a bet koki dejo un vējš tik tiem švilpj, kamēr debesis diriģē noskaņu. Puškinielas koris dungo galvā: ''radioaktīvie onkuļi bēdīgi sēž izdegušajā zālē''. varbūt jauna strāva nāks ar plusiem. neuztraucies, mēs visi tā dažreiz jūtamies un kādam noteikti vēl tā ir gadījies - cieties, pacieties, izciet. nogurušais organisms prasa tieši tik daudz enerģijas, lai prātam nepietiktu aizdomāties par tālu. šodien visi pretī paveras kā tikko atkusušas akas, ļaujot krist viņu dažādajos dziļumos - par visu. manas atbildes un piebildes tikai atbalsojas. nav aizraujoši, bet veldzējos svešajos ūdeņos, lai savējie sajaucas, paputo, varbūt kaut ko destilē. tā ir šī darba priekšrocība - viņi brauc cauri vai šurp uz īsu mirkli un tu esi atbalsta punkts laikam šeit.