starp visu citu

''Andromeda, mēs jau nākam!'' tā tas, izskatītos, ja atnāktu arī.

neapmierināts ir tikai mans ego.

gluži kā pie mums istabiņā. un šodien vienam no kaķēniem nāks pakaļ jaunās saimniekmātes.

sibīrijas vēji negaidīti atdzinuši viņu atpakaļ un ar tādu acu dzidrumu, kas saldē atgūtā līdzsvara asnus un atkal..

rinda iestāžu jāapmeklē un būs tas jādara ar ģitāru pičpaunā. atgādina mugursomu laiku.
pēcāk jāpaslēpjas kaut kur pie kafijas tases, gaidot Ilzīti atpakaļ un aizmirstot visas citas zilās acis.
šodiena kā viņa gleznās:

pagājusī nedēļa iezīmējas kā vienlaicīgi grūtākā, skaistākā, bagātākā un retos momentos drūmākā, kādu līdz šim biju piedzīvojusi. gan-darījums, saule epilogā un mierinošais ''neko nedrīkst nožēlot - viss likumsakarīgs'', raugoties retrospektīvā, ļāva atkal apzināt haosu savstarpējo kārtību, atrodot tās mazās lietas, kas brīdināja un norādīja uz to, ka kaut kas jau tiek izplānots bez mūsu asistences. atslēgas vārdos ietilpst baltroči, socionika, zilas acis, koka pīpes, netīri noslēpumi, izteikti deguni, tēvi kā darba devēji un darba devēji kā tēvi u.c., kas atkārtojās spilgtākās epizodēs. gan jau sekojošās nedēļas liksies mazliet garlaicīgas, bet kā jau praktiska jaunkundze, ritma palēnināšanos, protams, izdomāšu kaut kā izmantot savā labā. un pārāk ilgi seko kāda ielu muzikanta ķērcošā balsī Coja rindas: 

А без музыки на миру смерть не красна,
А без музыки не хочеться пропадать.

atkal bail no miega.



jācer, ka pēc pāris pudelēm mokas lauku miers atkal parūpēsies par mani.

visas Pasaules trauslais skaistums un ārprāta šausmas, kā pa ilgiem laikiem skatoties televizoru, atrodoties rudenīgos laukos.
ja kādreiz esmu pietuvojusies kādai patiesībai, viss tapis aizmirsts un prātā tikai viņa plaukstu ādas krociņas, kas sakrājušās krāsu un liecību par cītīgu dienu akadēmijā. mēs visi esam ziedi. vārdi pārāk maskulīni, lai mirkļus neskartus nogādātu prezentējamā rāmī. visādi citādi nereti ir par vēlu. bet mums katram sava lādīte un varbūt tā pat labāk.

simbolika. nav viegli, vēsturei krājoties, laikiem mainoties. ar neizglītotiem cilvēkiem.
manas sarkanās zvaigznes arī sastapušās ar divdomīgiem skatieniem.
a vismaz interesanti.

jauki  dzirdēt,  ka  esi  kādam  kā  d z e l t e n s  taurenis  šeit.

vakardien: letiņi kārtīgi diskutēt neprot, lotgoļi ir nekulturāli, Gatis vairs nedzer un Vecrīga ir labsajūtai bīstama vieta.
a mēs ar sievu labāk ieēdam kūkas, balles pie malas un kaķēnus šurp.

kas ir reālāks?
bezmiega halucinācijas vai pasaules čuksti, kā uztveršanas iespēju paver bezmiega saspriegots prāts

kaķēni jauki smaržo.
bet nenovēršami laiks iet uz beigām.
kopš cenšos darīt visu pati, sevi izglītot [vīlusies studiju programmās], sev darba grafiku kārtot [viens no daudzajiem +, strādājot hostelī], sev mitekli bezmaz no 0 būvēt [mājas īpašnieks piegādā jebkurus būvmateriālus un ļauj pašiem rīkoties], nav kam atskaitīties un tas reizēm noved līdz citiem nepieņemamām izdarībām, bet citreiz arī līdz mazliet vientulīgām sajūtām. tāpēc ir tie daži, kurus paturu sev tuvumā. varbūt tikai viņu zīmīgie skatieni tiek man cauri. kaut kas, šādi dzīvojot, kardināli mainījies. gandrīz kristīgi sāku visus uztvert kā māsas un brāļus. nemaz nebūtu slikti tā turpināt, ja nebūtu kāds, kurš vēlas ieņemt neeksistējošu lomu manās dimensijās, ko radot, atsacītos no absolūtās kontroles. un par to visu laiku atgādina gredzens, kuru solīju nenovilkt, kamēr turpināsies vienpersoniskā vara. tas uzjundījis domas par visas atlikušās dzīves aptverošiem jautājumiem. tik jocīgi, ka nezinu, no kura gala sākt, lai izceptu vismaz vienu atbildi. kā mantra, prātu neatstāj Džefa teiktais, par to, ka dzīve nav ar traktoru apstrādājama zeme, bet augsne, kas jāpēta, jākopj un jāsēj sēklām, reizēm pieņemot, ko dzīve pati dod, nevis dauzot īsākos ceļus labirinta sienās. tomēr visu pašdarošai, grūti rokas klēpī salikt un gaidīt.
bez rezumē. laiks vēl nav pienācis.

tā jau dzīve dara, atkal nesaproti kā līdz šim viss nonācis.
pēc jaukas dienas izrādījās, ka labprātīgi jādodas vējainā naktī caur visai atdzisušajai pilsētai pie poličiem ar mēģinājumiem sadarboties. pret meitenēm ar nekautrīgiem dekoltē viņi izturas ļoti atsaucīgi. šodienas zvanīšanās gan pierādīja, ka viņi ir slinki suņi. bet tā ir pēdējā iespēja..
pēc murgos pavadītām stundām ar mirušajām vecmāmiņām un sakropļotiem draugiem, modos ar galvassāpēm, bet saņēmos izvelties no gultas un apsolīju sev nogulēto padarīt rīt. aizdevos uz darbu, tiku apkrauta ar pienākumiem. cerēju, ka tase kafijas un pīppauze saulītē aizdzīs nelabās domas prom, bet tad atklājas, ka jāpalīdz cilvēkam, kuru labprāt nekad vairs dzīvē nesatiktu, kurš pietiekami sāpinājis, lai nebūtu neko labu [vismaz no manis] pelnījis.
no sērijas: kas nenogalina, padara stiprāku?

bet ir mūzika. palīdz nesen iemīlētais Džeks Baltais