nekurlande

Recent Entries

You are viewing the most recent 20 entries

November 21st, 2017

06:02 pm: Kā var tikt vaļā no zobu griešanas, savilkta žokļa un pārkostiem vaigiem? Gandrīz katru rītu mostoties, pēdējā laikā, man ir tik sakosti zobi, ka sāp žoklis. Man nav ne stresa, ne pārlieku bieža alkohola un narkotiku patēriņa. Kafija arī līdz divām baltām tasītēm diennaktī. Nekādas kolas, cukura, vai citu stimulantu. Dzeru papildus kalciju, magniju un D vitamīnu. Guļu, ēdu. Vēl dažreiz metas melns gar acīm vāji apgaismotās telpās un visu laiku jūtos nogurusi. Kādu otro, vai trešo mēnesi, varbūt ilgāk. Kas ar mani nav kārtībā? Ğimenes ārstei neuzticos pēc pāris pieredzēm, mana aptiekāre ir brīvdienās. Kur cilvēki iet konsultēties par šādiem jautājumiem? Uz Ars'u noliet asinis, vai kā?

November 17th, 2017

03:14 pm: Pilnīgi nekādu patriotisku jūtu. Ne silts, ne auksts. Un bija, bet kaut kādā brīdī pavisam izšķīda benzīna krāsas peļķē. Tā ir neatkarības laika paaudzes iezīme, vai kas? Nacionālistu izdarības? Reizēm svētkos, kuros simtiem cilvēku sprauž svecītes mūros, dzied un iet lāpu gājienos, jūtos kā bērns, kam ir atņemta ticība Ziemassvētku vecītim (nav iedalīta). Mēs izvēlamies kā justies, vai tomēr nē?

02:06 pm: Cik ievērojami tomēr atšķiras cilvēki, kuri nav piedzīvojuši okupācijas un represijas. Sirsnīgi skandināvi, kuri smaida un cik viņi trausli, un cik ilgi skatās acīs. Un novēl labu dzīvi. Tikmēr es smaidu pretī un pārtieku no tīras mīlestības ar rokām slēpjot burkšķošo vēderu, izlikdamās, ka manas baterijas nav jālādē. Un viņi pat nenojauš, un cik labi, ka nenojauš.

November 15th, 2017

11:29 pm: Kas jāizdara, lai mīļi cilvēki beigtu no manis baidīties?

November 11th, 2017

12:47 am: Visi cilvēki, kurus šodien esmu satikusi ir pretīgi bomži. Un man nupat uz Brīvības ielas vidus izbira tabaka ar pus gramu sasmalcinātas zāles. Hail, maine fīrer, žopa svaboda, glamur.

November 10th, 2017

03:06 pm: Kolēģis man prasīja, kur Stūra mājas tuvumā var nopirkt garos papīrīšus un mana lieliskā, sešdesmitgadīgā priekšniece, nejauši sarunu dzirdējusi, viņam pajautāja :

- "What kind of rolling papers are those? Spliff ones?"

- "Tu mani nupat, godīgi sakot, nedaudz samulsināji."

- " Believe me, kid, I've been around the block a few times."

03:04 pm: Man darbā bērni pateica, ka Lielvārdē šobrīd spaiss esot baigā lieta.

November 4th, 2017

02:46 pm: Tātad par Rolandu -


Kad knapi kājās stāvošus mūs atbrīvoja no darba vīnogu laukā, iešķieba aploksni un pudeli gāzētā sarkanvīna, savas pudeles uz vietas iztukšojuši, sametām nepieciešamākās mantas somās un devāmies tālajā gājienā uz tuvāko pilsētu. Darbs bija beidzies, visi pametuši platmales un spaiņus gaisā, aizlaidušies, aiz sevis atstādami vienīgi atkritumu kalnus. Mūsu dārgie saimnieki nebija pabrīdinājuši, ka atpakaļ uz staciju, kur mūs pirmajā dienā noalgoja, neviens mūs nevedīs (aptuveni 12 kilometri) (patiesībā pabrīdinājuši bija, kā viņi vēlāk teica, tikai tas bija naktī pirms gulētiešanas un mūsu nebija klāt, jo dzīvojām garāžā, nevis saimnieku mājā kā visi pārējie). Tā nu spīdinot cukurainu smaidu, vēl pēdējo reizi uz mūsu dzīvības rēķina ietaupījuši, viņi nosmējās par mūsu lielajām somām, pievienoja tām vēl vienu šampanieša pudeli - lielu kā sodība, un novēlēja mums labu ceļavēju.
Tā nu mēs trīsarpus idioti +35 grādos bijām spiesti vilkties kalnā, caur vīnoglaukiem, uz tuvējo pilsētu pēc ūdens un ēdiena (jo brokastis un ūdens pēdējā rītā saimnieku viesmīlībā vairs nebija iekļauti). Izsmērēti, negribīgi piedzērušies (lai nebūtu jānes) mēs vairākas stundas vilkāmies pa zemes ceļu, gar vīnogulājiem un vienīgās ēnas tuvējā pārredzamajā teritorijā bija mūsu pašu. Īgns klusums. Man pat brīžiem sametās smiekli -
“Vai tiešām esmu nodzīvojusi divdesmit cik tur gadus, izmācījusies visādās skolās, pārcietusi vairākas operācijas, izsprukusi no nelabvēlīgas vides, bērnu aizbildņu nagiem un bla, bla, bla, lai šobrīd pēc desmit dienu vergošanas vīnogu laukā ietu uz tuvējo pilsētu cik tur kilometru karstumā, lai padzertos ūdeni? Vai tas vispār mūslaikos civilizētā valstī vēl maz ir iespējams?”
Bet tie nebija nekādi joki un smiekli pēc kāda laika vairs nenāca. Pāris mokpilnas stundas vēlāk mēs stāvējām Sandatjēnas klusajās pusdienlaika saules pielietajās ieliņās, starp krāsainajiem namiņiem, un veldzējāmies no domas vien, ka tulīt, tulīt. Nonākuši līdz publiskajai tualetei ar dzeramo ūdeni, secinājām, ka krāns nedarbojas. Bet vēl bēdīgāk bija tas, ka Francijas dienvidos (pieļauju, ka arī daudz kur citur) veikali nedarbojas līdz vakaram.
Trešo atstājot par mantu sargu devāmies katrs uz savu debespusi, lai meklētu kādu iestādi, kura par spīti paražām būtu vaļā.
“Jābūt taču kādam ūķim, citādi nāksies klauvēt pie aizdomīgi klusajām dzīvojamo namu durvīm” (mest ar akmeņiem, jo pirmos stāvus neviens neapdzīvo).
Pēc pāris minūtēm atgriezās Rolands ar maisu. Situācija bija sekojoša - esot atrasts viens kruasānu iestādījums, ūdeni viņi nepiedāvā, bet ja bija jāizdara izvēle starp karstu melnu kafiju un aukstu alu, izvēle bija pašsaprotama.
“Lieliski”, nodomāju. + 30 cik tur grādi, smaga soma, nekāda plāna un jādzer.
“Lai notiek! Velns ar viņu. Dzeram!”
Sēžam, dzeram - kā tautas folklorā mēdz sacīt, kamēr manam latviešu ceļabiedram strauji aizveras širmis. Dažāda tipa histērijas lēkmes, drāmas un visādi citādi izlēcieni jau tika novēroti visu iepriekšējo mūsu kopdzīves laiku, bet arī atrodoties 10 tūkstošus kilometru no mājām nekas nevien nemainās, bet saasinās. Pie biedra smadzeņu poda pieklauvējis svētais gars delīrijs, smadzenes saspiedušās sev vien zināmā fomā un neviens nespēj viņam palīdzēt. Biedrs izlem pamest mani ar visām somām, franču valodu nesaprotošu, ar topogrāfiskā idiotisma iezīmēm apveltītu, nekurienes vidū ar mūsu trešo biedru, holandiešu bezpajumtnieku Rolandu, kurš grasās turpināt savu klejojumu tieši pretējējā virzienā.
Ceļabiedrs aizstopē prom. Un man runāts pēc vīnogu lasīšanas satikt kādu paziņu netālu no sākumpunkta Belavillā pie kaut kāda ezera, nenoteiktā laikā, vietā, bez sakariem, aptuveni 34 kilometrus no šīs vietas.
Uz brīdi sajūtos diezgan bezspēcīga.
Un tad Rolands pašaizliedzīgi paceļ pusi no mantām, papildus savai somai, sameistaro to visu tā, lai abi varam mantas pacelt, no kruasānu vietas pārnes sešas alus pintes un saka : “Ejam”. Un mēs ejam. Viņš man nāk līdzi visus tos kilometrus karstumā, mēs tukšojam vienu pēc otra alus, piesēžam, ja ir ēna un runājam. Viņš man stāsta savu dzīves stāstu, par to kādēļ klaiņo un no kā baidās, un mēs smejamies. Un vēlāk raudam. Un tā visu dienu līdz pašai tumsai. Un viņam jāklausās mana gaušanās par ceļabiedru, un viņš to dara uzmanīgi un pacietīgi.
Rolands man stāstīja par savu meitu, kura arī tiekoties ar tādām ņuņņām kā es (mīļi uzsitot uz pleca, protams) un esot man diezgan līdzīga valdonīgā temperamenta dēļ, par dzīvi pirms klaidonības, savu māti Holandes laukā, tulpju vākšanu, savu bijušo suni un mazo bāru, kura īpašnieks reiz bijis.
Katru rītu, saulei ceļoties, viņš dzied Dženisas Džoplinas - mersadesu Benzu, jo dziesma viņu sagatavojot jaunam, pārsteigumu pilnam rītam.
Tā nu pļāpājot ar Rolandu un dzerot alu ceļmalas koku piedāvātajās ēnās, visas manas raizes paliek kaut kur aiz muguras un arī tās raizes, kas vēl nāks izgaist acu priekšā kā debesskrāpis miglā.
Mans smaids, iedegusī seja un mugursomas noberztie pleci pilnīgi liek izjust iedomīgu lepnumu ikreiz, kad garām patraucas kāds vientuļš traktors, vai vieglais auto.
“Es esmu šeit ārā karstumā un slāpēs, bet viņi savos vēsajos, ērtajos mašīnu sēdekļos nejūt ne puteklīti no šī smilšainā ceļa, kuram te vairāk ir noveicies?”
Un te nu liels, rozā saulesriets un tumsa. Divdesmit astotais, vai kurš tur kilometrs. Esam nonākuši pilsētā. Ēdieni, dzērieni, kafūži - te nu būs. Bet atkal Francija pārsteidz - nu ir tik vēls, ka vairums veikalu ir slēgti. Vaļā vīd vai nu kāds piepilsētas krogs, kas jau slēdzās un šūpo mums ar galvām, kad mēģinam raustīt durvis. Nu, vai arī kebabs. Aizdodamies līdz tuvākajam kebabam un atkrītam krēslos pie galdiņa. Nu tik būs!
Kad pienāk mana rinda, secinu, ka viņiem nav ne veģitārās pārtikas, ne vistas. Cūka, vai liels lops. Nolāpīts. Ilgi un gari varētu klāstīt savu reliģisko pārliecību, bet teikšu godīgi - vienkārši kopš sevi atceros, nevaru dabūt iekšā neko vairāk par vistu un zivi. Esmu vairākkārt mēģinājusi un daudz par to pārdzīvojusi - nevaru un viss. Katrs mēģinājums beidzies ar saindēšanos, vemšanu, briesmīgāk vēdergraizēm, un tā tālāk. Vienkārši man ir zālēdāja kuņģis un ar to ir jāsamierinās.
“Es pierādīšu, ka neesmu mīkstā, es pierādīšu to sev!”,
-”Bonjur, man vienu vidējo liellopa kebabu! “
Pavārs sirsnīgi uzsmaida un sāk brūvēt pasūtījumu. Šeit kebabus gatavo nedaudz citādāk - viens šefpavārs, kas ir gan kasieris, gan virtuves tīrības pārzinis, gan viesu sagaidītājs kebaba gatavošanai pieet ar īpašu rūpību. Katru lavaša kabalu pilnīgi apmīļojot un nokristot vārdā.
Pus alu vēlāk tiekam pie saviem pasūtījumiem. Daru, ko varu, bet ciešu sakāvi un palieku ēdusi tikai lavašu, kas tā apbēdina šefpavāru, ka viņš no manis neatsveicinās, bet ko nu par to.
Nakts, melna nakts, Rolands mani ved uz ezeru, pāris kilometru tālāk, kad pilnīgā bezspēkā nonākam lielā, tumšā ezera krastā, kur burtiskā nozīmē nokrītu uz sejas zālienā un aizmiegu - bez segas, bez spilvena, bez piepūles. Francijas dienvidu plašās, gaišās debesis man šobrīd ir vienaldzīgas.
Pāri ezeram kāds nemitējas klaigāt, kas beigās izrādās mans ceļabiedrs, kurš meklē mani. Esmu pārāk nogurusi, lai pretī ezeram nokliegtos pāris lamu vārdus, vai lai dzītu viņu prom, kad viņš uzmeklējis manu pakritušo fizionomiju.
Saulei lēcot netālu dusošais Rolands pieceļas, bēdīgi nošūpo galvu mana ceļabiedra virzienā, pienāk klāt, saņem manu galvu, uzspiež pa bučai uz katra vaiga, saka, lai sargāju sevi un dodas prom lēcošās saules virzienā pie sevis dungojot Mersadesu Benzu. Es vairs neesmu un nedomāju, ka kādreiz vēl redzēšu Rolandu. Tieši tik romantiski.

November 2nd, 2017

11:32 am: Uz kurieni cilvēki brauc lēti un silti atpūsties decembrī? Nu, vismaz, lai ir drusku lēti un drusku silti. Jau iepriekš paldies par variantiem no sērijas - "Elle; publiskā pirts Grīziņkalnā; utt".

October 29th, 2017

10:57 am: Lasīju visādas briesmīgi nekvalitatīvas un dumjas vietējās ziņas. Pēdējā ziņa bija par filmas 'Titāniks' pēdējo filmēšanas dienu -

"Kad radošā komanda 1996. gada 9. augustā atzīmējusi pēdējo darba dienu, kāds vakariņu galvenajam ēdienam – omāriem – bija piebēris tā saucamos "eņģeļu putekļus" jeb fenciklidīnu (PCP). Aptuveni 80 cilvēkiem kļuvis slikti, daudziem sākušās halucinācijas, nekontrolējami emociju uzplūdi un citas apreibinošo vielu lietošanai raksturīgas pazīmes, un daļa no viņiem nogādāti slimnīcā. Starp sazāļošanas upuriem bijis arī pats filmas režisors.
"Viņam viena acis bija pilnīgi sarkana kā Terminatoram. Bet otra acs izskatījā tā, it kā viņš no četru gadu vecuma būtu ostījis līmi," režisora stāvokli vēlāk raksturoja aktieris Bils Pakstons".

Esmu nokavējusi fenciklidīnu, vai tas pie mums nav bijis topā? Vai varbūt aizvien ir? Nejūtos tādu redzējusi. Vai arī esmu un par to nezinu?

October 25th, 2017

05:32 pm: Piedodiet, ka esmu tāda cūka, kas neraksta, bet man vienkārši nav datora un māju. Un darbā bija brīvdienas. Ir daudz kas par bomžiem, ģimenes ārstiem un varošanu, tas viss drīz nāks.
Bet, ja godīgi - piedodiet, es vienkārši esmu laimīga.

05:30 pm: Ja kāds nepamanīja - šodien notika pirmais sniegs. Paldies!

October 15th, 2017

11:41 am: Es par maz rakstu?

October 11th, 2017

11:49 am: Es gribētu, lai man kaut kur fonā visu laiku skan Jura Boiko balss. Vispār, dīvainā kārtā, visiem Juriem, kurus pazīstu, ir ļoti patīkams balss tembrs.

October 10th, 2017

01:54 pm: Es ļoti pazemīgi gribētu paskatīties un paklausīties, uzklausīt un varbūt pat nepieciešamības gadījumā - parunāt. Daudz agrāk, man šķiet, ka nebūtu spējusi gana novērtēt, bet tagad spēju daudz vairāk, tomēr iespējas šobrīd nerēgojas.
Kur ir Pasaules Valdnieks? Ņurbulis? Kur ir baskājanie Irbīši un Barontēvi? Kur ir mazā lēdija sārtajā cepurītē, kura griežas ap savu asi? Kur ir 'Čūsku Ieva' un vīrs, kas uzrakstīja atbildi uz visu (vienādojumu) pa Undīnes sienu? (..kur ir viņa pati).
Ir tā trakā kundzīte tunelī pie Stokmana, kura ar koku sit pa frisbija šķīvi, ir tas džeks, kas pie Origo pārejas spēlē 'Amelie' saundtrekus sesto gadu no vietas, ir tā sieviete pie Brīvības pieminekļa, kura nevienu instrumentu nepārvaldot dauza tos visus un kliedz, pa laikam uzrodas zelta punduris, ir Barona ielas Raitis, Ditta Rietuma un tas operdziedātājs, kurš, ja nemaldos, dziedāja 'Ceļojums uz Tukumu' atklāšanas ceremonijā.
Labi, kaut kas sanāk, bet kaut kā tajā visā trūkst. Kaut kādas esences.
Kur ir Ēriks un Daniels ? Kur ir tie milzīgie, dejojošie krišnaītu bari no The Hobos klipa? Un vēl, un vēl, un vēl. Labi, tie ne tuvu nav savstarpēji līdzvērtīgi piemēri, jo sevišķi Barontēvi, bet vienkārši gribu, lai saprot par ko es domāju. Tieši par tiem 'dīvaiņiem', nevis visu sabiedrību kopumā.
Vai nu tas ir mans atspulgs viņu acīs, vai kas cits, bet man liekas, ka šie cilvēki ievērojami mazāk par kaut ko deg (atskaitot Dittu Rietumu, protams). Mazāk savu darāmo, vai sakāmo izpilda ar pilnu atdevi. Gausāk sludina. (Ņem pati koku rokā un ej ielās, Līga, ja vari labāk)
Oktobra lietus pakš uz pakauša un liek meklēt matus zupas šķīvī.
Saprotu, ka viss iet uz priekšu un attīstās, sekot savām interesēm un izpausties visdažādākajos veidos šobrīd ir ievērojami vieglāk un, iespējams, tieši tāpēc šobrīd viss saplūst vienā līdz pusei ataugušu matu sakņu barā.
Notiek jau - spēlē, dzied un sludina, sarunājas ar sevi un cīnās ar dēmoniem, kā arī runā lielas un brīnišķīgas lietas, bet vai nav gadījumā tā, ka tas viss kļuvis nedaudz piezemētāk? Retāk? Mazāk dedzīgi? Varbūt man tā tikai liekas, jo ir daudz spilgtu atmiņu no bērnības un pusaudžu vecuma (visdrīzākais), bet kaut kāpēc šķiet, ka divtūkstošo sākumā pa centra rajona staigāja vairāk tādu... košu cilvēku, traku cilvēku, apgarotu. Pat nezinu kā lai apraksta. Tā nav obligāti vizuāla pazīme, lai gan bieži vien nāk roku rokā. Degšana, lēkšana nezināmās ūdenstilpnēs, risks.. cenšanās?
Tiem visiem trakajiem fonā, kaut kur atmiņā sēž krāšņi gājieni, Mākslas akadēmijas studentu trakie tērpi un vērienīgi dzejas lasījumi.
(Par vērienīgiem lasījumiem šobrīd neko daudz sacīt nemācēšu, lai gan pārītis ir atmiņā, bet tērpus gan var salīdzināt pēc bildēm un krišnaītu gājienos ir piecas reizes mazāk, un tas ir fakts).
Viņus nemana, jo visi tagad sajukuši pūlī un nomierinājušies? Pieauguši, miruši? Viņi ir kaut kur nolīduši, vai nobīdīti? Nākuši pie veselā saprāta un kļuvuši prakstiski? Nogriezuši matus? Viņi vizuāli neizceļas? Tagad ir kaut kāds jauna līmeņa trakums, ko nav tik viegli pamanīt? Vai ielās satiekamo 'trako' skaita mazināšanas liecina par dzīves līmeņa celšanos? Par to, ka sabiedrība aug un tīrās? Rauj laukā nezāles? Vai man sāk pasliktināties redze?
Protams, ka ikdienā sastopu daudz fantastisku, savdabīgu cilvēku. Varbūt tieši tik daudz, lai nebūtu par ko taisīt dokumentālo kino. Bet vai nu tiešām ar laiku cilvēku vairs nekas nespēj pārsteigt, vai kaut kas gaisā patiešām ir mainījies? Ir, vai nav - pasakiet man.

01:03 pm: Piefiksēju, ka vienmēr atvadoties no krievvalodīga cilvēka, novēlu viņam veiksmi, bet ar latviešiem runājot - ne vienmēr. Ar ko tas varētu būt saistīts? Ar to, ka mums šāda tradīcija nav iesakņojusies, vai to, ka man ir krievu asinis?

October 8th, 2017

10:35 am: Tas vienmēr ir tik svinīgs brīdis, kad uzkāp uz vecajām sliedēm. Esi, esi, audz, labojies, bla, bla, bla un tad atkal paslīd kāja. Tur ir kaut kāda perversa bauda tajā visā notikumā, kad pirmo reizi tīra pusgada laikā iešaujies, vai ar bariņu astoņpadsmitgadnieku šņauc kaut kādus štrutus kaut kāda nezināma kluba tualetē, vai pamodies kāpņu telpā nosalis, vai blakus kaut kādam matainam jaunietim no pankroka grupas esot precēts četrus gadus, vai, nu nezinu, pieķer sevi ar pilnām kabatām izejot no lielveikala, kad gadu esi nostrādājis bankā. Un pa vidu tam visam sāpini 87 cilvēkus. Vecos niķus nevar mainīt. Un nekad nevarēs. Un tiem, kas spēs izturēt un nenokrist uz mutes sprinta laikā, visu dzīvi trīcēs rokas un griezīsies zobi. To es jums apsolu.

October 7th, 2017

07:27 pm: Vienkārši sēžu un atbildu uz Stūra mājas apmeklētāju mīlestības vēstulēm. Vot,dažiļi.

October 4th, 2017

01:21 pm: Tā mīlu, ka sarunas ar draugiem ir šādas :

L: Klau, šī vēsturē bijusi auglīga diena -
1535. — Bībele pirmoreiz nodrukāta angļu valodā.
1675. — holandiešu fiziķis Kristiāns Heigenss patentēja kabatas pulksteni.
1824. — Meksika pieņēma jaunu konstitūciju, kļūstot par federālu republiku.
1853. — Krimas karš: Osmaņu impērija pieteica karu Krievijai.
1830. — Beļģija deklarēja neatkarību no Nīderlandes.
1883. — atklāta vilcienu satiksmes līnija Austrumu ekspresis, kas savienoja Parīzi ar Stambulu.
1910.:
Portugālē deklarēta republika; karalis Manuels II aizbēga uz Apvienoto Karalisti.
pieņemts pašreizējais Bermudu salu karogs.
1957. — PSRS palaists pirmais Zemes mākslīgais pavadonis (Sputņik-1).
1958. — Francijā dibināta Piektā republika
1965. — Romas pāvests Pāvils VI izdeva bullu, kurā atzina, ka ebreji nav vainīgi Kristus nāvē.
1966.:
Basutolande ieguva neatkarību no Apvienotās Karalistes un tika pārdēvēta par Lesoto.
Pieņemts pašreizējais Lesoto ģerbonis.
1983. — Ričards Noubls uzstādīja jaunu ātruma rekordu uz zemes (1019,47 km/h), braucot ar Thrust 2 Melnās klints tuksnesī, Nevadā, ASV.
1993. — Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam lojālās karaspēka vienības uzbruka parlamenta ēkai.
2001. — raķete, kura "nomaldījās" Ukrainas pretgaisa aizsardzības mācībās, notrieca Krievijas aviokompānijas Sibirj pasažieru lidmašīnu Tu-154, kas bija ceļā no Telavivas uz Novosibirsku; bojā gāja 78 cilvēki.
Daudz laimes Austrumu ekspreša dienā!

J: Starp citu, drīz būs oktobra revolūcijas simtgade

L: Opā. Kā tas jāsvin? Ar vēl vienu revolūciju?

J :JA PSRS vēl eksistētu, būtu gadsimta balle

L: AAAA. nu bāc. Lūk, ko mēs laižam garām un nedomādami vēl tos kataloņus lielam. Viņi nezina kādas fiestas ies secen.. Tu vispār iedomājies kāda balle ar sintētisko kokaīnu un gumijas locekļiem šobrīd būtu Līgatnes bunkurā?

J: Idioti sovjeti, ne. Varēja iztikt bez visādām Sibīrijām, gulagiem, pārkrievošanām un visa pārējā sūda, būtu tagad labi iesvinējuši
Nē bļe, vajadzēja sapist komunismu un likt cilvēkiem atkal gribēt kapitālismā. NU PALDIES

L: Normāls banketiņš būtu. Thanks mom.

J: Paldies Obamam

L: Un neaizmirsti vēl, ka šodien 69.gadā ir nomiris Rembrants. Atlaist sajmu!

10:28 am: Lietus apmīļotais trešdienas vējš aizved mani atpakaļ uz 2016.gada septembra otro pusi, kad kopā ar 30 Kongo iedzīvotājiem, vienu latvieti, poli, divām sportiskām franču piecdesmitgadniecēm, izbijušu franču cietumnieku, holandiešu bezpajumtnieku un vienu ārkārtīgi manierīgu francūzi braucu zaļā Volksvāgena busiņā kalnos lasīt vīnogas.
Brīdi pirms saullēkta nosaluši, trīcoši un iestumti mašīnā, pirkstiem iekrampējušies spaiņos un šķērēs, nupat izstrēbuši švaku kafijas bļodu, kuras patērēšanai atvēlētas sešas minūtes, vārgi smaidām un drebināmies. No rīta ir visvairāk bail.
“Vai es tikšu galā? Vai nepakritīšanu un nepalikšu uz lauka? Vai mana sirds izturēs?”
Un jau pēc pāris minūtēm pirksti ieķeras pirsaullēkta sarmas aptvertajos ķekaros un sāk veikt iepriekš paredzamās, straujās, mehāniskās kustības.
“Lē, lē, plus rapidē! “ un tamlīdzīgi saucieni pāri laukam pienāk manās franciski nedzirdošajās ausīs. Āfrikāņu dzīvespriecīgie smiekli, vingro fanču lēdīju straujie pietupieni ceļu sargu apvītajos “Addidas” legingos, hašiša smarža no aizmugurējās vagas, lēcošās saules pirmie stari, tumšo lēdīju gurnu šūpas un skaļās, dziļās balsis, kuras apvij visu lauku, dziedot savas tradicionālās dziesmas, košie lakati ap dāmu galvām, āfrikāņu vīriešu gaudas lēcošās saules virzienā, spaiņu speršana, rīta rasas lāses, kas notek gar gatavajām ogām, kuras tā vien lūdzas, lai tās noplūc, kikerīgū un sākas jauns rīts.
Saule kalnā kāpj gandrīz tik pat strauji kā mēs, arvien augstāk pretī stāvajiem vīnogulājiem un mazajām mājelēm Francijas dienvidu augstākajos, pārredzamajos punktos.

Pirmās brokastis, pirmais vīns un pirmā pieres nostraukšana sēžot uz spaiņa, rokā sargājot iedalīto maizes riecienu, siera šļēli un glāzi, kuru iespējams piepildīt ar vienu, vai citu jēzūdeni pēc izvēles. Izvēles izdarīšanai un mielastam kopā dotas 12 minūtes.
Izvēlēsies pēcproduktu - mazāk sāpēs miesa un nomāks domas, bet kalnā kāpjot, iespējams, streiku pieteiks sirds.
Izvēlēsies visa pirmsākumu - mierā neliks domas par mehānisko darbu, sāpēs mugura un kājas, tomēr būs vairāk spēka spēlēt kārtis ar šķietami neizbēgamo nāvīti, kura lūdz uz deju starp augšējiem vīnogulājiem + 35 grādu karstajā saulītē.
Pusdienas, nogurums, pretsāpju dzira - visi sanāk kopā, izsmejas un novērtē katru kumosu, kas vēlāk konvertēsies tik ļoti nepieciešamajā dzīvības enerģijā.
Tiem, kas gaļu neceļ godā, šeit ir grūtāk - lokam iekšā dubultmaizi un sieru pēc iespēju robežām (uz 10 cilvēku galdu nes 10 biezas siera šķēles, gaļēdājdinozauru reakcija parasti ir ātrāka kā zālēdāju). Visi skandina glāzes un ir braši.
Mēģinu ēst ļoti ātri, lai vēl 15 minūtes svētā, komai līdzīgā miegā, apautām kājām, atkristu uz garāžas ‘raskladuškas’, kurai blakus gultā mitinās francūšu bezpajumtnieks, kurš sarakstās ar kādu biedru cietumā, dzer pastis (tāds kā anīsa šņabis, kuru atjauc ar ūdeni un rodas pienaina,duļķaina paskata substance), aizdomīgi dziļi klepo, priekšā mutei turēdams biezu mutautu, un visu laiku aizmieg ar kūpošu cigareti zobos. Viņam vairs nav ko zaudēt.
Murgaina norausīšanās 30 sekundes pirms skrējiena uz zaļo busu, kur atkal mūs visus sastums vienu virs otra un vēdīs uz lauku.
Nogurušās acis un priekpilnie smiekli kontrastē - vīna ieauklētais miers pirms kara.
Pa laikam kāds āfrikānis izkrīt pa strauji braucošā busa atvērtajām aizmugures durvīm.

Ja no rīta ir visvairāk bail, tad pēcpusdienā bailes kļūst par realitāti. Katru dienu tu stāvi pie tā altāra, pie kura iecerētā nomet balto pušķi un skrien pretējā virzienā. Nekas neredzēts, vai nezināms - vienkārši tas šobrīd notiek tieši ar tevi.
Karstums, ātrums, smagie spaiņi. Par visām domām, kuras izskrien cauri prātam kāpjot tajā kalnā, sākot ar aso sirpīti labajā rokā, labāk paklusēt. Sviedri, vaidi, smiekli, regejs. Vairākas stundas ellē un “La fin!”.
“Šodienai pietiks! ”: viņi saka.
Tas ir noticis! Laiks doties vakariņās. Visi aplaudē un dzied slavas dziesmas kaut kur stāvošajam darba dievam par to, ka šīs dienas beigās aizvien esam dzīvi. Tas ir noticis!
Spaiņi un lakati pa gaisu, atvieglots nopūtas, vīna līšanas skaņa.Tas viss, protams, simboliski - malks, vai divi, bet tomēr tik svarīgi.
“Un atkal mēs esam brīvi!”
Galva zem aukstā ūdens pumpja, rinda uz dušu, kurā bezcerīgi no ķermeņa tiek mēģināts izbert vīnogu sulu. Pudeļu šķindoņa, jauna drēbju kārta, tabakas dūmi, manierīgā Renē smiekli un sapņainās acis stāstot par jaunību un Bridžitu Bardo.
“Uzliec vēl kādu Geinsbūra gabalu, Līga!”, tas man atgādina to oktobri pie Sēnas, kad ar to pustrako skuķi apdejojām visus stabus un kanālā izmetām savas kurpes. “Barba bija īsta lēdija un arī rokas sasmērēt nebaidījās.”
Dūmu mākonis, anīsa smarža, piesmakušā balss un smiekli. Ejam vakariņās.
Vakariņas ir labākais diennakts laiks - uz brīdi mēs esam sev kungi.
“Vēl bagetes, vēl vīnu! Le plus rapide! “
“Modes dāmīte vīnogu laukā, burvīgi, ženfī!”, kāds vecāks vīrs norāda uz mani, kad piekārtoju matus un uzsmērēju higiēnisko lūpu krāsu uz savām sakodītajām lūpām. Allaž manierīgais Renē man vienmēr ēdienu pasniedz pirmajai, piepilda glāzi un smaida, skatoties man pretī savām sapņainajām, 1986.gada oktobrī palikušajām acīm.
Spaiņu nesējs Lusjēns, košā sporta tērpā, pīrsingotu degunu, mēli un krūšgaliem (ko izceļ apspīlētais sporta krekls) kā parasti neko nesaka un smīn, lejot savā zupā vīnu.
Pēc vakariņām, kad vairums kritīs letarģiskā miegā, Lusjēns dosies naksnīgā skrējienā uz tuvāko Bellevillas pilsēteles centru- Saint Datjēn, kā viņi saka, (kāds no mazajiem centriņiem Božolē reģionā - Ronas Alpos) un veiks četrus kilometrus turp un atpakaļ.
Holandiešu bezpajutnieks Rolands, jau piepildījis miega “Evian” pudeli ar vīnu, dodas staidzināt savu jaukto kucīti Asju, kurai blakus nakšņo teltī un staigā pa pasauli ar mugursomu pēdējos 11 gadus. Asja vienmēr atrod ceļu uz saimniecību, lai arī cik tālu un kādā stāvoklī saimnieks būtu aizmaldījies (viņš nevar nosēdēt mierā ilgāk par stundu, tādēļ dodās garās pastaigās, ja nenāk miegs. Un no rītiem dzied). Vēlāk Rolands, starp citu, izglābs man dzīvību.
Nu kaut kā tā.
Šķindoņa norimst, āfrikāņu sieviešu dzīvespriecīgā bļaustīšanās kļūst arvien tālāka, pavāres aizslauka prom maizes drupatas un stikla šķembas, no dzeramtraukiem tiek iztukšoti pēdējie malki. Kaut kur kalnā rej suns un skan klusa džambu rīboņa. Uz garāžu ejot piestāju piemājas zālienā un atkrītu zālē ar skatu augšup uz Francijas dienvidu plašajām, gaišajām nakts debesīm. Nedomāju pilnīgi neko. Un nekā jau šobrīd arī nav - tikai šīs debesis.
Apaļais mēness izgaismo līgano vīnogulāju ceļu kalnup, baltā elpa silda pie lūpām piespiestos pirkstus. Pēc pāris brīžiem esmu ieritinājusies saliekamajā gultā, vīri skandina pēdējās pastis glāzes, pa lielceļu sitas Lusjēna sporta apavu zoles, dziļi ieelpoju un iemiegu, kamēr tumsā kaimiņa pavērtajā mutē cerīgi kūp maza gaismiņa.

Powered by Sviesta Ciba