un visu, ko jāzina par dzīvi, man sen jau iemācīja tēva kasešu kolekcija. bet ne tikai cilvēki, arī atmiņa mēdz pievilt. es pārbaudīju, ticiet man, lielākā daļa lietu, vietu, cilvēku jeb VISA nemainās. tikai laiks lokās. un tas nav nedz priecīgi, nedz skumji. tikpat vienkārši un patiesi kā vārdi tajās naktīs, kad nebaidies kādam izstāstīt visu, sēžot pie galda, uz kura tikai tēja, pelnu trauks un kārtis. ja vien mācētu visu nesarežģīt, saulei lecot.. patīk kā izklausās, nezinu ekvivalentu dzimtajā: "falling in'n'out of grace". ticu, ka pat tibetas mūki reizēm to attiecina uz savu dzīvi.