nekurlande

Recent Entries

You are viewing the most recent 20 entries

May 23rd, 2020

01:46 pm: Jums arī reizēm ir bail no dusmīgām pārdevējām? Man ir ļoti bail aiziet pēc olām uz veikalu pirmajā stāvā.

May 14th, 2020

07:47 pm: 'un mani ziedu rokas satver
bet sirdī tāla atbalss skan'

April 15th, 2020

05:20 pm: Kad šī apstākļu maiņa beigsies un to nomainīs līdz šim ierastā lietu kārtība, kurā cilvēki drīkst brīvi pārvietoties, apmeklēt koncertus un apskauties, gribētu redzēt datus par to, kā šī situācija kopumā ir ietekmējusi cilvēku mentālo veselību.
(ja būtu iespēja un līdzekļi veikt plašu pētījumu, kā arī, ja aptaujātie atbildētu maksimāli godīgi).
Vairāki cilvēki, vicinot uzvarētāju karogus, skandina, ka šis ir introvertu un vienpašu laiks, kas, protams, ir taisnība un introvertums ir arī modē(nevis skaļie, krāsainie alfa 'self made people' papagaiļi kā tas vietām bija pirms kāda laika).
Lai tā būtu, stipri šaubos, ka starp šiem lepnajiem introvertiem (tieši tiem, kuri pie katras izdevības uzsver savu introvertību) ir kāds, kurš nemaz nevēlētos šo mēnešu gaitā, un vislabāk arī turpmāk, nesatikt nevienu dzīvu dvēseli, ne reizi nepastāvēt zāles aizmugurē sev iecienītas grupas koncertā, vai iedzert dzērienu sev tīkamā krogā.
Šai situācijai ir daudz patīkamu blakņu, bet ir arī daudz nepatīkamu.
Piemēram, ir daudz vieglāk uzsvērt to, ka pašizolācija ir tīrā bauda, ja var strādāt no mājām. Es, teiksim, to nevaru. Un daudzi nevar. Manus plecus papildus ikdienas ierobežojumiem nospiež jautājums par nākotni,jo nezinu kad un vai mans darbs atgriezīsies. Tas nav tādēļ, ka man būtu problēmas atrast citu darbu, tas ir vairāk saistīts ar pašidentitāti.Šis darbs man patiešām patika un palīdzēja iekārtot dzīvi tā, ka varu nodoties savai pamatdarbībai (hobijiem) ,tas sniedza drošības, stabilitātes un gandarījuma sajūtu. Papildus šādām domām, atceltām nodarbībām, mēģinājumiem, projektiem, mācas virsū domas par 'laika nestāvēšanu uz vietas'. Vecāki, kuri ilgi nav apciemoti, māsas dēls, kuru neredzu augam (mazuļi pāris mēnešu laikā attīstās visai strauji) un tā.
Dienas parasti sākas jauki - kafija, brokastis, vingrošana. Radio, plates, kasetes, diski. Raksti, grāmatas. Un kaut kur ap pievakari, kad krāsns ir silta, māja spīd un laistās, ir aplieti visi telpaugi, sāk uzmākties tukšums, nelabums un nieze galvaskausā. Pa dzīvokli staigāju turpu atpakaļ kā vilks pa iemītu taku zooloģiskajā dārzā. Reizēm ilgi minoties ar velosipēdu,sitot vālītes pa spilveniem, vai spaidot mazu sintezatoru izdodas aizgaiņāt domas, reizēm nē. Viena no vieglākajām izejām ir nemitīga ēšana, šķidruma uzņemšana un cita ir rakstīšana, kas reizēm rezultējas garu, kaitinošu ierakstu veikšanā. Priekš kam? Man laiku pa laikam ir palīdzējis uzzināt kā iet citiem. Nav īsti būtiski- slikti, vai labi. Laikam, jo esmu vāja. Ja nu kāds izlasa līdz galam...

March 31st, 2020

05:40 pm: Tikai trīs gadi pagājuši, kopš 'Čomska' pēdējās darba dienas, bet, šķiet, ka jau vesela mūžība. Daudz lietu var notikt 3 gadu laikā un tik pat daudz notiks nākamajos trīs.
Daudziem cilvēkiem ir tā pirmā jauno dienu vieta, kuru varētu raksturot kā vietu, kur sajusties kā mājās. Vieta, kurā ierodoties vienmēr būs kāda pazīstama seja. Vieta, kur varēs vienatnē palasīt grāmatu, tiks svinēti svētki un iedzerts sāpju dzēriens pēc bērēm. Vieta, kur cilvēki satiksies un izšķirsies. Vieta, kur varēs vienkārši paklusēt. Vieta, kura jocīgā kārtā, vienmēr būs pa ceļam (vispār nebūs).
Nu, un, galu galā, vieta, kur cilvēks var nebaidīties būt tāds kāds ir.
Man tā vieta bija 'Čomskis'. Un kāpēc ir svarīgi par to runāt? Jo laikam ejot, lietas, kas notiek 'pirmo reizi' kļūst arvien retākas. Vai es to vietu glorificēju? Protams, pirmo reizi tur ienākot man bija knapi 18 un noteikti, ka tā ir tikai sakritība, ka nokļuvu tieši tur.
Lai vai kā, esmu šausmīgi pateicīga sakritībai, kuras dēļ tur iepazinos un pavadīju laiku ar tik brīnišķīgiem cilvēkiem.
Vēl pirms mēneša kādam sacīju, ka šis ir labākais laiks, kurā dzīvot Latvijā. Tik daudz iespēju, izvēļu, arvien lielāks progress daudzās jomās (kas, protams, bija saistīts gan ar manu vecumu, gan to, ka beidzot strādāju tādā darbā, kādu esmu vēlējusies). Un nu..ir pauze.
Ļoti ceru, ka 2021.gadā nebūs jārīko piemiņas gājieni vēl kādām svarīgām un foršām vietām - kafejnīcām, bāriem, ēstuvēm, teātriem.
Tik ļoti ceru, ka tiksim šiem sūdiem cauri.

January 22nd, 2020

01:53 pm: Kā cilvēks paliekot vienatnē tiek galā ar vēlmi pakārties?
Labi, ne visiem paziņām, draugiem un radiem tas ir izdevies. Bet tiem, kuriem izdodas - aplausi!
Kāpēc? Pat nezinu. Laikam ieborēts, ka jābūt.

(šo blogu nez kāpēc lasa arī mana mamma. Mammu, šis ir tikai ieraksts,doma vai ap šo laiku jau, cerams, diskusija. Internetā neko nevajag uztvert nopietni. Šis viss ir joks. Ha, ha, ha).

October 13th, 2019

03:42 pm: Šādās rudens dienās, kad viss uz īsu mirkli ir krāsains un šausmīgi kluss, man pietrūkst pasaku mājas 'Undīne'. Lielā, skaistā māja plašiem logiem, čīkstošām kāpnēm, pilna koku, akmeņu, gleznu, grāmatu un jūras smaržas. Kaut kur tumsā starp svecēm, tējām lielās māla krūkās un senču kalendāru, kas tieši tobrīd aicināja ciemos veļus, tur varēja spēlēt klavieres. Un jo klusāk es uzvedos, jo skaļāk māja elpoja. Un vispār, un vispār. To raudeņu smaržu es neaizmirsīšu nekad.
Šobrīd skatos uz rudens apmīļoto Zaķusalu. Siltas skumjas par visa gaistošumu ir visbiežākais agregātstāvoklis, kurā atrodos. Ietinos tanī kā savā melnajā mētelī un aizdedzinu cigareti.

April 1st, 2019

11:57 am: Vienā brīdī es atvēru acis un man visapkārt bija strazdi. Nezinu, cik ilgi biju zaļa lauka vidū stāvējusi, minūti, stundu, vai 10 gadus. Bet tagad droši zinu, ka viņi ir atgriezušies no Ibērijas. Un vīs ligzdas, rotās tās ar ziediem un zāles stiebriem, vārtīsies rasā, un dziedās, aizlienēs melodijas, un viss būs. Vismaz uz brīdi.

November 16th, 2018

06:11 pm: Asins sarkana Ķīna mirdz manā apsaldētajā plaukstā.

November 3rd, 2018

05:56 pm: Ja smēķējošs cilvēks savu pirmo cigareti aizdedzina plkst. 18:00, tad top diezgan skaidrs, ka darbadiena bijusi visai saspringta.
(Atbilde tiem, kas mēdz teikt, ka ekskursiju vadīšana ir nenopietns darbs).

October 31st, 2018

12:40 pm: 'Noticēt, noticēt - sašķaidīt'

October 29th, 2018

09:09 pm: Jo vairāk 'How to change a diaper' attēlu un video es noskatos, jo mazāk saprotu. Kaut kur prāta aizmugurē man bija doma - ja kādreiz nāktos kaut ko tādu darīt, gan jau, ka pie vajadzības viss sanāktu. Pēc šo pamacību noskatīšanās man šķiet, ka tad, ja tas notiks - man sāksies panikas lēkme.
Bet, ja nopietni - visi ir gudri un to māk automātiski? Nesen runāju ar kādu jauno māmiņu, kura jokojot teica - "Nu nezinu, ko vēl es varētu iemācīt auklei.. kā nomainīt pamperu?" un pēc šī teikuma gardi smējās. Un es nesapratu kāpēc. Vai tad šīs prasmes ir ieliktas mums šūpulī? Un ja ir, varbūt apgaismojiet mani vēl par tām citām prasmēm, kuras dievs dalīja, kamēr es Kazbeka pakājē dzēru vīnu.

09:07 pm: Daļa no manis ir zudusi un nekas vairs nebūs kā agrāk. Es pirmo reizi iegūglēju 'How to change a diaper'.

October 17th, 2018

04:13 pm: Jocīga sajūta. Labdarība, zāles, terapijas un tomēr tas viss nestrādā, jo vēzis nežēlo nevienu. Tādās reizēs gribot, negribot nākas no jauna atcerēties cik viss šis ir trausls. Es nezinu kāpēc šī informācija mani tā ietekmē...jaunības vienmēr ir žēl.
Tumsa ir nolādēta.

October 5th, 2018

03:10 pm: Pasaule ir tik sasodīti salda vieta. Piemēram, jo var padarīt savu dienu labāku 10 minūtes no vietas skatoties gleznas zem kategorijas 'ugly renaissance babies'. Saldi.

September 16th, 2018

07:39 pm: Tiešām ir tādi cilvēki, par kuriem raksta grāmatās? Tādi, kas visu pacieš, no sirds priecājas par citu laimi, nekad neapvainojas un netur ļaunu prātu? Lai to īstenotu, obligāti jāaiziet dievā? Es negribu kādā mīļā dienā pārvērsties par saskābušu kūku un vēl jo mazāk gribu sev pārmest par to. Sirdsapziņu un pašpārmetumus iespējams nodzert, nekļūstot par dārzeni? No malas, protams, izskatās, ka tas ir iespējams un man drausmīgi skauž, un skaušana ir viens no elles grēkiem.

07:37 pm: 'Savā tumsā guļu līdzīgs tukšiem tramvajiem'.

12:55 pm: Kamēr ārā spīd siltā rudens saule un lidinās pirmās dzeltenās lapas, cilvēki brauc izbraucienos, iet pārgājienos, vai vienkārši mīlīgi paģiraini pie virtuves loga sauļo degunus, satinušies segās, man jāpūst šajā sūdainajā čekas namā. Varbūt šeit neveinu vairs nespīdzina, bet cietums aizvien savu funkciju pilda.
NATO kareivji, kuriem nupat novadīju ekskursiju pa pagrabiem pēc tūres jautāja, vai es dzeru. Nu kā lai es nedzeru, ja man visas brīvdienas un valsts svētkus ir jāpavada šajā trūdošajā caurumā? Šādās dienās es no sirds ienīstu savu darbu.

September 12th, 2018

03:26 pm: 'Caur ērkšķiem uz...' 2.sezona



Šis, man šķiet, gājis nedaudz par tālu.
Esmu daudz un dikti smējusies par zemas kvalitātes produktiem un saprotu kāpēc visādi sliktas kvalitātes raidījumi, filmas un aktierspēle spēj cilvēkus uzjautrināt. Sevišķi šajā laikā, kad neviena anekdote vairs nešķiet smieklīga, neviena mīlas filma aizkustinoša un neviena porno filma pārsteidzoša. Bet taisīt uzjautrinošu realitātes šovu par cilvēkiem, kuri ir strādājuši piespiedu seksa verdzībā un kuri dzīvojot narkotiku atkarībā audzina 4 bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem vairs nav smieklīgi.
Es esmu pārāk mīksta šai pasaulei un ja šo pie rīta kafijas met virsū zem 'IZKLAIDES' sadaļas, es tiešām nezinu kur vairs tālāk var iet.
Pēc šī man gribējās spoguļa priekšā uzdot sev pāris jautājumus un acīs skatoties atbildēt pavisam godīgi.
Nē, nopietni - viņi naktīs guļ? Piķis tiešām silda siltāk par sirdsapziņu? Cik tālu vēl mēs iesim? Es vienmēr esmu bijusi par to, ka jārunā par visu, jādiskutē un arī jāiekļauj dažādas sociālās grupas jokojot ar, un par viņiem. Bet veidot no tā ļoti zemas kvalitātes, uzjautrinošu raidījumu divās sezonās - tas jau ir par traku.
Ok, pirmā sezona - dalībniece, kurai patīk iedzert un dalībniece, kura ir vīrišķīga un nevar atrast vīru. Bet otrā sezona, kur smejas par seksuālā verdzībā nonākušajiem un narkomāndzērājvecākiem, kuri audzina garīgi slimus bērnus - nu drusku pa traku, man liekas. Labi, es neesmu tik naiva un stulba cik izklausos, labi saprotu kā tas viss strādā. Bet aizvien nebeidzu pārsteigties kā kaut kas tāds drīkst notikt 'attīstītā' valstī. Vai nākamajā sezonā būs kadri no tumšākā pāvesta beksteidža stūra, zoofilu svingeru vakari un nāvessodu tiešraides?

September 10th, 2018

02:38 pm: Tieši pirms trīs gadiem es izgāju uz sava vienmēr saules pielietā, ceturtā stāva Ziepniekkalna balkona, lai pārbaudītu temperatūru, jo termometram, tāpat kā daudz kam citam, tajā dzīves brīdī neticēju.
Bija patīkami silta diena kā šodien. Viena no tām pirmajām rudens dienām, kad cilvēks vēl ir pilns patīkamu priekšnojautu.
Tā nu es tur izgāju un, savilkusi nopietnu sejas izteiksmi, stāvēju sastingusi. Pāri visam caurskatāmajam rajonam, kuru veido sērkociņu kastītēm līdzīgas bloku mājas, vienādi soliņi, celiņi un bērnu laukumi, skanēja Bēthovena „Oda priekam”. Nevienas citas skaņas, viss sastindzis septembra saulē un visam tam lielajam klusumam pa virsu visaptveroša 'Oda priekam'.
Nodomāju, ka Eiropas Savienība beidzot atnākusi pēc mūsu dvēselēm, vai to, ka šī aina izskatās pēc apsolītās nākotnes, kurā visi dzīvo glītās kastītēs, apkārt lidinās gaisu nepiesārņojošas mašīnas, smaidoši cilvēki nūjo pa māju jumtiem un viss ir kārtībā, nu vai arī to, ka beidzot esmu sajukusi prātā.
Jebkurā no gadījumiem atļāvos pasildīties uz balkona vēl brīdi un piebeigt savu kafiju.
Pēkšņi mūzika apklusa un tai sekoja radio reklāma - 'Nāc uz Rimi, nāc uz Rimi - nāc, nāc'. Sāka klaigāt bērni, čivināt putni un riet suņi. Bērniem pārlieku lielo dzīvīgumu aizrādīja sieviešu balsis. Kaimiņš aiz sienas sāka lamāt sievu. Garām mājai pabrauca klepojošs mopēds.
Šizofrēniska aina iznākot uz balkona pirms brīža nebija nekāda nākotne. Tā bija pagātne. Pagātne, kurā man, pavisam mazai esot, augšstāva kaimiņiene Tamāra mājas pagalmā, zem vecās ābeles, caur gramofonu atskaņoja visādus klasiķus, Gļinkus un Čaikovskus. Vienā dienā bija satecējušas pašas vasaras beigas un rudens pats sākums. Laiks, kad citi posās uz skolām, darbiem un bērnudārziem, un uz mani tas vēl neattiecās. Pāri pagalmam uz Daugavas pusi lidoja reti kaiju kāši. Kaimiņu Valoģa, lūpu kaktiņā iežmiedzis, kūpināja Prīma cigareti un aiz viņa biezajām brillēm rotājās smaidošo acu krunciņas. No milzīgās papeles pa laikam nobira kāda pelēkdzeltena lapa. Pagalmā čivināja zvirbuļi un klačojās kaimiņienes, brīvgaitā staidzinājās suņi un glaudījās kaķi. No vecās ābeles, zem kuras ar Tamāru sēdējām, ik pa laikam nokrita kāds pārgatavojies ābols. Neviens gan pa galvu man netrāpīja.
Nesen sapnī redzēju bērnības mājas - kā jau katru nakti, kad sapņus atceros. Šoreiz meitenes spoks manā logā sakustējās un pasmaidīja. Viņa bija skaista, mīlīga un koķeta. Pozēja, rādīja mēli un pat ļāva sevi, tādu dzīvu un mainīgu, pāris reizes nofotogrāfēt. Bet tad atnāca citi savstarpēji saistīti gari un mani sagrāba. Nevis mani fiziski, bet to, kas ir iekšā - manu esību. Sevišķi viens indiāniska paskata gars. Mani satvēra un nelaida vaļā. Raustīja, svaidīja, lidināja manu apziņu un es, kas vienmēr prot lēkt pāri koku galotnēm un māju jumtiem, šoreiz nevarēju no viņa atsvabināties. Es nezinu, kas notika tālāk. Tāpat kā nezinu, ko daru šajā dzīvības pamestajā kafejnīcā, kur tik šķebīgi ož pēc šokolādes un nepieklājīgi dārgas kafijas ar pārāk maz piena, tukšām, nefokusētām acīm šo rakstot piezīmju blociņā.
Šonakt, savukārt, sapņoju, ka mani tur gūstā noziedznieki un trīs reizes dienā pasniedz cūkgaļu saturošus ēdienus, kurus neēdu. Katru reizi cita dziļuma pakāpe.
Izgāju laukā no mājas, atslēdzu savu velosipēdu un pasmaidīju mūsu jokainajam sētniekam, kas mīlīgi saraucis pieri, košā ausainē, neritmiski raustīja slotu uz visām pusēm, birdinot pirmās rudens lapas pa gaisu, un kā parasti neatbildēja uz sveicienu. Bija atkal tas siltais, gaišu cerību pilnais rīts.

September 7th, 2018

01:16 pm: Lai notrulinātu savas emocijas, ļoti labi talkā nāk 'King Charles' mūzika.
Well I've got love in my blood, UUUUUU, BAM, BAM, BAM, SHE SAID SHE SAID SHE SAID UUUUU UUUUUUUUuuuuuu. Jēgas trūkums, error, error, 404, UUUUU, lobotomija, baby box, miers un laime. Āmen.

Powered by Sviesta Ciba