visas Pasaules trauslais skaistums un ārprāta šausmas, kā pa ilgiem laikiem skatoties televizoru, atrodoties rudenīgos laukos.
ja kādreiz esmu pietuvojusies kādai patiesībai, viss tapis aizmirsts un prātā tikai viņa plaukstu ādas krociņas, kas sakrājušās krāsu un liecību par cītīgu dienu akadēmijā. mēs visi esam ziedi. vārdi pārāk maskulīni, lai mirkļus neskartus nogādātu prezentējamā rāmī. visādi citādi nereti ir par vēlu. bet mums katram sava lādīte un varbūt tā pat labāk.