o

''Idle youth, enslaved to everything;
by being too sensitive I have wasted my life.''
Arthur Rimbau

ieradumi spēj novest līdz nāvei. ne tikai tāpati pīpīšu zīšana, bet arī tāds nieks, kā kāda priekšmeta novietošana ierastajā vietā.
vai varbūt tā ir neveiksmju virkne.
vai ''tal sonata, tal ballata''.
galu galā..zīmes.

ja vien zinātu pēc kā tās saldsērīgās ilgas un bezmiega pavadītās alkas, kam iekšiņā izpleties tukšums flafīgām maliņām, ko vajag un ko gaidu, tad jau viss būtu lieliski. bez mērķa nav ceļa, tikai neregulāras formas plašumi. neizprotu, nudien'. tracina, tas sāk traucēt koncentrēties.

atļaušos uz brīdi apātiju.
bijis par daudz. nē, nekas traģisks.

koncentrējos uz šo mirkli. uz ''tagad''. smaids iedegas līdz ar oglīti pīpītes galā, iedomājoties par visiem jaukiem ļaudīm Pasaulē, varbūt kāds no viņiem arī tieši tagad aizkūpina, izvelos iztēloties visus smaidīgus, priecājamies par šo gada skaistāko laiku, kad VISS zied. zem vienām debesīm.
Gustavo Santaolalla noskaņai, kas meksikāniska, darbos skraidelējot pa trepēm augšā un lejā, garajiem svārkiem plandot un atsedzot odu pamielotās kājas.
jāatbrīvo viss nepateikais pagātnes džungļos, visas nožēlas un nesmukumus. ''tagad'' ir skaistums. un nākotne mistiska ar maģijas trikiem vien paša rokās.

autopilots atkal un atkal ved uz tumšajiem stūriem, kas tik bieži jau pamesti.. diemžēl uz atgriešanos, kas ir kā iņ, lai būtu spēriens pa dupsi jaņ virzienā.
vakardien Jūrmalas senaizmirstais gaiss plaušās nopūta rūsu no eņģēm un zobratiņiem, kas atsāka kustināt patieso mehānismu. visas slūžas avotiem atvērās, [sa]prāts atmodās, kā fēnikss no pelniem.. Rīga indē un liek cīnīties pašai ar sevi. moderno laiku šizofrēnija.
''neaizmirsti paskatīties uz sevi no malas''
rit kārtējais pārvērtēšanas process.

vakar ar riteni salijām, mērķttiecīgi apmaldoties Maskačkas mazākajās ieliņās.
satikām galdu ar soliņu zem pussabrukušas koka nojumītes, paciemojāmies, sakārtojot ielaistos pierakstus.
viss sākas ar atzīšanos sev.
skaistas lietas jau vēl notiek, atpazīstu, bet pārāk ātri tas laiks plūst. bail bišķ.
drūmas ir iekšējās dilemmiņas. šaubas un neizlēmība biezā slāni aizaugušas ceļam priekšā.
kaut kur noklīdušas cerības un ticība, jaunos iespaidus un pieredzes meklējot.
izvēlos domāt, ka ar mums visiem līdzīgi.
ak, cik gan daudz prieka spēj sniegt viena dziesma! Džefa ēra vēl nav gluži beigusies. lai gan miris pirms 15 gadiem, aizvien uzroku nedzirdētus ierakstus. pirms dažām dienām lejuplādēju ''Julia''. neticēju, ka tā būs tāpati Lennona mātei veltītā dziesma, kas vienmēr aizkustinājusi. pat nesen dzirdēju šo melodiju hostelītī, kad uzcītīgs ģitārists to centās noslīpēt stundām ilgi, nemaz neiebildu.

ja neesi redzējusi/-is baltu tulpi, nāc ciemos, dārzā viena sveicina katru rītu.

grrr..brrr..fuf..neizguļams nogurums krājas jau mēnešiem ilgi. varbūt saules trūkums.
īsāk sakot, saglabājiet acu dzidrumu.

mēs esam zvaigžņu putekļi
''So, forget Jesus. The stars died so that you could be here today.'' Lawrence M. Krauss

izrādās, piektdien pat nedrīkstēja atteikties. un Tu - uzpapīpēji?

Nebula krabītis

pēdējā laikā bieži dzirdu ļaudis sakām ''pilnīgs kosmoss'' un ir īstais brīdis tam pārripot arī pār manām lūpām.

varbūt jau visu kādreiz kāds ir pateicis tavā vietā:

“We are torn between nostalgia for the familiar and an urge for the foreign and strange.
As often as not, we are homesick most for the places we have never known.”
Carson McCullers, The Heart is a Lonely Hunter

vienu mirkli tas liekas tik drīz, citu atkal - pārāk tālu.

tīkama dziesmiņa sanākusi un video ar'

cilvēki skaidrā tagad liekas interesantāki.
ir labi galvu izvēdināt, ir labi kontrastos dzīvot, salīdzināt un novērtēt, bet svarīgāks ir posms, kad jāizvēlas, jābūvē un jāattīstās.
trakajam [un ieilgušajam] rokenroliņam, dzīvei kā filma un savai rezerves esībiņai jāliek miers jeb tam visam jādod miers man. protams, to biju nolēmusi jau iepriekš, bet nav viegli sevi atkal pieķēdēt. prieks par iegūtajām pieredzēm, iespaidiem un apjausmu, ka tas nav man. vismaz vairs nebūs kārdinājums un ziņkāre. apmierinājums. uztrauc tas, ka saraksts ''varbūt tas ir ūdens, kur jutīšos kā zivs'' atkal sarucis un daudz nav palicis. bet nu..

ir taču pavasaris

PERFEKTI!
hostelī šodien ieradās pareizticīgo mācītājs no Somijas un jau ilgu laiku te paliek ļoti inteliģents un interesants zinātnieks no Kanādas.
abi jau kādu laiku pie Pasaules kartes diskutē par cilvēka rašanās teorijām un viņi ir vienlīdzīgi pretinieki gan vecumā, gan savā pārliecībā, gan savdabīgumā.

tāpēc man acu priekšā notiek tīrs zinātne vs reliģija

People... they don't write anymore, they blog. Instead of talking, they text, no punctuation, no grammar: LOL this and LMFAO that. You know, it just seems to me it's just a bunch of stupid people pseudo-communicating with a bunch of other stupid people at a proto-language that resembles more what cavemen used to speak than the King's English.

a bet koki dejo un vējš tik tiem švilpj, kamēr debesis diriģē noskaņu. Puškinielas koris dungo galvā: ''radioaktīvie onkuļi bēdīgi sēž izdegušajā zālē''. varbūt jauna strāva nāks ar plusiem. neuztraucies, mēs visi tā dažreiz jūtamies un kādam noteikti vēl tā ir gadījies - cieties, pacieties, izciet. nogurušais organisms prasa tieši tik daudz enerģijas, lai prātam nepietiktu aizdomāties par tālu. šodien visi pretī paveras kā tikko atkusušas akas, ļaujot krist viņu dažādajos dziļumos - par visu. manas atbildes un piebildes tikai atbalsojas. nav aizraujoši, bet veldzējos svešajos ūdeņos, lai savējie sajaucas, paputo, varbūt kaut ko destilē. tā ir šī darba priekšrocība - viņi brauc cauri vai šurp uz īsu mirkli un tu esi atbalsta punkts laikam šeit.

   pa ilgiem laikiem izgāju cilvēkos, lai norautos no ķēdes.
esmu gan apdedzinājusi, gan pati mazliet apdedzinājusies, bet lielākais prieks par maķenīto izdegšanu ar to eventualitātes piegaršu.
cilvēkiem tagad ir par ko mēles trīt, bet lūdzu.
   man tagad uz palodzes blakus anonīmā dāvātajām tulpēm atpūšas īsts saderināšanās gredzens, ar ko pirkstā pamodos blakus kādam, kurš pat mazliet līdzinās drīz par vīru topošajam punktiņrocim, kuram vakar, ap 18:00 beidzot uzsākot ceļu mājup, netīšam uzskrēju virsū, pirmo reizi acis uzmetot viņa līgavai. esmu izskatījusies dusmīga, kā uzzināju, kad šodien apzvanīju cilvēkus, kuri rūp.
   pārstās sāpet mugura un viss būs kārtībā.
vēl pagājušajā nedēļā bija apceres bagāta vārda diena.
Dakša zozsādīgais koncerts.
sieviešu dienas tulpes, zvani un bučas.
neizprotamas īsziņas.
mātes nervus bendējošie izgājieni.
šūzucīšu izgāšanāš ledus priekšā, sestdienas rītu padarot no besīga uz smieklīgu.
visbeidzot sestdienas migla.
svētdienas paģiras.
sešpadsmit stundas miega, ko pārtrauca viena no visjaukākajām īsziņām īsziņu vēsturē.
   puse šodienas pagāja visa sagremošanā, meklējot balstu sievas klātbutnē, tagad te, darbā, pūtinot smadzenes viņas dāvātajā grāmatā par nepelnīti aizmirsto Lennonu. galu galā, nav jēgas sevi mocīt ar morālēm u.c. grūti attiecināmām lietām šai situācijai, atzīt, ka bija jautri un pagātne nu ir tikai stāsts, ko ne izmainīt, ne izdzēst. heh, piektdien esmu uzaicināta jau uz turpmāku pašizdedzināšanos, jo nav vairs nekā, izņemot sevi pašu.



prātā nāk abas Baklija Jaungada lūgšanas:

dzejolis - audio variants ar saviem bonusiem
You, my love, are allowed to forget
About the Christmas you just spent stressed out in your parents house.
You, my love, are allowed to shed
The weight of all the years before, like bad disco clothes,
Save them for a night of dancing, stoned with you lover.
You, my love, are allowed to let yourself drown
Every night in bottomless wild and naked symbolic dreams.
You, my love, in sleep can unlock
Your youth and your most terrifying magic and dreamings for the courageous.
You, my love, are allowed to grab my guitar
And sing me idiot love songs if you’ve lost your ability to speak.
Keep it down to two minutes.
You, my love, are allowed to rot and to die
And to live again, more alive and incandescent than before.
You, my love, are allowed to beat the shit out of your television.
Choke its thoughts and corrupt its mind.
Kill, kill, kill, kill the motherfucker before the song of zombiefied pain and panic and malaise and its narrow right-winged vision and its cheap commercial gang rape becomes the white noise of the world.
Turn about is fair play.
You, my love, are allowed to forgive and love your television.
You, my love, are allowed to speak in kisses to those around you and those up in heaven.
You, my love, are allowed to show your babies how to dance full bodied, starry eyed, audacious, supernatural and glorified.
You, my love, are allowed to suck in every single endeavour.
You, my love, are allowed to be soaked like a lovers’ blanket in the New York summertime with the wonder of your own special gift.
You, my love, are allowed to receive praise,
You, my love, are allowed to have time,
You, my love, are allowed to understand,
You, my love, are allowed to love.
Woman disobey,
When little men believe,
You, my love, are Rebellion.

dziesma - muzikāls desertiņš
Fall in light
Feel no shame for what you are
As you now are in your heart
Fall in light
Feel no shame for what you are
Feel it as a waterfall
Fall in light
Grow in light
Stand absolved behind your electric chair, dancing
Past the sound within the sound
Past the voice within the voice
Leave your office
Run past your funeral
Leave your home, car, leave your pulpit
Join us in the streets where we don’t belong
You and the stars
Throwing light
Fall in light
Grow in light