nekurlande

Recent Entries

You are viewing the most recent 20 entries

September 23rd, 2017

01:30 pm: Man uznācis bizdings, tāpēc pa visu Stūra māju uz tumbām ir uzgriezts MSK. Cilvēki rausta plecus un bola acis. Nacistu mūzika komunistu mītnē, kā tad tā, kā tad tā?

September 21st, 2017

03:44 pm: Un atkal neko citu par "Suki Dve Štuki" paklausīties nevar un nevajag.

11:40 am: "Jo tālāk kāda lieta stāv - jo mazāka tā izskatās. Rīgas torņi no tāluma kā tavi pirksti izskatās"

September 11th, 2017

02:01 pm: Un tas atkal nāk. Un sākas uzlidojums. Dipu dapu. Būm, būm. Šik, šik. Ņau, ņau. 11.septembrī aprīļa gaiss.

September 7th, 2017

03:38 pm: Dienišķā demagoģija
Vispār jau ap šo laiku pofig un vairs necepjos, bet izlēmu tomēr ierakstīt, lai uz mana virtuālā papīra ir mans paraksts. Paraksts zem lietām, kas man ir svarīgas.

Man ārkārtīgi negribas izplatījumā laist kaut ko, kam piemīt negatīva nokrāsa, bet kaut kas saka priekšā, ka par šo tēmu būtu jāpadomā. Atkal jau cilāta un iztirzāta, bet aizvien mulsina. Šis būs viens no 879 piemēriem. Pieminu tieši šo, jo tā bija pēdējā šāda tipa pieredze ar kuru saskāros.
Vakardien biju akustiskā koncertā 'Takā' un lieliski apzinājos - lai arī cik skaisti nodomi piemistu ļaudīm, kuri mākslinieku paaicina uzstāties šajā vietā, tā primāri ir un paliek dzertuve, ēstuve un publiskais nams, kur ļaudis pulcējas, lai kopotos (kopīgi publiskā vietā pavadīt laiku), tā kā sūdzēties par to, ka cilvēki trokšņo publiskajā namā (kā es mīlu šo vārdu) ir ne vien neizmērojami dumji, bet arī diezgan neētiski.
Es saprotu, ka visus māmiņas nav izaudzinājušas par krietniem un cieņpilniem cilvēkiem, ne visiem piemīt mēra un takta izjūta, empātija un vēl visādi citādi zilzaļi brīnumi, kas mūsu zombiju laikmetā kaut kāpēc kļūst arvien retāki, bet ja aitu bars ir konstatēts, vai nama saimniekam nebūtu jāuzņemas gana loma? Nu tā, tīri pragmatiski. Visu labā. Un, pirmām kārtām - savā labā.
Saprotu, ka koncerti/lasījumi un jebkas cits tiek rīkots, lai iekasētu naudu bāram/ koncertzālei un jebkam citam, bet ja tas ir pašsaprotami, vai nebūtu jāpāriet otrā līmenī - liekot justies labi saviem klientiem? Es neko no uzņēmējdarbības nejēdzu, bet no viesībām un pasākumiem, kurus esmu rīkojusi, nav bijušas tādas, no kurām kāds būtu aizgājis nepaēdis, nepadzēris, neuzklausīts, neapmīļots un neatpūties. Kaut vai ar uzsistu aci un iztērētu naudu, bet apmierināts un atpūties. Vienkārši visam savs laiks un vieta.
Uzreiz varu pateikt, ka nerunāju par 'Takas', vai jebkādiem citiem konkrētiem bārmeņiem, bet par situācijas risināšanu kopumā.
Tiek spēlēts kluss, akustisks koncerts (vai lasīta dzeja, piemēram), visa tā laikā tiek tirgoti dzērieni, ēdieni, dauzīts kases aparāts, cilvēki drūzmējas, pļāpā, šķindina glāzes, stāv ar muguru pret mākslinieku, utt. Labi, neviens nav tiesīgs citus pieaugušos mācīt pieklājības normas, tas ir vienkārši zemi un smieklīgi, bet vai tiešām nevarētu ieņemt kādu pozīciju un pateikt cilvēkiem, kas drūzmējas ap bāru, lai viņi nedaudz samazina balss toni uz to pusstundu, kamēr tiek spēlēts koncerts. Īsas trīsdesmit minūtītes nedaudz, nedaudz klusāk, vai iziet ārā pīpētavā no sirds patikas izrunāties. Neviens taču nespiež palikt.
Man bija tāds kauns un aizkaitinājums. Es cietos, cietos, ignorēju, atslēdzu apkārtnes skaņu, bet kad pamanīju cik nelaimīgi izskatās daži citi apmeklētāji un, ka pašam māksliniekam sāk kļūt neērti, es kā 3.b klases audzinātāja gāju pieklusināt pāris cilvēku, kuri neapklusa pēc mana skatiena (grūtības koncentrēties intensīva puslitra cilāšanas radītās spriedzes dēļ).
Atkal jau uzsveru kāds kauns man bija aizrādīt pieaugušiem cilvēkiem. Gan pie skatuves, gan bāra. Sajutos kā kaut kāda klukstoša vistu māte, bet pamanīju, ka neviens cits to negrasās darīt, tādēļ bija brīvprātīgi jānostājas zem mēslu spaiņa kopīga labuma vārdā. Un tā pretīgā pēcgarša un smaka pēctam, kad esi kādam aizrādījis. Tas iet abos virzienos un tik ātri neizgaro.
Un tādos brīžos es tik ļoti vēlētos kaut man būtu vienalga.
Kas tad man, es varu ieslēgties savā violetajā pasaulītē, aizvērt acis un baudīt. Bet, acīmredzami, ne visiem tas vedas tik viegli. Tāpat kā ar tiem histēriskajiem bērniņiem, kurus vecāki ignorē un cer, ka tie paši pārstās raudāt. Un, starp citu, šajā koncī vislabāk uzvedās tieši bērni un suņi. Nopietni.
Un cauri visam šim garajam šurum burum, tātad -
Vai nevajadzētu izvērtēt ko aicina, lai ne pasākums netraucētu apmeklētājiem, ne apmeklētāji pasākumam? (aiciniet kaut ko, kur iekļautas elektroierīces un problēmu būs daudz mazāk (ja vien kādu ar nenositīs ar strāvu).
Vai redzot, ka cilvēki bļaustās pie bāra nevajadzētu viņiem mīļi parādīt pirkstiņu pie lūpas? Vai redzot, ka pirmo rindu cilvēki izmisuši skatās apkārt nevajadzētu kā reaģēt? Vai redzot, ka mākslinieks pats divas reizes aicina klausīties un pēc pāris dziesmām tējas malkošanu nomaina ar strauju alus dzeršanu nebūtu kaut kas jādara? Ja iestādē ir vēl viena telpa ar aizveramām durvīm, vai nevarētu skaļākos runātājus aicināt doties atpūsties turp? Jo galu galā, cilvēki taču ir ieradušies atpūsties un grib justies brīvi. Es, piemēram, esmu bijusi gan vienā, gan otrā pusē un saprotu tās lieliski. Teiksim, ierodoties uz iecienītāko kafejnīcu iedzert kafiju, vai alu mani pārsteidz kāds skaļš pasākums ar kuru nebiju rēķinājusies. Parasti tas tiek risināts nosēžoties kaut kur maksimāli tālu no tā, kas neinteresē un, varbūt pat, traucē.
Un atkal jau - vairums bārmeņi, kuri ir bijuši šādās situācijās mēdz būt tiešām lieliski. Vakardienas zēni bija fantastiski bārmeņi. Nopietni. Bet te es vairāk domāju par kopējās situācijas risināšanu - Kas būtu jādara, lai kopīgiem spēkiem cīnītos ar cilvēku neaudzinātību? Jāievieš aitu gans? Iepriekš jābrīdina par to, ka pasākums būs kluss? Jāaicina cienītājus neierasties uz šādiem publiskiem pasākumiem? Jāapliek dzeloņu drātis ap skatuvi? Iepriekš pusstundu jāpraktizē kolektīva meditācija? Es tiešām nezinu un man ir pretīgi par ko tādu domāt, bet es skaidri zinu, ka vairs negribu justies kā dusmīgā 3.b klases audzinātāja un nenovēlu to sajūtu nevienam citam.

*nometu mikrofonu*

September 6th, 2017

11:57 am: Es abām kājām atrodoties Nekurlandē apsolu vairs necensties.

September 5th, 2017

11:58 pm: Ak, vai. Autoplejs ieslēdza 'Wonderwall'. Laiks sevi atslēgt no sistēmas.

11:41 pm: Es laiku pa laikam uz minūtēm piecām gribētu sajusties kā kaut kādu tur smagu substanču atkarīgais, kuram uz brīdi ir pilnīgi vienaga par visiem, kuri par viņu uztraucas un mīl, un arī par tiem citiem. Pilnīgi vienalga. Vienkārši atgāzt galvu atpakaļ un zaudēt spēju fokusēt skatienu.
Žēl, ka šādu stāvokli prast sasniegt 'dabīgā' ceļā prasa mežonīgi ilgu un intensīvu praksi. Nu, vismaz man. Vai varbūt daru kaut ko nepareizi. Varbūt kaut ko par daudz daru.

10:50 pm: Katrs no jums noteikti zina to sajūtu no sērijas 'nekas labāks nenāks'. Tā pretīgā nolemtības sajūta, tā skaidrā apziņa, ka nu... nav ko tur slēpt - ir diezgan droši zināms, ka labāk vairs nekļūs. Tā man bija izlasot Jerofejeva Maskavas Gailīšus, zaudējot kaut kādu tur bojfrendu, kuram bija tāda seja kā Džekam Vaitam, tikai giču viņš spēlēja drusku labāk un tā man ir tagad, kuro nakti pēc kārtas skatoties The Room. Es nezinu vai ir kāds rehabilitācijas programma, kas palīdz tikt galā ar labo, kas dzīvē piedzīvots.
Katram baklažānam ir skaidrs, ka pasaulē ir tik laba mūzika un ēdiens, ko nekas cits nekad nespēs pārsist. Un tad paliek jautājums - Vai maz ir vērts dzīvot tālāk, ja tas jau ir piedzīvots? Do you believe in life after love? Vai tu tici dzīvei pēc The Room? Jo labāk nepaliek.






(un, ja paliks, nolieciet pie mana sliekšņa visas Rīgas aptiekās nopērkamās Validola paciņas, lūdzu).

September 4th, 2017

12:22 pm: Es šodien jūtos fantastiski un dzirkstoši. No šīs dienas šampanieti dzeršu katru dienu.

September 3rd, 2017

07:55 pm: Šodien ir vēl citādāk :

Zvana māsa -
Ko tu?Ko tu? - Pa gultu pēc pasākuma vadīšanas. Izejam ārā paēst. Nu ja, labi. Kur tu gribi ēst? Man vienalga, esmu piedzērusies. Nu ok. Es Tev atnesu kokču pa ceļam (mazo, zilo 14 grādnieku). Kur mēs ejam? Uz kino.
Atvainojiet meitenes, šī 1l glāze nav vīnam. Viss ok, mēs gribam ļoti lietu vīnu.
Pēc 30min.
Šī filma ir sūds. Ok, ok. Ejam. Uz Rozegrālu, ok.
Man sieru un divus šampjus. Ko, glāzes, par ko jūs mani uzskatāt?
Divas pudeles vēlāk - Čau, Agnese, paņemam vēl pudeli.
Un vēl divus sierus.
Omg, mans draugs mani savāks pēc 5min. Palieciet ar Agnesi (caca no video čata).
Bet mums ir vēl 2 pudeles un es nepazistu Agnesi (viņa 30min runā pa telefonu).
Ok, bučas, es eju.
Life.

12:13 am: Lika mest monētu, izvilka no reibušu elektriķu kārajiem nagiem un bezmaksas visa, iemeta krāsainajā busiņā, ar mežonīgu ātrumu un lidošanu pa kalniem atveda uz Dubli. Vietu kur ir ugunskuri, kalns, ielejas, koki, maza skatuvīte un uzpūšami dīvāni. Neko nevar nopirkt un nav vairāk par 40 cilvēkiem. Tulīt džeki spēlēs. Viss nemaz nav tik salijis kā pirmīt rādijăs

September 2nd, 2017

09:07 pm: Jau otro vakaru no vietas atrodos vietā, kur ēdošiem un dzērušiem cilvēkiem spēlē 'Johhny go go'. Vienā, vai citā izpildījumā. Dejas, smiekli un aizlietas acis. Neveiksmīgi kantes ciršanas mēğinājumi, izmisums. Krāsainas gaismas. Biju jau aizmirsusi cik ļoti klauna arods nogurdina. Viss trīc un viss mainās. Un palieku es, glāžu šķindoņa un rokenrols.

August 30th, 2017

05:47 pm: Divu dienu laikā trešo reizi skatos The Room. Kā lai beidz? Vajadzētu tādu grāmatu vispār 'Māksla beigt". Bet laba vajag daudz. Un vakar parādīju to audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas absolventiem (kino un teātra spečukiem) un viņi nezināja. Un bija sajūsmā. Nekad tik sajūsminātus četru gadu laikā viņus nebiju redzējusi. Vai tas kaut ko gadījumā nepasaka par mūsu visaugstāko izglītību? Nez. Laba vajag daudz.

12:02 pm: Pulkstenis vēl nav divpadsmit un jau esmu izdzērusi puspudeli vīna. Šefam ir vārdene un nevienam negaršo atnestais bērzu vīns, izņemot mani. Un visi savas glāzes salika rindā man priekšā un aizgāja strādāt. La Dolce Vita.

August 27th, 2017

10:46 am: Ja man nav ko ēst, kāpēc vēders nepazūd?

August 26th, 2017

11:55 am: Vai kādam Stūra mājas rajonā atrastos cigarete? Ja gribat - varu iemainīt pret ekskursiju.

11:52 am: Vasaras pēdējās konvulsijas, morālās atejas trokšņi, ezera - šmezera skaņas.
Viņi visi ir lohi, sevišķi tie, kuri nepilda doto vārdu un tie, kas neprot acīs pateikt 'nē'.

August 24th, 2017

01:05 pm: Vasariņa mūs lolo
Vasariņa mūs mīl
Jēzuliņš pār galvām kloāku gāž
Kloāku, kuras smaku nedzēš ne ziedi, ne darbs
Ne publiskās pirtis, ne sirēnas zvans
Kedas augustam pa cauru, piens uz palodzes skābst
Putni aizlido projām, upe beigtu pīli nes
Slapjais panorāmas rats aizvien griežas un čīkst
Atpūtas kuģītim šorīt vīd aizlauztais masts
Draugi pēcpuses dažādiem portāliem pārdod
Koki pār robežas šlagbaumu krīt
Šī dzīve izjāta kā Brīvības iela
Divi darbi, benčiks un bads

12:50 pm: Ķirbji pārvēršas karietēs, krokši konversenēs, ivalīdi lec polku, policisti māj ar košiem lakatiem un kaisa ziedus, ratiņkrēslos sēdošie griež riņķa danci, šļirces pārvēršas Alpu ziedos, no asinspeļķēm zaigo varavīksnes, spitālīgie krokodīlisti pārtop mūžzaļā mežā, no izmēķiem debesīs aug garās pupas, papardes zieds pašā centrā ir uzziedējis, čigānu lāstu vietā birst konfekšu lietus, stumbeņu vietā izaug koši lietussardziņi, Taņu mīl vīrs.
Pulkstenis sit desmit un vēl vienai pasakai pie Nometņu ielas Maximas pienācis gals.

Powered by Sviesta Ciba