kamēr gulēju, viņš rakstīja garu epastu.
kamēr guļ viņš, sēžu darbā un lasu.
jau atkal citā pasaules malā un aicina līdzi. vēl aizvien gaida.
bet man ir tik ļoti bail.
reti ir dienas, kad nebūtu par viņu iedomājusies.
reti ir vakari, kad neilgotos pēc miera viņa skavās.
taču visam sava cena.
un tāpēc man bail.
vai nu esmu galīga muļķe, vai nu pietiek ar vienu reizi, lai..
..kad esi bijis ar kādu sajaukts, samalts, saberzts vienā, tad atgūt sevi, maigi sakot, ir grūti.
varbūt es vienkārši bez galējībām nemāku, jo.. kāda gan savādāk jēga? vai tad nav garlaicīgi prātīgi dzīvot?