iepriekšējā ieraksta atsaucīgie komentāri mani priecīgi pārsteidza, pat terapijā pieminēju, runājot par uzmācīgo vēlmi uzrakstīt vēl. laikam jau tā ir, ka pierakstītas domas ir iespēja objektīvāk novērtēt. un domas par aizgājušo māti man ir daudz. tās mani priecīgi nepārsteidz.

šo rakstu mājupceļā no jauniegūtā darba. darbs dzimtajā pilsētā un man mīļā sfērā. kad izturēju konkursu, gandrīz raudāt sāku, bet nevarēju, jo sēdēju iepriekšā darbavietā, kas bija labdarības veikalā un pusotra mēneša laikā jau paguva mani nomocīt.

sanāca pauze starp abiem darbiem ar sen ieplānotu atvaļinājumu Krētā, lai nosvinētu pusapaļo jubileju. dienā, kad mani un mīļoto pamodināja baisa zemestrīce, mani sazvanīja māsa, kurai arī par jauniegūto darbu pastāstīju, par to, cik laimīga par konkursa rezultātiem biju. viņas atbilde visus priekus mazliet sabojāja: “tas drošvien dēļ uzvārda”. un, nē, neesmu radusi viņai stāstīt savus pārdzīvojumus, es vairāk uzklausu. un viņa ir gājusi cauri vairākiem elles lokiem, tāpēc nespēju pat dusmoties. vienmēr esmu klusi pārsteigta par to, ka viņa dragā uz priekšu un sasniedz savus mērķus. viņa, protams, precoties savu uzvārdu nomainīja.

atgriežoties pie komentāriem, “mūsu ir daudz” ir viens no dzinuļiem, kāpēc jūtu vajadzību dalīties savā pieredzē. pati sekoju jūtūba kanālam, kur ļaudis dalās ar saviem stāstiem un tas palīdz. gan dažādie scenāriji un to risinājumu veidi, ieteikumi. un kopējais atbalsts.

labi, tūlīt jau Rīga, jāripo uz terapiju. man ir padomā reiz pa reizei šeit aprakstīt epizodes no bērnības, kas mēdz uzpeldēt atmiņā.

un paldies par atbalstu, jūs esat neticami jauki!