nekurlande

Recent Entries

You are viewing the most recent 20 entries

October 17th, 2018

04:13 pm: Jocīga sajūta. Labdarība, zāles, terapijas un tomēr tas viss nestrādā, jo vēzis nežēlo nevienu. Tādās reizēs gribot, negribot nākas no jauna atcerēties cik viss šis ir trausls. Es nezinu kāpēc šī informācija mani tā ietekmē...jaunības vienmēr ir žēl.
Tumsa ir nolādēta.

October 5th, 2018

03:10 pm: Pasaule ir tik sasodīti salda vieta. Piemēram, jo var padarīt savu dienu labāku 10 minūtes no vietas skatoties gleznas zem kategorijas 'ugly renaissance babies'. Saldi.

September 16th, 2018

07:39 pm: Tiešām ir tādi cilvēki, par kuriem raksta grāmatās? Tādi, kas visu pacieš, no sirds priecājas par citu laimi, nekad neapvainojas un netur ļaunu prātu? Lai to īstenotu, obligāti jāaiziet dievā? Es negribu kādā mīļā dienā pārvērsties par saskābušu kūku un vēl jo mazāk gribu sev pārmest par to. Sirdsapziņu un pašpārmetumus iespējams nodzert, nekļūstot par dārzeni? No malas, protams, izskatās, ka tas ir iespējams un man drausmīgi skauž, un skaušana ir viens no elles grēkiem.

07:37 pm: 'Savā tumsā guļu līdzīgs tukšiem tramvajiem'.

12:55 pm: Kamēr ārā spīd siltā rudens saule un lidinās pirmās dzeltenās lapas, cilvēki brauc izbraucienos, iet pārgājienos, vai vienkārši mīlīgi paģiraini pie virtuves loga sauļo degunus, satinušies segās, man jāpūst šajā sūdainajā čekas namā. Varbūt šeit neveinu vairs nespīdzina, bet cietums aizvien savu funkciju pilda.
NATO kareivji, kuriem nupat novadīju ekskursiju pa pagrabiem pēc tūres jautāja, vai es dzeru. Nu kā lai es nedzeru, ja man visas brīvdienas un valsts svētkus ir jāpavada šajā trūdošajā caurumā? Šādās dienās es no sirds ienīstu savu darbu.

September 12th, 2018

03:26 pm: 'Caur ērkšķiem uz...' 2.sezona



Šis, man šķiet, gājis nedaudz par tālu.
Esmu daudz un dikti smējusies par zemas kvalitātes produktiem un saprotu kāpēc visādi sliktas kvalitātes raidījumi, filmas un aktierspēle spēj cilvēkus uzjautrināt. Sevišķi šajā laikā, kad neviena anekdote vairs nešķiet smieklīga, neviena mīlas filma aizkustinoša un neviena porno filma pārsteidzoša. Bet taisīt uzjautrinošu realitātes šovu par cilvēkiem, kuri ir strādājuši piespiedu seksa verdzībā un kuri dzīvojot narkotiku atkarībā audzina 4 bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem vairs nav smieklīgi.
Es esmu pārāk mīksta šai pasaulei un ja šo pie rīta kafijas met virsū zem 'IZKLAIDES' sadaļas, es tiešām nezinu kur vairs tālāk var iet.
Pēc šī man gribējās spoguļa priekšā uzdot sev pāris jautājumus un acīs skatoties atbildēt pavisam godīgi.
Nē, nopietni - viņi naktīs guļ? Piķis tiešām silda siltāk par sirdsapziņu? Cik tālu vēl mēs iesim? Es vienmēr esmu bijusi par to, ka jārunā par visu, jādiskutē un arī jāiekļauj dažādas sociālās grupas jokojot ar, un par viņiem. Bet veidot no tā ļoti zemas kvalitātes, uzjautrinošu raidījumu divās sezonās - tas jau ir par traku.
Ok, pirmā sezona - dalībniece, kurai patīk iedzert un dalībniece, kura ir vīrišķīga un nevar atrast vīru. Bet otrā sezona, kur smejas par seksuālā verdzībā nonākušajiem un narkomāndzērājvecākiem, kuri audzina garīgi slimus bērnus - nu drusku pa traku, man liekas. Labi, es neesmu tik naiva un stulba cik izklausos, labi saprotu kā tas viss strādā. Bet aizvien nebeidzu pārsteigties kā kaut kas tāds drīkst notikt 'attīstītā' valstī. Vai nākamajā sezonā būs kadri no tumšākā pāvesta beksteidža stūra, zoofilu svingeru vakari un nāvessodu tiešraides?

September 10th, 2018

02:38 pm: Tieši pirms trīs gadiem es izgāju uz sava vienmēr saules pielietā, ceturtā stāva Ziepniekkalna balkona, lai pārbaudītu temperatūru, jo termometram, tāpat kā daudz kam citam, tajā dzīves brīdī neticēju.
Bija patīkami silta diena kā šodien. Viena no tām pirmajām rudens dienām, kad cilvēks vēl ir pilns patīkamu priekšnojautu.
Tā nu es tur izgāju un, savilkusi nopietnu sejas izteiksmi, stāvēju sastingusi. Pāri visam caurskatāmajam rajonam, kuru veido sērkociņu kastītēm līdzīgas bloku mājas, vienādi soliņi, celiņi un bērnu laukumi, skanēja Bēthovena „Oda priekam”. Nevienas citas skaņas, viss sastindzis septembra saulē un visam tam lielajam klusumam pa virsu visaptveroša 'Oda priekam'.
Nodomāju, ka Eiropas Savienība beidzot atnākusi pēc mūsu dvēselēm, vai to, ka šī aina izskatās pēc apsolītās nākotnes, kurā visi dzīvo glītās kastītēs, apkārt lidinās gaisu nepiesārņojošas mašīnas, smaidoši cilvēki nūjo pa māju jumtiem un viss ir kārtībā, nu vai arī to, ka beidzot esmu sajukusi prātā.
Jebkurā no gadījumiem atļāvos pasildīties uz balkona vēl brīdi un piebeigt savu kafiju.
Pēkšņi mūzika apklusa un tai sekoja radio reklāma - 'Nāc uz Rimi, nāc uz Rimi - nāc, nāc'. Sāka klaigāt bērni, čivināt putni un riet suņi. Bērniem pārlieku lielo dzīvīgumu aizrādīja sieviešu balsis. Kaimiņš aiz sienas sāka lamāt sievu. Garām mājai pabrauca klepojošs mopēds.
Šizofrēniska aina iznākot uz balkona pirms brīža nebija nekāda nākotne. Tā bija pagātne. Pagātne, kurā man, pavisam mazai esot, augšstāva kaimiņiene Tamāra mājas pagalmā, zem vecās ābeles, caur gramofonu atskaņoja visādus klasiķus, Gļinkus un Čaikovskus. Vienā dienā bija satecējušas pašas vasaras beigas un rudens pats sākums. Laiks, kad citi posās uz skolām, darbiem un bērnudārziem, un uz mani tas vēl neattiecās. Pāri pagalmam uz Daugavas pusi lidoja reti kaiju kāši. Kaimiņu Valoģa, lūpu kaktiņā iežmiedzis, kūpināja Prīma cigareti un aiz viņa biezajām brillēm rotājās smaidošo acu krunciņas. No milzīgās papeles pa laikam nobira kāda pelēkdzeltena lapa. Pagalmā čivināja zvirbuļi un klačojās kaimiņienes, brīvgaitā staidzinājās suņi un glaudījās kaķi. No vecās ābeles, zem kuras ar Tamāru sēdējām, ik pa laikam nokrita kāds pārgatavojies ābols. Neviens gan pa galvu man netrāpīja.
Nesen sapnī redzēju bērnības mājas - kā jau katru nakti, kad sapņus atceros. Šoreiz meitenes spoks manā logā sakustējās un pasmaidīja. Viņa bija skaista, mīlīga un koķeta. Pozēja, rādīja mēli un pat ļāva sevi, tādu dzīvu un mainīgu, pāris reizes nofotogrāfēt. Bet tad atnāca citi savstarpēji saistīti gari un mani sagrāba. Nevis mani fiziski, bet to, kas ir iekšā - manu esību. Sevišķi viens indiāniska paskata gars. Mani satvēra un nelaida vaļā. Raustīja, svaidīja, lidināja manu apziņu un es, kas vienmēr prot lēkt pāri koku galotnēm un māju jumtiem, šoreiz nevarēju no viņa atsvabināties. Es nezinu, kas notika tālāk. Tāpat kā nezinu, ko daru šajā dzīvības pamestajā kafejnīcā, kur tik šķebīgi ož pēc šokolādes un nepieklājīgi dārgas kafijas ar pārāk maz piena, tukšām, nefokusētām acīm šo rakstot piezīmju blociņā.
Šonakt, savukārt, sapņoju, ka mani tur gūstā noziedznieki un trīs reizes dienā pasniedz cūkgaļu saturošus ēdienus, kurus neēdu. Katru reizi cita dziļuma pakāpe.
Izgāju laukā no mājas, atslēdzu savu velosipēdu un pasmaidīju mūsu jokainajam sētniekam, kas mīlīgi saraucis pieri, košā ausainē, neritmiski raustīja slotu uz visām pusēm, birdinot pirmās rudens lapas pa gaisu, un kā parasti neatbildēja uz sveicienu. Bija atkal tas siltais, gaišu cerību pilnais rīts.

September 7th, 2018

01:16 pm: Lai notrulinātu savas emocijas, ļoti labi talkā nāk 'King Charles' mūzika.
Well I've got love in my blood, UUUUUU, BAM, BAM, BAM, SHE SAID SHE SAID SHE SAID UUUUU UUUUUUUUuuuuuu. Jēgas trūkums, error, error, 404, UUUUU, lobotomija, baby box, miers un laime. Āmen.

September 6th, 2018

01:18 pm: Īsumā par vakardienu - rīts sākās ar skābu kafiju.
Īsumā par šodienu - pamodos raudot piecos no rīta. Aiz loga bija duļķaina tumsa. Visu nakti rādījās maza telpa, kurā gulēja puisis ceturtajā vēža stadijā, apkārt viņam uz gultas malām sēdēja viņa tuvinieki un es. Viņš dzisa ar katru minūti arvien straujāk, un jo vairāk viņš pameta savu ķermeni, jo spožāka gaisma mirdzēja ap viņa galvu. Un tad vēl bija tilts pāri veļupei, pa kuru krizdami klumburēja palaidušies, nodzērušies draugi. Gari nāca arī vakar, un aizvakar, un pamostoties aiz loga smīnēja tā pati duļķainā tumsa.

August 30th, 2018

01:54 pm: Vaska figūras arī mirst.

August 29th, 2018

05:37 pm: Mani biedē tās bezvadu austiņas. Biedē. Tāpat kā tas, ka cilvēki runā pa telefonu to neturot pie auss, vai vismaz pie mutes. Biedē.

10:28 am: Man šķiet, ka katrs Vogue numurs paliek arvien vājāks un septembra numurs vispār ir izsmēlis sevi. No 644 lappusēm varbūt 6 nelika nomirt no garlaicības (kā tērpu, tā meikapa un pirmkārt jau - fotogrāfiju ziņā). Viņi strādā ar sen nodrāztām klišejām, visiem apnikušām sejām un nevienam nevajadzīgu politkorektumu (ja nav pietiekami izteiksmīga modeļa, varbūt ķeksīša pēc neliekam).
Vienīgais, kas man tur vēl patīk, ka viņi sākuši likt iekšā arvien vairāk vecu modeļu. Sirmu cilvēku sejās redzama pasaules vēsture. Nu un, tas, ka transdžender cilvēkiem tagad ir vairāk iespēju šinī žurnālā. Un ko gan es cenšos apmānīt - man domubiedru te nav.

August 24th, 2018

04:52 pm: Nebiju sen aplūkojusi 'Delfus'. Pirmais virsraksts, ko ieraugu, ir : "Ļaudis tīksminās par karalisko kāzu apspriestāko dupsi".
Viss, man šodien pietiek - es eju mājās.

03:52 pm: Man tikko bija brīnišķīga atklāsme. Es nesen sasitu galvu un daudz ko neatceros, bet ko tieši neatceros, es zināt, loģiski, nevaru. Un nupat pie manis atgriezās viena epizode ar laimīgi aizmirsto.
Es ieraudzīju vārdu 'Dimiters' un vairākas minūtes nespēju atcerēties, kas tas ir ... ja smadzeņu satricinājums spēj uz mirkli likt aizmirst, ka pasaulē ir nācis tāds cilvēks, kā Kaspars Dimiters, tad kaut kādi bonusi tam ir.

11:54 am: Manā pierakstu kladē tieši pirms gada :


"Vasariņa mūs lolo
Vasariņa mūs mīl
Jēzuliņš pār galvām kloāku gāž
Kloāku, kuras smaku nedzēš ne ziedi, ne darbs
Ne publiskās pirtis, ne sirēnas zvans
Kedas augustam pa cauru, piens uz palodzes skābst
Putni aizlaižas projām, vien upe beigtu pīli nes
Slapjš panorāmas rats griežas un čīkst
Atpūtas kuģītim šorīt aizlauzts masts
Draugi pēcpuses dažādiem portāliem pārdod
Koki pār robežas šlagbaumu krīt
Šī dzīve ir izjāta kā Brīvības iela
Divi darbi, benčiks un bads "

August 16th, 2018

04:29 pm: Es esmu tik nogurusi, ka kādas 5 minūtes no vietas darbā smejos. Uzlieku 'Bet stunda nāk' un smejos vēl. Labi atcerēties labas lietas.
Nu kāpēc vairs nav 'Runā Rīga' automāta? Svēti ticu, ka starp tiem mēsliem, pa laikam iespīdētos kāda pērle. Tas automāts bija viena no foršākajām lietām mūsu valsts vēsturē.



Ps.vai tos ierakstus ir iespējams kaut kādos arhīvos aplūkot?

August 15th, 2018

04:29 pm: Mani aizvien laiku pa laikam izbrīna tie naidīgie komentāri ikreiz, kad kāds kaut ko uzraksta, vai pasaka par marihuānas dekriminalizāciju, vai nedod dievs - legalizēšanu. Es tiešām nesaprotu - kas par naidu? Es arī nelietoju ikdienā marihuānu, bet kāpēc lai es būtu pret tās dekriminalizāciju? Man, piemēram, negaršo doktordesa, vai cukurs, bet tāpēc es neiestāšos par šo produktu aizliegšanu. Lai gan man ir tāda aizdoma, ka pēdējie nosauktie pārmērīgas lietošanas gadījumā cilvēkam nodara stipri lielāku ļaunumu.

August 14th, 2018

11:42 am: Laiku pa laikam, stresainās situācijās, man prātā atkal atgriežas tas pats jautājums, kas man galvā uzrodas laiku pa laikam - ko cilvēki tik ilgi dara tualetēs? Piemēram, kāpēc pie sieviešu tualetēm nereti ir tik garas rindas? Un es domāju pie tādām tualetēm, kurās iekšā nav spoguļu, vai drukātās preses. Ko viņas un viņi tur iekšā tik ilgi dara? (Un te es nerunāju par pulveru patērētāju rindām naktsklubos). Tie ir aizcietējumi, telefona lietošana, bidē izlietnē, vai kas tas ir? Es tiešām mulstu, kad iznākot no labierīcībām, cilvēki ieplestām acīm slavē cik esmu bijusi ātra... ko tas vispār nozīmē? Es aizeju tur izdarīt to, kam tualete ir paredzēta, nomazgāju rokas un eju prom. Kas tieši man tur vēl būtu jādara? Un nesakiet, ka nomainīt higiēnas preces ir laikietilpīgi - maksimums 10 sekunžu jautājums. Ir kaut kas tāds, ko es nezinu? Varbūt jums ir kādas interesantas teorijas, vai personīgās pieredzes stāsti, ar kuriem varētu padalīties?

August 10th, 2018

03:12 pm: Nupat zvanīja cilvēks no Bermuda salām, kurš vēlas iegādāties biļeti uz Stūra mājas ekskursiju. Tad nu gan tā informācija tālu aizpeld...
(Es,protams,izmantošu iespēju pačīkstēt un teikšu, ka es viņa vietā labāk paliktu vārtīties smiltīs pie okeāna)

02:31 pm: Ak, kungs, kā es gribētu kaut vienu dienu aizdoties līdz jūrai un pagulēt karstās pusdienlaika smiltīs kaut uz stundiņu. Iemērkt pēdas vēsā jūras ūdenī. Jā, pagrabā ir daudz patīkamāk kā ārā šobrīd, jā - man būs mazāk vēža. Jā - jūrā visi čurā.
Nepārprotiet mani - es tiešām mīlu savu darbu, bet tā vairs ilgi izturēt nevarēšu. Es izdarīšu eksperimentu - pēc darba nomaiņas pāris mēnešus pavērošu sevi. Ja pēc strādāšanas gaismā un svaigā gaisā es kļūšu nedaudz pozitīvāka (aptuveni tāda, kāda esmu tajās retajās reizēs, kad man ir vairākas brīvdienas pēc kārtas) es droši zināšu, ka pirmie soļi uz apmierinātību ar dzīvi un nosvērtību ir nevis kaut kādi mistiski pašpalīdzības treniņi, nauda un ideālā karjera, bet, piemēram, gaisma un siltums.

Powered by Sviesta Ciba