nekurlande

Recent Entries

You are viewing the most recent 20 entries

April 1st, 2019

11:57 am: Vienā brīdī es atvēru acis un man visapkārt bija strazdi. Nezinu, cik ilgi biju zaļa lauka vidū stāvējusi, minūti, stundu, vai 10 gadus. Bet tagad droši zinu, ka viņi ir atgriezušies no Ibērijas. Un vīs ligzdas, rotās tās ar ziediem un zāles stiebriem, vārtīsies rasā, un dziedās, aizlienēs melodijas, un viss būs. Vismaz uz brīdi.

November 16th, 2018

06:11 pm: Asins sarkana Ķīna mirdz manā apsaldētajā plaukstā.

November 3rd, 2018

05:56 pm: Ja smēķējošs cilvēks savu pirmo cigareti aizdedzina plkst. 18:00, tad top diezgan skaidrs, ka darbadiena bijusi visai saspringta.
(Atbilde tiem, kas mēdz teikt, ka ekskursiju vadīšana ir nenopietns darbs).

October 31st, 2018

12:40 pm: 'Noticēt, noticēt - sašķaidīt'

October 29th, 2018

09:09 pm: Jo vairāk 'How to change a diaper' attēlu un video es noskatos, jo mazāk saprotu. Kaut kur prāta aizmugurē man bija doma - ja kādreiz nāktos kaut ko tādu darīt, gan jau, ka pie vajadzības viss sanāktu. Pēc šo pamacību noskatīšanās man šķiet, ka tad, ja tas notiks - man sāksies panikas lēkme.
Bet, ja nopietni - visi ir gudri un to māk automātiski? Nesen runāju ar kādu jauno māmiņu, kura jokojot teica - "Nu nezinu, ko vēl es varētu iemācīt auklei.. kā nomainīt pamperu?" un pēc šī teikuma gardi smējās. Un es nesapratu kāpēc. Vai tad šīs prasmes ir ieliktas mums šūpulī? Un ja ir, varbūt apgaismojiet mani vēl par tām citām prasmēm, kuras dievs dalīja, kamēr es Kazbeka pakājē dzēru vīnu.

09:07 pm: Daļa no manis ir zudusi un nekas vairs nebūs kā agrāk. Es pirmo reizi iegūglēju 'How to change a diaper'.

October 17th, 2018

04:13 pm: Jocīga sajūta. Labdarība, zāles, terapijas un tomēr tas viss nestrādā, jo vēzis nežēlo nevienu. Tādās reizēs gribot, negribot nākas no jauna atcerēties cik viss šis ir trausls. Es nezinu kāpēc šī informācija mani tā ietekmē...jaunības vienmēr ir žēl.
Tumsa ir nolādēta.

October 5th, 2018

03:10 pm: Pasaule ir tik sasodīti salda vieta. Piemēram, jo var padarīt savu dienu labāku 10 minūtes no vietas skatoties gleznas zem kategorijas 'ugly renaissance babies'. Saldi.

September 16th, 2018

07:39 pm: Tiešām ir tādi cilvēki, par kuriem raksta grāmatās? Tādi, kas visu pacieš, no sirds priecājas par citu laimi, nekad neapvainojas un netur ļaunu prātu? Lai to īstenotu, obligāti jāaiziet dievā? Es negribu kādā mīļā dienā pārvērsties par saskābušu kūku un vēl jo mazāk gribu sev pārmest par to. Sirdsapziņu un pašpārmetumus iespējams nodzert, nekļūstot par dārzeni? No malas, protams, izskatās, ka tas ir iespējams un man drausmīgi skauž, un skaušana ir viens no elles grēkiem.

07:37 pm: 'Savā tumsā guļu līdzīgs tukšiem tramvajiem'.

12:55 pm: Kamēr ārā spīd siltā rudens saule un lidinās pirmās dzeltenās lapas, cilvēki brauc izbraucienos, iet pārgājienos, vai vienkārši mīlīgi paģiraini pie virtuves loga sauļo degunus, satinušies segās, man jāpūst šajā sūdainajā čekas namā. Varbūt šeit neveinu vairs nespīdzina, bet cietums aizvien savu funkciju pilda.
NATO kareivji, kuriem nupat novadīju ekskursiju pa pagrabiem pēc tūres jautāja, vai es dzeru. Nu kā lai es nedzeru, ja man visas brīvdienas un valsts svētkus ir jāpavada šajā trūdošajā caurumā? Šādās dienās es no sirds ienīstu savu darbu.

September 12th, 2018

03:26 pm: 'Caur ērkšķiem uz...' 2.sezona



Šis, man šķiet, gājis nedaudz par tālu.
Esmu daudz un dikti smējusies par zemas kvalitātes produktiem un saprotu kāpēc visādi sliktas kvalitātes raidījumi, filmas un aktierspēle spēj cilvēkus uzjautrināt. Sevišķi šajā laikā, kad neviena anekdote vairs nešķiet smieklīga, neviena mīlas filma aizkustinoša un neviena porno filma pārsteidzoša. Bet taisīt uzjautrinošu realitātes šovu par cilvēkiem, kuri ir strādājuši piespiedu seksa verdzībā un kuri dzīvojot narkotiku atkarībā audzina 4 bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem vairs nav smieklīgi.
Es esmu pārāk mīksta šai pasaulei un ja šo pie rīta kafijas met virsū zem 'IZKLAIDES' sadaļas, es tiešām nezinu kur vairs tālāk var iet.
Pēc šī man gribējās spoguļa priekšā uzdot sev pāris jautājumus un acīs skatoties atbildēt pavisam godīgi.
Nē, nopietni - viņi naktīs guļ? Piķis tiešām silda siltāk par sirdsapziņu? Cik tālu vēl mēs iesim? Es vienmēr esmu bijusi par to, ka jārunā par visu, jādiskutē un arī jāiekļauj dažādas sociālās grupas jokojot ar, un par viņiem. Bet veidot no tā ļoti zemas kvalitātes, uzjautrinošu raidījumu divās sezonās - tas jau ir par traku.
Ok, pirmā sezona - dalībniece, kurai patīk iedzert un dalībniece, kura ir vīrišķīga un nevar atrast vīru. Bet otrā sezona, kur smejas par seksuālā verdzībā nonākušajiem un narkomāndzērājvecākiem, kuri audzina garīgi slimus bērnus - nu drusku pa traku, man liekas. Labi, es neesmu tik naiva un stulba cik izklausos, labi saprotu kā tas viss strādā. Bet aizvien nebeidzu pārsteigties kā kaut kas tāds drīkst notikt 'attīstītā' valstī. Vai nākamajā sezonā būs kadri no tumšākā pāvesta beksteidža stūra, zoofilu svingeru vakari un nāvessodu tiešraides?

September 10th, 2018

02:38 pm: Tieši pirms trīs gadiem es izgāju uz sava vienmēr saules pielietā, ceturtā stāva Ziepniekkalna balkona, lai pārbaudītu temperatūru, jo termometram, tāpat kā daudz kam citam, tajā dzīves brīdī neticēju.
Bija patīkami silta diena kā šodien. Viena no tām pirmajām rudens dienām, kad cilvēks vēl ir pilns patīkamu priekšnojautu.
Tā nu es tur izgāju un, savilkusi nopietnu sejas izteiksmi, stāvēju sastingusi. Pāri visam caurskatāmajam rajonam, kuru veido sērkociņu kastītēm līdzīgas bloku mājas, vienādi soliņi, celiņi un bērnu laukumi, skanēja Bēthovena „Oda priekam”. Nevienas citas skaņas, viss sastindzis septembra saulē un visam tam lielajam klusumam pa virsu visaptveroša 'Oda priekam'.
Nodomāju, ka Eiropas Savienība beidzot atnākusi pēc mūsu dvēselēm, vai to, ka šī aina izskatās pēc apsolītās nākotnes, kurā visi dzīvo glītās kastītēs, apkārt lidinās gaisu nepiesārņojošas mašīnas, smaidoši cilvēki nūjo pa māju jumtiem un viss ir kārtībā, nu vai arī to, ka beidzot esmu sajukusi prātā.
Jebkurā no gadījumiem atļāvos pasildīties uz balkona vēl brīdi un piebeigt savu kafiju.
Pēkšņi mūzika apklusa un tai sekoja radio reklāma - 'Nāc uz Rimi, nāc uz Rimi - nāc, nāc'. Sāka klaigāt bērni, čivināt putni un riet suņi. Bērniem pārlieku lielo dzīvīgumu aizrādīja sieviešu balsis. Kaimiņš aiz sienas sāka lamāt sievu. Garām mājai pabrauca klepojošs mopēds.
Šizofrēniska aina iznākot uz balkona pirms brīža nebija nekāda nākotne. Tā bija pagātne. Pagātne, kurā man, pavisam mazai esot, augšstāva kaimiņiene Tamāra mājas pagalmā, zem vecās ābeles, caur gramofonu atskaņoja visādus klasiķus, Gļinkus un Čaikovskus. Vienā dienā bija satecējušas pašas vasaras beigas un rudens pats sākums. Laiks, kad citi posās uz skolām, darbiem un bērnudārziem, un uz mani tas vēl neattiecās. Pāri pagalmam uz Daugavas pusi lidoja reti kaiju kāši. Kaimiņu Valoģa, lūpu kaktiņā iežmiedzis, kūpināja Prīma cigareti un aiz viņa biezajām brillēm rotājās smaidošo acu krunciņas. No milzīgās papeles pa laikam nobira kāda pelēkdzeltena lapa. Pagalmā čivināja zvirbuļi un klačojās kaimiņienes, brīvgaitā staidzinājās suņi un glaudījās kaķi. No vecās ābeles, zem kuras ar Tamāru sēdējām, ik pa laikam nokrita kāds pārgatavojies ābols. Neviens gan pa galvu man netrāpīja.
Nesen sapnī redzēju bērnības mājas - kā jau katru nakti, kad sapņus atceros. Šoreiz meitenes spoks manā logā sakustējās un pasmaidīja. Viņa bija skaista, mīlīga un koķeta. Pozēja, rādīja mēli un pat ļāva sevi, tādu dzīvu un mainīgu, pāris reizes nofotogrāfēt. Bet tad atnāca citi savstarpēji saistīti gari un mani sagrāba. Nevis mani fiziski, bet to, kas ir iekšā - manu esību. Sevišķi viens indiāniska paskata gars. Mani satvēra un nelaida vaļā. Raustīja, svaidīja, lidināja manu apziņu un es, kas vienmēr prot lēkt pāri koku galotnēm un māju jumtiem, šoreiz nevarēju no viņa atsvabināties. Es nezinu, kas notika tālāk. Tāpat kā nezinu, ko daru šajā dzīvības pamestajā kafejnīcā, kur tik šķebīgi ož pēc šokolādes un nepieklājīgi dārgas kafijas ar pārāk maz piena, tukšām, nefokusētām acīm šo rakstot piezīmju blociņā.
Šonakt, savukārt, sapņoju, ka mani tur gūstā noziedznieki un trīs reizes dienā pasniedz cūkgaļu saturošus ēdienus, kurus neēdu. Katru reizi cita dziļuma pakāpe.
Izgāju laukā no mājas, atslēdzu savu velosipēdu un pasmaidīju mūsu jokainajam sētniekam, kas mīlīgi saraucis pieri, košā ausainē, neritmiski raustīja slotu uz visām pusēm, birdinot pirmās rudens lapas pa gaisu, un kā parasti neatbildēja uz sveicienu. Bija atkal tas siltais, gaišu cerību pilnais rīts.

September 7th, 2018

01:16 pm: Lai notrulinātu savas emocijas, ļoti labi talkā nāk 'King Charles' mūzika.
Well I've got love in my blood, UUUUUU, BAM, BAM, BAM, SHE SAID SHE SAID SHE SAID UUUUU UUUUUUUUuuuuuu. Jēgas trūkums, error, error, 404, UUUUU, lobotomija, baby box, miers un laime. Āmen.

September 6th, 2018

01:18 pm: Īsumā par vakardienu - rīts sākās ar skābu kafiju.
Īsumā par šodienu - pamodos raudot piecos no rīta. Aiz loga bija duļķaina tumsa. Visu nakti rādījās maza telpa, kurā gulēja puisis ceturtajā vēža stadijā, apkārt viņam uz gultas malām sēdēja viņa tuvinieki un es. Viņš dzisa ar katru minūti arvien straujāk, un jo vairāk viņš pameta savu ķermeni, jo spožāka gaisma mirdzēja ap viņa galvu. Un tad vēl bija tilts pāri veļupei, pa kuru krizdami klumburēja palaidušies, nodzērušies draugi. Gari nāca arī vakar, un aizvakar, un pamostoties aiz loga smīnēja tā pati duļķainā tumsa.

August 30th, 2018

01:54 pm: Vaska figūras arī mirst.

August 29th, 2018

05:37 pm: Mani biedē tās bezvadu austiņas. Biedē. Tāpat kā tas, ka cilvēki runā pa telefonu to neturot pie auss, vai vismaz pie mutes. Biedē.

10:28 am: Man šķiet, ka katrs Vogue numurs paliek arvien vājāks un septembra numurs vispār ir izsmēlis sevi. No 644 lappusēm varbūt 6 nelika nomirt no garlaicības (kā tērpu, tā meikapa un pirmkārt jau - fotogrāfiju ziņā). Viņi strādā ar sen nodrāztām klišejām, visiem apnikušām sejām un nevienam nevajadzīgu politkorektumu (ja nav pietiekami izteiksmīga modeļa, varbūt ķeksīša pēc neliekam).
Vienīgais, kas man tur vēl patīk, ka viņi sākuši likt iekšā arvien vairāk vecu modeļu. Sirmu cilvēku sejās redzama pasaules vēsture. Nu un, tas, ka transdžender cilvēkiem tagad ir vairāk iespēju šinī žurnālā. Un ko gan es cenšos apmānīt - man domubiedru te nav.

August 24th, 2018

04:52 pm: Nebiju sen aplūkojusi 'Delfus'. Pirmais virsraksts, ko ieraugu, ir : "Ļaudis tīksminās par karalisko kāzu apspriestāko dupsi".
Viss, man šodien pietiek - es eju mājās.

03:52 pm: Man tikko bija brīnišķīga atklāsme. Es nesen sasitu galvu un daudz ko neatceros, bet ko tieši neatceros, es zināt, loģiski, nevaru. Un nupat pie manis atgriezās viena epizode ar laimīgi aizmirsto.
Es ieraudzīju vārdu 'Dimiters' un vairākas minūtes nespēju atcerēties, kas tas ir ... ja smadzeņu satricinājums spēj uz mirkli likt aizmirst, ka pasaulē ir nācis tāds cilvēks, kā Kaspars Dimiters, tad kaut kādi bonusi tam ir.

Powered by Sviesta Ciba