negribēju sagaidīt augustu vēl šogad neizpeldējusies.
starp nakts maiņām bija brīvas 12h. devos mājās, pabaroju kaķi, atstāju riteni un čāpoju uz Torņakalna staciju.
drīz jau devos pa nostaļģisko Kanālu ielu no Mellužu stacijas uz jūru. un, protams, daudz ir mainījies, īpaši māja, kurā uzauga mamma, tad augām mēs.
laiks gluži kā ar laku ir pārklājis to, kas visspilgtāk iededzināts atmiņā, tās ''skrambiņas''. katrs gads kā jauna kārta. un tagad viss spožs un līdzens, teju neatpazīstams, teju svešs.

kāpas sākas Magoņu ielas galā, to iezīmē līka priede, kurai mamma bērnībā nevarēja paiet garām, vienmēr centās uzrāpties.
mazliet vairāk kā pirms gada viņa tur izkaisīja tēta pīšļus.

pludmalē laika ritms atgādināja Sicīliju. pat negaisa mākoņiem tuvojoties, dāmas netraucēti turpināja sauļoties, blakus ģimene izklaidējās ar bumbu, kāda vientuļa sieviete ļāva aizvien pieaugošajam vējam pūst ziepju burbuļus viņas vietā.
aizpeldēju līdz bojai un arī nesteidzos atpakaļ.

kad allaž uzticamais vilciens lēni veda mani mājup, biļeti pārbaudīja tas pats konduktors, kurš to darīja turpceļā, sasmaidījāmies.

tad sapratu, ka pie līkās priedes, kur domīgi grauzu šokolādi ''Magone'', aizmirsu saulesbrilles, kas tik un tā bija par platu sejai, tāpēc pie sevis smēju, ka tāda kā dāvana sanāca. tētim patiktu.