kad no 32 stundām, 25 ir jāpavada darbā [labi, labi, hostelītis ir kā otrās mājas un 3 no šīm stundām arī veltīju miegam, tāpēc nav tik skarbi], brīvajam laikam paaugstinās vērtība. 7 stundu bauda par dzīvi ar neko citu, kā ikdienas pīpītēm un ūdeni. priecāšanās par laikapstākļiem un citu apstākļu sakritībām, pletās platumā. un tā nebija parastā jeb apzinātā ikdienas lietu novērtēšana, bet savas ikdienas piedzīvošana kā no kāda 3.pasaules iedzīvotāja perspektīvas. smaidīga nesteidzīgi mazgājos, izbaudīju katru pusdienu maizītes kumosu, priecīga pildīju kaķu īpašnieces pienākumus, bērnišķīgi spēlējos ar garderobes piedāvātajām izvēlēm, jau sajūsmā devos ar savu riteni ielās. skaistums. atslābināšanās uz saliņas ar mazajiem visapkārt, pavisam priecīgu Gaujarta koncertu, kamēr lēnām debess satumsa, atdzīvinot gaismiņas ābelēs, bija kā tāda laimīga nopūta "tā ir jādzīvo". pēc skaistajām acīm un konfektēm, ripoju atpakaļ uz posteni. izjutu atkal to, kāds pārbaudījums ir nēsāt šo ķermeni, jo tas pagurst un pieprasa lietas. bet mieru tikai mieru, vienmēr elpojiet dziļi.

tas viss man nav nekas jauns, bet visbiežāk jeb, kopš bērnību nosmacēja sociums, šāds apziņas stāvoklis piemeklējis kā efekts, pakļaujot ķermeni kārtējiem eksperimentiem. ir, zīmes ir par pārmaiņām, būtu muļķīgi noliegt.
jāpiebilst, ka sieviete, kuras profesija ir garīgā skolotāja jau kopš laikiem, kad vēl nebiju dzimusi, teica, ka man piemītot tas, ar ko var palīdzēt citiem. neiedziļināsimies, bet vispār, saruna mums bija par citiem jautājumiem. šo to viņa apskaidroja ar sistēmām, par kurām nebiju aizdomājusies vēl pati. bet tā ir ar visa veida izglītošanos. Tu it kā vari pats ņemt un lasīt, pētīt jebkuru nozari, bet tas aizņems vairāk laika. tāpēc ir pedagogi, kuri palīdz Tev apgūt izvēlēto ar jau iepriekš pārbaudītām metodēm, sistematizētu informāciju utt. kā tādi gatavas preces padevēji [gar acīm nozib fāst fūd draiv-in lodziņš]. bet ne kurš katrs var būt pedagogs, tā ir viena no problēmām šajā valstī. tāpat, kā izstrādāto sistēmu atpalikšana un laikmetu maiņas ignorēšana. tā nebūs vairs ilgi.

tuvojas kārtējo rudens plānu satraucošās realizācijas.

kaķenes ielu dzīve nostādījusi mani bez-maz-vai vientuļās māmiņas lomā - no mājām tālu/ilgi nevar pazust. trīsreiz dienā viena šprice, divreiz cita un vēl cita. visa viņas dzīve norit kreatīvi uzbūvētā kartona mājiņā, kas jāapkopj. istaba daļēji pārvērtusies par palātu ar visiem ārstēšanas pričendāļiem un aiz tās durvīm vēl divi viņas mazuļi, kuriem arī nepieciešama uzmanība. sieva tikmēr tālajā Tuvā, filozofs filozofu zemē jeb Atēnās. tā nu vasara apšņikāta mazliet. darbā skaļi lieku regeju, lai viss un visi plūst viegli. atlikušajā laikā ārstēju sevi, kas liekas nebeidzams process, aprunājos ar zinošākiem, kuri palīdz atrast mezglus, kas jāatšķetina. lietus laikā braukāju ar riteni, parasti pa maskačku, kur pārņem kaut kāda pazaudēto māju sajūta. filmas skatos tikai tādas, kas uz patiesiem notikumiem balstītas. cenšos saīsināt ieteikto grāmatu sarakstu. jaunrade paliek domās, līdz būs īstais brīdis. a tūlīt sāksies pavisam cita opera.

un visu, ko jāzina par dzīvi, man sen jau iemācīja tēva kasešu kolekcija. bet ne tikai cilvēki, arī atmiņa mēdz pievilt. es pārbaudīju, ticiet man, lielākā daļa lietu, vietu, cilvēku jeb VISA nemainās. tikai laiks lokās. un tas nav nedz priecīgi, nedz skumji. tikpat vienkārši un patiesi kā vārdi tajās naktīs, kad nebaidies kādam izstāstīt visu, sēžot pie galda, uz kura tikai tēja, pelnu trauks un kārtis. ja vien mācētu visu nesarežģīt, saulei lecot.. patīk kā izklausās, nezinu ekvivalentu dzimtajā: "falling in'n'out of grace". ticu, ka pat tibetas mūki reizēm to attiecina uz savu dzīvi.

atgādina to pašu stulbumu, kad, studējot teologos, ļaudis uzreiz nolēma, ka esmu kristiete.

jums arī smadzenes mēdz uzstājīgi piedāvāt nejaušus vārdus nejaušos laikos? kā tāds aizmirsts spēļu automāts kādā nekurienes vidū.
yield..ημέρα..sic..malheureusement..gratia..уступ..Talbrücke..
reizēs, kad uzreiz neesmu atcerējusies, ko tas īsti nozīmē un vārds atkal pazūd, pieļauju, ka tas bijis pārpalikums no senebreju valodas lekcijām. latīņu un sengrieķu vārdus tīri fonētiski vēl spēju atšķirt. aizdomājos arī par to, ka, pat neklausoties, cilvēks dzird apkārt notiekošo - ausis nevar aizvērt. tāpēc pie vainas var būt arī viesīši, nevainīgi iedēstot manās pelēkajās šūniņās visādus somugru, sinotibetiešu u.c. man tālu valodu saimju skaņu savienojumus.
laikam būsim pārdzīvojuši pelēkās dienas.

sapnī zilpelēkas vārnas izmantoja ielu minkas, pa visu pilsētu pārvietojoties uz viņu mugurām. varbūt tāpēc, ka nesen ievēroju lēno vārnu invāziju hosteļa pagalmā. sākumā bija zvirbulērni un baloži. pa vienam aizvien biežāk pagalmā sāka uzturēties visādi minkas, kuri putniņus medīja un visādi citādi iekaroja teritoriju. kādu laiku valdīja miers - putni kokos un minkas visur citur. bet nesen tās vārnas uzradās, knābdamas minku astes galos un kaitinot pēc pilnas programmas. ceru, šitam nesekos suņi.
vēl aizvien jūtams brīvdienu pozitīvais lādiņš, īpaši šis mirklis jeb zvaigžņu upe:

aptuvena ilustrācija tam, iekš kā es vēros, kad pirts kūres procesā, ap pusnakti, ellīgi sakarsusi ar saujiņu citu kūpošu smaiduļu, uz mugurām guļot, ļāvāmies mazās festivāla upītes vilnīšiem mūs dzesēt, kamēr dzelmē starp skaistiem akmeņiem līkločoja zivtelītes, ripinājās gliemežvāki, gar deguniem lidinājās zilas un zaļas mazspārītes, bet tauriņi laikam jau čučēja. iespējams, nostrādāja seno rituālu ievērošana.
paldies, Mārtiņam, kurš uzdāvināja zilo velo, kas ir labs rumaks, izturēja daudzus kilometrus.
paldies, Henrikam, kurš pareklāmejis Kortasāru, atgādināja to beidzot izlasīt, kas arī ceļā izdevās.
arī ukulele ir labs ceļa biedrs.
un ceļš, nerunājot par kvalitāti, ir labākais atpūtas veids, vismaz priekš manis. vējš paņem līdzi liekās domas, saule dāvā jaunus starus nepelnīti aizmirstajam un iespaidu rindas aizpilda plaisas.
viss atkal ir viegli un interesanti, ticība visaptverošai kārtībai atgūta.

vakar tika baudīts lietus. šodien laba daļa populācijas savilksies pozitjivčikā, atstājot te vairāk gaisa un vietas asfalta džungļos. lai kā gribētos, augstāk par savu šnobeli neuzleksi, nevaru nobriest tik strauji, jo dabā savi likumi, bet gaidīšot tik un tā.

kā puzzli, te biju salikusi daudz burtiņu, vēstot par skaistām pārmaiņām, dēļ burvīgiem mirkļiem, ko sagādājusi Likteņtante.
bet tehnika pievīla un viss izdzisa, atstājot manī nojautu, ka labāk ir vai nu klusēt, vai labāk to visu vēlāk atkal te saburtot.
jauku dienu (:

gandrīz precīzi tādu uzzīmēju pašai par pārsteigumu 2 naktis iepriekš un tikko uzdūros šim
tikpat "ne no šā, ne no tā", kā šis rīta negaiss

vēlos iegravēt kaut ko mēnesī. un bieži domās ieskanas Zemfiras balss :
"И все такие разные
 Счастливые-несчастные
 На этих самых расностях
 Построен этот мир".

vēl aizvien [piedod, māt un tie, kuri domā, ka talanti iedzimst] neprotu izteikties rakstiski, nereti pat verbāli. gribētu izjusti paust iekšējās vibrācijas, padalīties ar kaut ko skaistu. tas ir vienīgais, kas tagad manā dzīvē palicis neatrisināts - kā atmaksāt par to, ko saņemu? spēt dot pretī tikpat daudz.
strādājot hostelī, kur čum un mudž visdažādāko personību, brīvajā laikā obligāti jāatlicina mirklis sev, iespaidu sakārtošanai un pabūšanai vienatnē. tas lēnām ir pārvērties agrīno laiku fetišā, vizualizējot iekšējo pasauli burtiskā nozīmē [katrs sīkākais stūrītis ir izstrādāts un, protams, katram no jums ir savs "avatāriņš"]. reizēm šķiet, ka bez attēliem es nespētu komunicēt. pārlasot šo, saprotu, ka īsti nav skaidrs, ko gribēju sacīt. tāpēc vairs nerakstu šeit. cik reizes jau nav saskribelēts un izdzēsts! viss liekas kā tāds entais atkārtojums.
un kādam kādu pilnībā pazīt ir neiespējami-neviens nekad nevienu nepazīs-Tu nekad nevienu nepazīsi tā, kā pats sevi. žēl, kad atduros pret to, ka tomēr ikkatrā ir kaut kāds potenciāls riebīgums.
lai nebeigtu uz skumjas nots, jāatgādina - viss ir relatīvs.

ziema negrib mūs pamest. var paspēt savelt sniega zaķīšiem pilnu dārzu. atmiņas izkurinātas un cītīgi tiek lemts par to, kādas būs nākamās, bet zīmju nav un ticēšana tam, ka viss ir viens, tikai mulsina. pakāpeniski lienu no savas ādas ārā, brīvībā. pilnīgi nevajadzīgs ekshibicionisms te šobrīd notiek, bet klade un sintezators nav līdzās. un vispār, jūs arī tā darāt. pa privičkai, kā saka, arī lasu un mulstu par to, ka zinu vairāk par jums, nekā tas vajadzīgs. man nav ko teikt. gandrīz vienmēr tas ir lieki. ir miers. un mūzika. tad arī jaunrade. tā es mīlu. un mīlu ļoti. visu un visus, katru zvaigžņu puteklīti.

starp visu citu

''Andromeda, mēs jau nākam!'' tā tas, izskatītos, ja atnāktu arī.

neapmierināts ir tikai mans ego.