nekurlande

Recent Entries

You are viewing the most recent 20 entries

June 15th, 2018

10:04 am: Redzēju kaut kādu rakstu par latviešu slavenībām, kur bija fotogrāfijas. Aiša un Lauris Reiniks tuvplānā izskatās vienkārši biedējoši, ja vienam otram bezpajumtniekam pie 'Gaiziņa' uzliktu identisku makiāžu, goda vārds, būtu grūti atšķirt. Vai tiešām šejienes popmūziku pārņēmusi alkohola, stimulantu un bezmiega sērga? It kā no malas reizēm šķiet - Kas tad viņiem? Uzstājas labdarības koncertos, dzied par pīrādziņiem un mēnestiņiem, danco un skrien. Labi, ko es te runāju muļķības... Protams, ja zem tā visa viņi ir saprātīgi cilvēki, viņi dzer un neguļ. Man žēl. Man mūs visus ļoti žēl.

June 11th, 2018

06:05 pm: Man nupat piedāvāja kļūt par Instrumentu fona dejotāju lielajos koncertos. Vienīgais mīnuss esot, ka viņi par to nemaksā. Instrumenti-grupa,kurai noteikti nav naudas. Katru dienu arvien vairāk cienu LIELOS mūziķus.

June 5th, 2018

12:40 pm: Vai tas, ka cilvēks sāk pats sev arvien vairāk nepatikt, ir pieaugšanas pazīme?

June 2nd, 2018

02:58 pm: Sauciet mani par neaudzinātu nekauņu, bet ieraugot to ierakstu, kurā kaimiņš žurnālistei atgādina, ka nebūtu šobrīd jārunā par Vienotību, jo viņa šorīt pamodusies blakus tās frakcijas līderim, mana lika nedaudz iesmieties. Jā, jā - nekaunīgi, stulbi, pretīgi, bet tā kā tās viņu attiecības ir redzamas publiski presē - nekas slēpjams tas nav. Par šādu konfrontāciju nebūtu jādusmojas, jāpiesarkst un jāniknojas, ja reiz viņa pati to zina un viņai nav kauns no tā. Es laikam būtu reaģējusi citādāk, bet kas to lai zina. Nekaunīgi un pretīgi, bet man laikam drosmes ko tādu televīzija pateikt nebūtu.

May 13th, 2018

01:28 pm: Man nav ne jausmas, kas pēdējos gados notiek Eirovīzijā, bet pēc ziņu portālu virsrakstiem un bildēm spriežu, ka vairs nevajag būt kalsnai, plastiskai plastmasas lellei (vai lellim) ar apjomīgu smaidu, lai uzvarētu Eirovīzijā, un pat ja tas ir mākslīgs lēmums - tas ir solis uz priekšu.
Es tiešām nevēlos maitāt sev apetīti pirms pusdienām, izskatot visus Eirovīzijas dalībnieku priekšnesumus, tāpēc ļoti neobjektīvi pēc pāris sekundēm no uzvarētājas dziesmas un mūsu pārstāves apskatīšanas un pēc bildēm, kuras redzēju 'Delfos' minēšu, ka tagad laikam uzvarēt var arī pateicoties savam sniegumam, balsij un oriģinalitātei. Pēc fotogrāfijām spriežot, šī gada uzvarētāja nav nekāds modes reklāmu ideāls un viņai, ļoti iespējams, piemīt kāda garīgās un varbūt arī fiziskās attīstības patoloģija (spriežot pēc sejas izteiksmēm, mēdīšanās un ķermeņa valodas). Un tas ir lieliski, ka arī Eirovīzija beidzot sāk pieņemt dažādus, īstus cilvēkus (lai gan, protams, samākslotus pēc vella) un forši, ka ir valstis, kas sūta uz Eirovīziju šādus cilvēkus (atšķirībā no Latvijas, kas brīnās kāpēc nepaveicās 'mūsu' garkājainajai, slaidajai Laurai, kas apveltīta kā ar garšīgu uzvārdu, kas atmiņā atsauc itāļu virtuvi, tā arī ar cienījamu dekoltē, nemaz nerunājot par absolūti neorģinālo, garlaicīgo dziesmu). Kamēr cilvēki nesūtīs uz turieni personas, kurām ir kaut mazākā kripata no orģinalitātes, īstuma, vai vēstījuma - nekas tur nemainīsies.

Bet viss šis mani noved pie ar Eirovīziju maz saistītām domām par lieko svaru. Pēdējo gadu laikā esmu pamanījusi, ka ekrānā parādījušās vairākas popdziedātājas un pat modeles, kuras ir apveltītas ar lieko svaru (domāju par cilvēkiem ar tiešām daudz liekā svara, nevis par apaļīgām, mīlīgām formām, kuras, manuprāt, ir pilnīgi normālas un ļoti skaistas).
Visi dzied dziesmas par dibeniem, sevis pieņemšanu un tādām lietām, bet es domāju vai TIEŠĀM vēstījums ir par sevis pieņemšanu, vai tikai par naudu? Ļoti daudzi jauni cilvēki, piemēram, Amerikā, vai Lielbritānijā, ir aptaukojušies no neveselīgā ēdiena un mazkustības, ja popkultūra nepārstāvēs arī viņu intereses, viņi to tik daudz nepatērēs un kasēs ieripos mazāk monētiņu. Tāpēc ir jārāda aptaukojušies cilvēki, kuri dzied kaut ko par trekniem dibeniem un bieži vien dziesmās nosoda cilvēkus, kuri ir veselīgā fiziskā formā (populārākais termins, ko esmu dzirdējusi, laikam ir “skinny bitches”). Ekrānos jārāda tādi cilvēki, kuri, ļoti iespējams, ir aptaukojušies slinkuma dēļ (tā kā es, kurai pa ziemu ir uzaudzēts glīts picas vēderiņš) un jāturpina malt kaut kas par sevis pieņemšanu, lai jaunieši pirktu kā burgerīšus, tā arī augstos šortus un topiņus, kas izceltu viņu apaļumus.
Lai vai kā, ja tam visam ir kaut NEDAUDZ dvēseles un sevis pieņemšana tiešām sāk palikt modē, jo tas ir izdevīgi gan pircējam, gan pārdevējam - lai jau viņi karina banānus uz mūsu ausīm un baro ar kebabiem. Jo vairāk cilvēku jutīsies brīvi, nesamāksloti un pieņems sevi, jo laimīgākā pasaulē mēs dzīvosim.

May 12th, 2018

11:34 am: Par ko liecina tas, ka cilvēks sāk par sevi mēdīties?

April 30th, 2018

11:40 am: Ir daudzas lietas, kuras nesaprotu un nekad nesapratīšu, bet šodien es visvairāk nesaprotu kāpēc cilvēki siltās, saulainās un plaukstošās brīvdienās apmeklē Stūra māju. Es no sirds nesaprotu. Nopietni. Ne jau tas, ka man būtu slinkums strādāt, bet man vienkārši nav skaidrs kādēļ viņi smaidīgām sejām, īsās piedurknītēs tērpušies, soļo iekšā pa durvīm, nepacietīgi berzē rokas pirms ekskursijas, it kā būtu atnākuši uz Venēcijas karnevālu, un tad, kad ekskursija ir cauri, viņi manāmi vīlušies, slapjām acīm, galvas nodūruši, velkas laukā pa durvīm uz agresīvi saulaino pasauli ārpus šīs bedres. Pavisam nopietni - kas ir tas, ko viņi sagaida, nākot uz šejieni šādās dienās? Vai labā omā. Vai astotajā grūtniecības mēnesī ar blondu bērniņu pie katras rokas. Vai tiešām dzīvē nepietiek sāpju? Es labāk gribētu, lai šie cilvēki bauda savas brīvdienas, dzer vēsas limonādes un sauļo savus izslāpušos degunus, liekot šo iestādi svētā mierā, un atļauj man pūt šajā pelējuma pilnajā tumsā kā jebkurā saulainajā brīvdienā, Lieldienās, vai citās svētku dienās, kad Stūra māja ir atvērta apmeklētājiem.
Ja jūs, tieši šodien, vēlaties pavasarīgu, izglītojošu ekskursiju ar laimīgām stāsta beigām, tad šeit tas nenotiks.
Es jūs nespēju padarīt laimīgus un man tas sāp.

April 25th, 2018

01:08 pm: Es šodien iegāju e-pastā un vēlējos atteikties no ziņojumiem, kuri man dien dienas nāk no LU SZF, jo pirmos divus studiju gadus darbojos pašpārvaldē, es pat nezinu kāpēc visus šos gadus neesmu no sev liekās informācijas atteikusies- nostaļģija, kaut kāda atbildības sajūta, pēctecība, vai gluži vienkārši slinkums, vienvārdsakot - es nezinu. Bet atteikšanās vietā e- pastā uzdūros kaut kam, kas mani tiešām saniknoja un atsauca atmiņā agrāk izjustas negatīvas sajūtas, tāpēc es atļaušos ar šo padalīties, jo pieņemu, ka ir daudzi, kuri jūtas līdzīgi un no tiem, kuri tā nejūtas es vēlos paskaidrojumus.
Mūsu fakultātē šopavasar konstatēti 6 darbi, kuri ir plaģiāti. Nopietni? Seši darbi? Un es diezgan droši varu paredzēt, ka vienīgās sekas šiem cilvēkiem būs brīdinājums. Manā laikā šādi gadījumi bija kādi trīs un visiem tika izteikts brīdinājums. Slikts puika - nedari vairāk tā- studējam tālāk! Un vāveres ritenis turpina griezties.

Vai studenti kļūst aprobežotāki ar katru gadu, vai arī mācībspēki tiešām nav spējīgi studējošajiem iemācīt, kas ir plaģiāts un ka citu cilvēku darbus kopēt NEDRĪKST?
Kas aizkar mani? Netaisnība, nevienlīdzība un izlaidība.
Es studiju laikā noteikti nebiju centīgākais students, jo ārpus studijām man vienmēr bija daudz citu nodarbju un studijas uztvēru tikai kā studijas, kā bonusu, nevis kā pirmo dzīves prioritāti. Patiesībā ārpus studijām es mēdzu slēpt, ka studēju, jo man nepatika, ka mani ieliek plauktiņā un saista ar studiju tēmu, vai, ka mani definē pēc mana maizes darba, jo agrāk svēti ticēju, ka nozīme ir tikai manai personībai, interesēm un hobijiem, bet tagad, kad lielu daļu savas dzīves vadu maksājot uzpūstos nodokļus, manas domas ir mainījušās, jo gluži vienkārši bieži vien pēc darba vairs nav spēka hobijiem. Bet jebkurā gadījumā, pret studijām es izturējos ar CIEŅU. Es cienīju savus pasniedzējus, cienīju vadību, ievēroju termiņus, mācījos uz eksāmeniem un gaidīju pretī tieši to pašu - cieņu. Un arī, ja kaut ko nebiju izdarījusi gana kvalitatīvi, centos to izdarīt vismaz tik kvalitatīvi, lai nepadarītu sevi un citus par muļķiem.
Bet tādi kā es, protams, nav un nebūs visi. Ne tagad, ne toreiz. Kādam vecāki un dzīves pieredze būs iemācījusi vienus tikumiņus, kādam citus, kādam tikai savas tiesības, kāds būs uzaudzis pamests novārtā, kāds izlaists, un tā tālāk.

Ļoti spilgti atceros kā studiju gados man mēdza sāpēt tas, ka cenšos izdarīt visu kā nākas, bet kāds cits vienkārši nokopē, darbus ielādē stipri virs atļautā termiņa (vai ielādē nepietiekamā daudzumā) un par to nav nekādu seku.
Sevišķi kaitināja tā nenopietnā attieksme pret bakalauru, ka kādam vēl dienu pirms tīrraksta nodošanas ielādēts trīs lappušu copy/paste no Vikipēdijas, un cilvēks pabeidz studijas reizē ar mani, vai cilvēks kurš DIVAS reizes studiju laikā pieķerts plaģiātismā. Arī daudzi man mīļi cilvēki ir haltūrējuši ar bakalauru galu savilkšanu - piedodiet, bet man liekas, ka tā nav nopietna un apsveicama attieksme. Visa tā lepošanās par to, ka nedēļu pirms nodošanas nav pat ceturtā daļa darba, visa tā lepošanās, ka melnraksta vietnē ielādētas pāris lapas un tikts cauri. Nu tad man rodas jautājums - KĀPĒC jūs turpinat studēt, ja tas jums sagādā grūtības? KĀPĒC jūs izvēlaties sev nesaistošas rakstu darbu tēmas? Kāpēc? Atvainojos, bet es tiešām no sirds to nesaprotu, lai kā mēģinātu. Atceros, ka bakalaura rakstīšanas laikā man konstanti kāds jautāja - "Nu, kā ar bakalauru, nekā nav?" un kad es teicu, ka kaut kas ir, uz mani dīvaini skatījās un pat nosodīja. Un es nesapratu par ko, kad es mēģināju skaidrot, ka man nav absolūti nekāda stresa, vai pārpūles, jo rakstu par sev interesējošu tēmu uz mani citi studenti mēdza skatīties kā uz mazo meža dīvainīti. Nopietni. Vai tajā, ka cilvēkam nav lieka stresa un viņš atvieglo sev dzīvi darot to, ko vēlas darīt, ir kas mulsinošs? Labi, jebkurā gadījumā -

Man laikam šie plaģiātisma un paviršības piemēri skauž tīri sava slinkuma dēļ - zinu, ka mans bakalaurs būtu STIPRI kvalitatīvāks, ja es zinātu, ka to drīkst nodot arī mēnesi pēc termiņa un ka uz melnrakstu termiņiem nav jāiespringst. Es vairāk laika varētu veltīt savai pašizaugsmei (vai degradācijai), ja referātu rakstīšanas vietā vienkārši nodotu kāda cita darbus. Tajos brīžos, kad studiju laikos novēroju šādus piemērus, man vienkārši bija KAUNS un apšaubīju to, kur esmu ieguldījusi naudu, kuru atmaksāšu vēl vairākus gadus pēc šīm studijām, jo vidusskolā es biju tieši tik neaptēsta, ka man bija citas prioritātes un eksāmenus nodevu puspabeigtus, nācu un gāju kad gribu, jo bija jāsteidzas kaut kur citur un nebiju painteresējusies, neviens man nebija pateicis priekšā un prāts bija par īsu, lai saprastu, ka eksāmeni ietekmēs manu budžeta vietu. Toreiz es svēti ticēju, ka vērā pamatā ņems manas atzīmes (kas ir diezgan augstas), vidusskolas eksāmeni būs tāds papildus faktors un galvenais faktors būs iestājeksāmeni. Mans priekšstats par studiju realitāti bija ļoti blāvs, man likās, ka man būs sava studiju vieta jānopelna ar savām prasmēm izvēlētajā vietā, bet realitātē tā nebija. Tai laikā sapņoju studēt visur, bet visvairāk es toreiz vēlējos rakstīt un cik nu savā 18 gadu vecumā varēju izdomāt, šķita, ka žurnālistikas studijas (tāla sfēra no radošās rakstīšanas) ir labākā ideja. Nu un tur nebija iestājeksāmenu. To, ka esmu sačakarējusies savā izvēlē, sapratu drīz vien, bet studiju kursi bija tiešām vispusīgi un kvalitatīvi, pasniedzēji bija lieliski un studenti fantastiski (izvelkoties no vidusskolas bedres cilvēkam, kuram tur riebās un kurš jutās nesaprasts jebkas kas ir tālāk liekas fantastisks), ka es turpināju studijas un biju audzināta zem 'pabeidz iesākto' zvaigznāja.
Godīgi sakot, es vienkārši ļoti baidījos no sava tēva un biju pietiekami nepašpārliecināta, lai sev atzītu, ka mana vieta ir glezniecībā, tēlniecībā, mūzikas studijās, teātra kursos, farmācijas studijās, vai jebkur no sev interesējošām, un sen izlolotām jomām. Es vienkārši neticēju, ka esmu gana laba un, ka esmu pelnījusi atrasties tajās vietās, tāpēc man ir jāsamierinās ar savas izvēles sekām un jāturpina būt te.
Lieliskie pasniedzēji, kursa biedri, pašpārvalde, dažādie kursi mani tur noturēja, lai gan pasniedzēji diezgan bieži privāti nāca klāt un teica, ka viņi redz, ka es skatos citā virzienā un, ka man nebūtu jābloķē sevi. Daži pasniedzēji pat ļāva izstrādāt darbus 'savā stilā' un atzīmēja manus talantus, kas bieži vien, bija pilnīgi pretējais, kas žurnālistikas kursiem bija nepieciešams. Par to es šiem cilvēkiem esmu ļoti pateicīga un ja kāds šo lasa, tad zina, ka tas ir par viņiem.
Un tā, es šīs studijas cienīju un pabeidzu, un termiņus ievēroju. Bet reizēm man bija sajūta, ka vadība mani uzskata par pilnīgu muļķi un brīdī, kad cilvēks sajūt, ka pret viņu izturas kā pret pamuļķi, ticība labajam zūd. Un šī sajūta man radās tieši brīžos, kad plaģiātniekiem, paviršajiem, sliņķiem un haltūrētājiem deva priekšroku pieverot acis viņu necieņai. Un teju visi šie cilvēki studijas pabeidza un diplomu kabatā ieguva vienā laikā ar mani. Un tajā brīdī es sajutos kā muļķe, jo vidusskolā biju izfantazējusi, ka studijas ir kaut kas nopietns un tur beidzot sāksies mācības, kā arī attieksme pret pieaugušiem cilvēkiem, bet es vīlos. Tas bija vēl viens vidusskolas pagarinājuma posms, vienīgā atšķirība bija manis uzrunāšana daudzskaitlī. Cilvēki turpināja lekcijās sarunāties, bikstīt telefonus, grauzt cepumus, nepildīt mājas darbus, nodot tos vēlāk un zagt darbus no citiem cilvēkiem, uzdodot tos par savējiem. Un, protams, redzot to attieksmi, man nolaidās rokas, sev neinteresējošās lekcijās sāku ēst cepumus un pēdējā solā lasīt pornozvaigzņu biogrāfijas.
Tagad, lūdzu, pasakiet man, ja pret cilvēku 20 gadu vecumā neizturas kā pret pieaugušo, no kāda vecuma tas sāks notikt? Kā, lai šis lielais bērns atrod vietu dzīvē? Ja es kaut ko darbā nozogu, vai izdaru nekvalitatīvi - mani soda. Kāpēc studentu nesoda par viņa darbībām? Un nesakiet man, lūdzu, ka LU SZF pabeigt bija grūti. Bija arī daudz grūti uzdevumu, pāris ļoti grūtu kursu, bet iespējas bija visiem. Varēja pārrakstīt, pārlikt eksāmenus, varēja darbus nodot vēlāk - iespējas bija visiem. Labi, bija kurss, kur pasniedzējs atzina, ka bakalaurus neuzskata par cilvēkiem un deva no galvas studēt diagrammas vācu valodā un bija no galvas jāiekaļ Rietumeiropas morāles filosofijas grāmata, kas jāprezentē mutiski - tas bija grūti, bet ar visu citu, daudz maz piepūloties, galā varēja tikt.
Es esmu pret plaģiātismu un paviršību. Es to atsakos pieņemt jebkurā dzīves jomā, punkts. Bet man ir arī jābeidz idealizēt pasaule, jo viss patiesībā ir daudz vienkāršāk kā mums šķiet- pašai augstākajai vadībai studiju kvalitāte nepieciešama tikai uz glancēta papīra, mūsu galvām pāri stāv viens dievs un tā ir NAUDA.

April 13th, 2018

12:01 pm: Es aizvien brīnos, ka mūsu modernajā laikmetā uz katra stūra nav tādas iestādes kā 'gulētava' un 'raudātava'. Simboliska pāris eiro samaksa par iespēju pusstundu nosnausties uz kāda matrača, vai izraudāties kabīnē. Tas taču būtu izdevīgi visiem un darba vietās būtu možāks gars.

April 12th, 2018

03:39 pm: Es nezinu kāpēc to daru, bet pa laikam paskatos pāris bildes no Latvijā notiekošo modes nedēļu fotostūriem. Es nevaru saprast, kāpēc viņi visi izskatās pēc cilvēkiem, kuri ražģevalkā ir izģērbti kaili, apzagti, fiziski ietekmēti un zagļu žēlastības dēļ ietērpti tunelī mētājošajos drēbju gabalos. Kāpēc?


Es neesmu studējusi modes vēsturi, bet esmu spējīga fotogrāfijā atšķirt neitrālu, dārgu mēteli no lēta pakaļdarinājuma, kurš trakajās dienās pārdots par desmit reižu lielāku uzcenojumu. Nav nekā tālāka no modes par modes nedēļas apmeklētāju izskatu, nav nekā tālāka par mākslu kā pirmā kursa mākslu skolu audzēkņu izskats. Māksla un mode pastāv ikdienībā. Tas ir dzīves veids un darbs. Tā ir ikdienība nevis parāde.

April 11th, 2018

01:23 pm: Kaut kas ar manu uztveri nav kārtībā, vai arī var gadīties tā, ka sāk sāpēt zobs, kuru pirms divām nedēļām pie zobārsta salaboju?

April 5th, 2018

03:48 pm: Es gribētu ierakstīt kaut ko priecīgu, sevišķi nejauši uzzinot, ka mana MAMMA mēdz lasīt manu cibu. Bet šodien pavasara nogurums plūst pāri augstās temperatūras pavērtās Pandoras lādes malām. Viss, ko varu pateikt, ka būs labāk un es Tevi ļoti mīlu. Es nezinu, no kurienes rodas tas nogurums, kas liek katrai kustībai un elpai šķist apgrūtinošai. Es nezinu, varbūt pārāk ilgi gaidīts pavasaris. Varbūt tās ir Stūra mājas smagnējās, smacējošās un pelējumu sasūkušās mūra sienas.
Vai arī nojausma par tuvojošos negaisu. Bet izies arā un tur būs smejoši bērni, un putni, un sprāgstoši pumpuri, un gumijas. Un rokās sadevušies pārīši. Būs līksmojoši bezpajumtnieki un dzērāji, kuri zaļajā klajumiņā pie Miera ielas sākuma sauļos savus stumbeņus. Būs arī pirmie turiņi - viendienīši. Un tad jau būs, un tad jau arī paliks..

10:48 am: Smags gaiss, vāja saule, mašīnu dūkoņa. Kaut kur tālumā skan ātrās palīdzības sirēna. Visam tam pāri milzīgs klusums. Aprīlis, kā stāv rakstīts, bija tas grūtākais mēnesis, vai ne?
Tu šodien ,sapriecājies par pavasari, aizmirsīsi mājās lietussargu. Parīt tu nošķaudīsies, liekot tējas tasē citrona ripiņu. Garām steidzošā melnā mašīna apšļakstīs tavus pāragri uzautos pavasara apavus. Sabiedriskā transporta pieturās uzziedēs bezpajumtnieki. Cigarešu lūdzēji kaut ko sacīs par skaistām acīm. Atslābs uzrautie pleci. Vecāki tā arī nekad nesapratīs kāpēc tu beidzot nevari apgriezt un izķemmēt savus gaišos matus. No atsalušās zemes izlīdīs pirmie asni. Tu gaidīsi, bet nesagaidīsi. Tu instinktīvi sniegsies pēc tukšā gaisa, kur reiz mājoja siltums. Starp tevi un blakus sēdošo būs desmit gaismas gadu attālums. Un jauns laikmets sāksies ar divdesmitā kalibra bisi mutē.



Maize vienmēr kritīs uz smērētās puses un man vienmēr būs tik gadu, cik gadu ir nošāvies Kobeins.


Labrīt.

April 4th, 2018

03:31 pm: Ir lietas kas vienkārši nemainās, kā bailes no zobārsta. Varu iet cik bieži vien vajag, bet katru reizi aizvien bail līdz fiziskam nelabumam. Es mēğinu neko neizrādīt,vienkārši palieku bāla, sāk kļūt melns gar acīm un skrāpēju savu miesu (šis ir tikai rindā uz, iekšā būs trakāk). Tie bērnu kliedzieni un urbju skaņas tālumā nepalīdz. Zobārsta apmeklējums jau ir vien gana labs arguments pret bērnu radīšanu šai nežēlīgajā pasaulē. Nu kā lai izdara tā, ka mazāk bail? Man kauns no šī.

April 3rd, 2018

05:05 pm: Tu vienkārši gribi "Get high by the beach", bet tā vietā tiec iecelta par Stūra mājas vadītāju.
(Kamēr īstā vadītāja šobrīd pūš dūmu riņķīšus kaut kur zem silti mitrajām Bangkokas debesīm).

March 6th, 2018

05:17 pm: Cik forši klausīties kā priekšniece visu dienu dungo līdzi mūzikai, kuru lieku. Forša tā doma, ka cilvēkiem var būt 40 gadi starpā un var dungot vienas un tās pašas dziesmas pie sevis.

01:00 pm: Vienā mēteļa kabatā smartfouns, otrā milzīgs gaļas gabals - tāds nu ir mūsu laikmets.

March 2nd, 2018

11:17 am: Esmu vīlusies. Man nepatīk. Es gribu izkāpt.

February 21st, 2018

05:02 pm: Kā man patikuši 98;99;2000.gada 'Rīgas Laiki', kaut kad universitātē, pirms gadiem pieciem, kāds bija tādu kaudzi nometis pie garderobes - nevilcinājos ne mirkli un ķēru ciet. Šodien kaut ko internetā meklēdama, nejauši atkal uzgāju rakstu no tā laika. Cik tieši, vienkārši, atklāti viss reiz bija.

Atgaiņājies rokām un aizsien acis, vai nē, kaut kāpēc atkal krīt virū šī tēma, kurai met ar degošu pagali, un tā aizvien nepazūd tumsā.
"Katrs cilvēks piedzimst ar savu Visuma karti. Kādam tajā atzīmēts, ka viņam jābūt ārstam, un, ja viņš par to kļūst, tad ir ļoti labs tajā. Ja ne, varbūt visu mūžu par to sapņo".


(citāts no vakardienas intervijas "Jauns.lv" ar Kristīni Ulbergu) (kura reiz man teica, ka pagaidām neteiks kas, bet, ka viņai liekas, ka man varētu būt 'iekšā')

https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/4-narkomani-15159

02:09 pm: "Es nedrīkstu ēst, bet es vismaz varu pīpēt", teicu es, iznākot no zobārsta kabineta.

Powered by Sviesta Ciba