nekurlande

Recent Entries

You are viewing the most recent 20 entries

April 27th, 2017

11:03 am: Šorīt klausoties mūziku savā galvā plejliste aizveda līdz kādai mīļai dziesmai, kur viena no apspēlētajām tēmām man periodiski nedod mieru pāris gadus, patiesībā kopš atceros sevi kā kultūru patērējošu indivīdu. Mūziķu dzīves biedrenes. Man šķiet, ka kopā nebūšana diviem cilvēkiem, kuri vēlas būt kopā, ir viena no briesmīgākajām lietām pasaulē. Kaut kādi šķēršļi, kas stājas pa vidu tiem, kuri vēlas vadīt laiku viens otra sabiedrībā. Vēlas laikam nav īstais vārds šeit.
Šobrīd pavisam droši varētu nosaukt vismaz 10 cilvēkus uz šīs šaurās pasaules, ar kuriem laiku es nekad neatteiktu pavadīt, jo tas ar viņiem ir patīkams, atbrīvojošs un vērtīgs. Bet ir tie cilvēki, bez kuriem ilgtermiņā kļūst grūti elpot, tie kas baro un ieslēdz sauli debesīs. Nu cilvēki, kuriem vienam ar otru vienkārši ir tik labi cik var būt, katram pašam par sevi un mīlot sevi - tas ir priekšnoteikums, lai divi cilvēki vispār spētu veidot veiksmīgu... apvienību. Patiesībā jau arī sporta komandās, grupās, teātra blicēs un kur tur vēl šis ir visai svarīgi - katrs pats par sevi un ar sevi ir lielisks, bet viens bez otra konkrētajā projektā, kas liek justies dzīvam, nevar.
Ko dara tie cilvēki, kuri mīl viens otru, bet ir šķirti? Kareivju sirds dāmas, profesionālu sportistu vīri, rokeru sievas. Nu tie, un tās, kuri vienmēr velta savas skaistākās dziesmas un pateicības viņām, tās, kuras žilbinošās kleitās un neatkārtojamās frizūrās oficiālos pasākumos tur viņu rokas, un mājupbraucot, galvu klēpī. Tie, kuri par to nerunā, bet vienkārši zina. Kā viens tā otrs. Un, ja tā gaidīšana ir mēnesi, divus, tas viss vēl ir daudz maz ciešami. Bet ja šie cilvēki ir aizņemti visu laiku? Tuvāko piecgadu plāns, piemēram. Vai otra gaidīšana (pat ar sevis nodarbināšanu) var būt kāda cilvēka dzīves konstantais agregātstāvoklis? Varbūt ielikt bisi mutē uzreiz?
Un vēlreiz jau, te es nedomāju par lielu cilvēku vīriem, un sievām, kuriem partneris liekas simpātisks, kuri iet uz jogām un spa, un kuriem ir privātais viesmīlis un ielūgumi uz visām karstākajām lielpilsētas dzīrēm, kamēr viņi laiski gaida, jo viņu partneris ir diezgan patīkams. Es domāju par tiem, kam otrs ir viss. Nu gan jau, ka tas ir dzīvē ir tāpat kā filmās - viņi nerunā, ar smaidu uz lūpām šķiras stacijā, viņš septiņus gadus ir Tibetā, un tad viņš noaudzis atgriežas pie baltās koka mājiņas ar lielu plecu somu un Solvega stāv iznākusi priekšnamā un smaidot klusē tajā pašā zilajā kleitā. Nu un tad viņš ļauj somai nokrist zemē, skrien pie viņas, paceļ un griež apkārt, bla,bla, tālāko jūs jau zināt no galvas.
Lai vai kā, es nevaru iedomāties cik daudz spēka, duhas un jaudas jāpiemīt, lai spētu izturēt to visu. Un tiešām sagaidīt. Pārējam laikam nav nozīmes, kas notiek pa tiem gadiem, tajās tūrēs un viesnīcas bāros pēc smagajām filmēšanām. Varu iedomāties pēc sevis, ka vienīgās reizes, kad man slīdējušas kājas vienā, vai citā virzienā, (bāra, vai bārmeņa) ir bijis tādos brīžos, kad man kāda ārkārtīgi pietrūkst. Protams medību sezona, instinkti un spēlēšanās nekur nepazūd kamēr cilvēks nav kaut kādā ziņā kastrēts, bet ja viss ir stabīli un labi, neienāk pat prātā cirst egles, par to vienkārši neiedomājas, jo stāv tam pāri. Es vienkārši gribu pateikt, ka apbrīnoju tos, kuri gaida un nesajūk prātā. Es tik ļoti negribu nonākt tādā bēdīgā stāvoklī, kur katra ieelpa sāp, jo zini, ka nevari dabūt to, kas ir nepieciešams, ka zini, ka sāpes nepāries, lai arī kādas tabletes sarītos. Es tik ļoti nezinu ko tādās situācijās darīt - būt ar sevi un elpot dziļāk, tas vienmēr ir pareizāk, bet visi nekļūs par budām. Un ja nu gadās noslīkt izlijušā vīna pudelē zem bāra letes, ja nu akmens priekšā alai ir pārāk smags ... un ja nu ķieģelis uzkrīt uz galvas, brr.

April 26th, 2017

10:59 am: Vakar pēkšņi sajutu gadu plūdumu, kad diezgan nokaitinājusies iegāju kafejnīcā, lai veldzētu domas par salstošo, slapjo, (iederētos arī vārds pūstošo) miesu šajā drēgnajā pavasarī. Par mana vārda sajaukšanu pirmajā izstādē, par tuvinieka prātā jukšanas progresu un drauga ierosinājumu neuzņemt mani ciemos šajā vakarā. (Ar tiem ciemiem jau ir tā, ka Tu nemaz nezini, ka esi vēlējies kādu apciemot, kamēr Tev šo iespēju neliedz). Un vēl, un vēl. Nekas traks jau nebija noticis. Tikai apiņa, ka divas vīna glāzes vairs nekliedē mainīgo mākoņu daudzumu. Tās vienkārši vairs nedarbojas. Man ir ļoti karsti un izrādē viņi smejas par katru sīkumu. Viņus sasmīdināt var pilnīgi jebkas. Ja tradīcija zālē sēžot būtu kolektīvi sūkāt viens otram locekļus, vai pārgriezt vēnas, brīdī, kurā kāds pasaka kaut ko smieklīgu, vai, piemēram, nolamājas - nekas nemainītos. Ha ha ha. Mākslīgie, metāliskie humonoīdu autopilota smiekli. Ha ha ha. Viņi visi ir miruši. Kaut kur sarūsējušā renstelē kopā ar Latvijas aprīļa lietus ūdeni ietecēja visa jēga. Un lādētājs sāka lagot un pa laikam atvienoties no rozetes. Es no jauna sajutos viena, neiederīga un nogurusi no bezjēdzības. No būšanas te starp to visu un tiem visiem.
Izrādes starplaikā aizgāju uz Rimi pēc sarkanvīna pudeles un devos pa taisno uz Čili picas tualeti pagrabstāvā. Uz tualeti, kur esmu gājusi vienīgi šņaukt, dzert un uzņemt organismā to, kas jāuzņem, lai vērstu konkrēto situāciju par labu. Atvēru pudeli un dzēru, dzēru, dzēru. Līdz sajutos vāja. Un tad sanāca smiekli. Un tad iestājās nopietnība un klepus, kuru savā neieinteresētajā nopietnībā skaloju nost ar vīnu. Notraucu lūpas ar plaukstu un devos uz izrādi ar 20 minūšu nokavēšanos (pirms tam Rimi bija rinda). Viena vārtrūme, otra, arka, divas. Trīs malku pietura katrā. Ienācu iekštelpās, labierīcībās nomazgāju seju ar aukstu ūdeni un iedzēru vēl pāris malku. Dziļi ieelpoju pāris reizes un nācu laukā. Bijusī bezjēdzība nostājās fonā esošajai kā vieta kārts uz otras. Bija kļuvis vēl vairāk vienalga par apkārt notiekošo un pieklusa. Un blenzu paklājā kā pirmīt rozā debesīs, kuras bija uzgleznotas uz iepriekšējās kafejnīcas griestiem. Kuš, kuš. Pēc viena knupja var sākt sūkāt nākamo.

10:22 am: Saules brilles maitā redzi, to novilkšana - garastāvokli. Ko tad lai labāk maitā?







(neiesakiet smalkas optiskās saulesbrilles, mani ienākumi ir 140 eiro mēnesī. paldies.)

April 24th, 2017

03:40 pm: Rīta dialogs :


L : Es esmu iemīlējusies Bobā Dilanā kādus astoņus gadus, vai vairāk, un nezinu ko man darīt.

M: Labrīt, Līga! Man ir jau kādus 12 gadus stindzis uz Bobu. Neko, kaut kā tā arī dzīvojam tālāk.



( L : Tas ir tik lielisks dialogs - es gribu publicēt šo.
Bet reāli klausos un vienkārši tirpst. Es nesaprotu kā tā var būt pec visiem šiem gadiem).

Man visvairāk pasaulē ir bail no zirnekļiem un Boba Dilana nāves. Es nezinu ko darīt, kad ar kaut ko no tā sastopos, es vienkārši uz līdzenas vietas beidzu būt.

02:29 pm: Man mājās ir uzstādīts jauns, šiks virtuves krāns, kuram blakus ir pielikta zīmīte : "Apejies ar mani maigi, es esmu jūtīgs". Uzreiz noejot nost no visiem that's what she said, gribu sacīt, ka jebkas, ar ko jāapietas maigi, mani iedzen panikā. Protams, ka katru reizi, kad atskrūvēju virtuves krānu, es to izdaru uz max turbo režīmu un tad momentāli sāku pārdzīvot to, ka neesmu cienījusi zīmītes autores lūgumu. Vai tad tiešām tas ir tik grūti, dārgumiņ? Cilvēks taču palūdza. 
Bet, vai patiesi es esmu vainīga, ka man ir smagas rokas un impulsīva daba? Es spēcīgi glaudu dzīvniekus, strauji aizveru durvis, ātri tās aizslēdzu, spiežu pildspalvu tā, ka visu var salasīt no otras puses, ja ne saredzēt caur caurumiem, maisiņus ar nagiem pārplēšu un konservu bundžas atveru ar nazi,  es spēcīgi cilvēkus apskauju (ja jūtu, ka viņiem tas nesagādā neērtības) un stingri spiežu rokas, ja reizi pusgadā ķemmēju matus, es to daru tik strauji un spēcīgi, ka pēc kāda laika no dzīvokļa ir jānes laukā divi pilni matu maisi, es spēlējot spiežu un situ stīgas tā, ka manas rokas paliek tulznainas, kad es tīru zobus sev ērtākajā režīmā, smaganas gandrīz katru reizi sāk asiņot,  es visus skolu un augstskolu darbus esmu piesēdusies, ātri uzrakstījusi, nodevusi un kūpošu zīmuli gājusi prom, nepārlasot, es koncertos dziedu līdzi un dejoju ar maksimālu atdevi (apzinoties cik vajag atstāt rezerves, lai aizvilku savu pakaļu caur kafejnīcu mājup). Tas nav ne labi, ne slikti, es vienkārši esmu vilcieniņš kas ir ieprogrammēts ar konkrētu ātrumu un jaudu. Ko es varu darīt, ja tas dabīgi laužas laukā? Un tagad manā virtuvē ir krāns, ar kuru jāapietas sasodīti maigi. Vai tiešām zilonim ir jājūtas vainīgam dancojot pa trauku veikalu? Es neesmu piemērota zefīru pasaulei. 


12:58 am: Šodien jūtūbojot atminējos, ka kādu 12 gadu vecumā domāju redzot 'Where do wild roses grow' klipu - " Kas tas par džeku blakus Kailijai?" un kaut kad pēc desmit gadiem atkal nevaru saprast - "A kas tā par veceni blakus Nikam?".

April 20th, 2017

10:32 am: Nupat ejot pa ielu man neizsakāmi sagribējās nodejot vienu valsi. Vienu valsi un viss, paspiež rokas, pasaka paldies, novēl labu dienu un čau. Tas tik būtu pasakaini, ja te būtu pieejams tāds serviss - izsauc un pēc 15 minūtēm partneris ir klāt. Jūs sasmaidaties, pasniedzaties viens pēc otra, nodejojat aizvērtām acīm smaidot, sasmaidāties/ sasmejaties un šķiraties. Par tādu servisu es pat būtu gatava maksāt piečuku.

12:08 am: Pagaidām diezgan veiksmīgi esmu tikusi galā ar savu uzskatu par to, ka man nekad nav garlaicīgi un garlaicība kā termins priekš manis ir svešs, vienīgi reizēm pārnākot mājās un noguļoties ar skatu pret griestiem, pēc ilgāka klusuma brīža un nesamiegtām acīm, ar jēgas atrašanas jautājumu ir tā pagrūtāk. Ar jēgu visam, ko esmu darījusi līdz nonākšanai šajā gultā. Dīvaini, jo guļot, vai pamostoties pie kāda ciemos šāds jautājums prātu nešķērso. Varbūt pie vainas nolāpītā nasta, kuru uzliek mana vārda latīniskā nozīme, piemēram. Nu, vai arī pārziedējušais pavasaris.

April 18th, 2017

01:43 pm: Nupat zvanīja satraukusies kristīgās sākumskolas skolotāja un vaicāja, vai mūsu zinātnes centra eksperimentos gadījumā netiekot iesaistīta maģija. Maģija zinātnes centrā. Pasaule ir dīvaina vieta.

01:33 pm: Man šķiet, ka esmu sajukusi prātā. Nu, vai nu otrādi. Šodien esmu sākusi klausīties Niku Keivu. Man nekad viņš nav paticis. Kas mani nākamreiz padarīs unikālu, ceturdienas vakarā sēžot bārdainu jauniešu vidū Aleponijā?

11:17 am: Es nevaru saprast kādēļ rudi mati tiek uzskatīti par kaut ko īpašu. Daudzās intervijās un rakstos par kādu personu, dēl nespējas pateikt kaut ko oriģinālu par konkrēto cilvēku, tiek izcelts, pirmkārt, viņu rižums. Pēdējā nedēļas laikā esmu redzējusi vismaz trīs virsrakstus kā 'Ruds un bez žēlastības' ; 'Es esmu spītīgs rižiks un zinu ko gribu'; 'Meitene ar uguni matos'. Kāpēc tas ir jāpiemin? Ruds, melns, blonds, brūns, sirms - kāda starpība? Tā ir matu krāsa. Viņi visi tāpat raudot izdala vienu šķidrumu un laiku pa laikam vēlas, lai kāds noglauda viņu galviņas. Savukārt, tās pērles, līdz kurām mūsu netīrie pirksti, baltajās linku piedurknēs, nekad neaizsniegsies, neapčamdīs un vēl jo vairāk - nekad neiemantos tās sev - tiek noslīcinātas klusumā. Nu, jebura dabīga, mežonīga, nesavaldāma īpašība un priekšmets ir pievilcīgs, vienkārši neredzu iemeslu to tik primitivizēti izcelt. Tāpat kā trakas, lielas acis, aiz biezām lūpām aizslēpies smaids, kurš pieslēdz gaismu veselām pilsētām, kur elektrība ir atslēgta, milzīgs, drošību ieviesošs, vingrs torss un kas tur vēl. Tas viss ir skaisti, bet kādēļ ir jāizceļ to ko daba devusi tādā vulgārā veidā? Uz to neko atbildēt nevar. Bet pateikt paldies par kaut ko, kas iekopts paša rokām var. Par kaut ko, ko daba devusi, bet cilvēks praties iznest un pielietot. Savu draugu jomā, piemēram, es tikai gadiem ejot sāku pamanīt cik skaisti viņi ir un kādas ir tās mazās lietas, kas viņus atšķir no citiem. Ja man kāds saka, ka manai draudzenei ir skaisti čirkaini mati, vai viņa ir gara, vai īsa, vai apaļa, vai skaisti smaida - es, visdrīzākais, atbildēšu - "Ja?", jo visu to būšu palaidusi garām. Un it kā problēmas ar redzi, vai tās atmiņu man nav. Esot ar kādu, tas viss, vienkārši, aizslīd kaut kur fonā. Any who, ar visu to penteri gribētu pateikt, ja es kādā tumšā dienā nolemtu realizēt savu augstākās izglītības diplomu lielākai funkcijai kā kosmētikas spogulīša paaugstinājumam, es nekad nesāktu rakstus kā - "Čirkainā basiste Ērika; Zilacainās, nedzerošās Verneras; Briļļainā Sabīne, Kabatas izmēra Austra, Sapuvušo dredu Raitis' un tā, un tā mūzīgi mūžos.

April 13th, 2017

10:22 am: Man pirmo reizi ir bail nomirt.

April 12th, 2017

11:09 am: Es nupat savai kolēģei Elzai, kura ir visai formāla, simpātiska angļu valodas pasniedzēja un sevišķi par mūziku neinteresējās, nupat atbildot uz jautājumu noskaitīju ļoti argumentētu un pārliecinātu monologu par to, kādēļ Imants Daksis man šķiet svēts. Es pēkšņi nonācu tādā kā transā - pirms tam nezināju, ka manī ir šāda tik skaidri noformulēta informācija. Savas sajūtas noraksturot un apjaust šajā jomā ir tik dabīgi un nepiespiesti, ka gribot negribot sāk gribēties ticēt tam, ka ir kaut kas vairāk. Šķiet, ka ir kaut kas tāds, ko zinam tikai mēs. Noteikti, ka tā šķiet vēl daudziem un ir vesela viņu bērnu, kosmonoutu paaudze, bet tam priekš manis nav nozīmes. Viņš kaut kādā man pazīstamā veidā var izdabūt mani laukā no sava ķermeņa, savienot matus ar izplatījumu, ielaist manas saknes zemē caur māju grīdām. Viņš ir kanāls caur kuru varu izkāpt un iekāpt. Es varu nākt izslāpusi un nosalusi - viss tiks vērsts par labu. Manas raizes taps mierinātas un apziņa ievīstīta mīkstā dūnu segā, un paaijāta. Būs jau labi, es zinu. Kuš,kuš.

April 11th, 2017

02:35 pm: Dzīves savdabīgā humora izjūta laistās savā spožumā, situācijas kā piemēram - Tev riktīgi nepatīk cilvēki, kuriem patīk amerikāņi un tad Tu iemīlies cilvēkā, kam patīk amerikāņi. Nu vai arī, Tu dzer sarkano, a viņš balto. Tu skraidi linu kreklā ar burkāniem, a viņa augstpapēžu ādas zābakos ar tīkliņzeķubiksēm. Tu katru rītu sāc ar dūmu pie kafijas, bet viņa Tev liek iziet uz balkona. Un uz balkona salst. Un ko tālāk?

April 7th, 2017

09:33 am: Man šķiet tik sasodīti interesants tas stojaka līmeņa fenomens kāds man ir uz Lanu Del Rey. Te nav pat runā par visu to lieliski izkopto, ironisko tēlu, vai par mūziku pašu. Vienkārši tas kā, man šķiet, ka jau vairākus gadus no vietas man vienmēr kaut kur prātā sēž tā viena viņas dziesma. Katru brīdi kāda cita, sevišķi nepopulārākās. Pa vidu visam citam simtam mūzikas garadarbu, no kuriem man ļimst ceļi tajā brīdī, tur vienmēr uzticīgi parazītē Lana. Un man tajos brīžos (kādu nedēļu pusotru) konkrētā viņas dziesma patīk tik ļoti, ka teju vienmēr apsveru kādu uzrunājošāko rindu sev tetovēt uz ķermeņa. (Jo tas taču ir tik stilīgi tetovēt sev uz ķermeņa dziesmu tekstus, jo sevišķi ārzemju valodās). Iepriekšējais (nedaudz pārveidotais, jo tā sadzirdētais, manāmi, jo aktuālākais) bija - "My life is sweet like cinnamon, like a fucking dream on vitamin". Ko kaut kādā brīdī pie Vadim tattoo grīļojoties pat tiešām apsvēru, tieši tāpēc, ka tik neracionāli un klišejaini. Un tagad ir "No one even knows how hard life was, I don't even think about it now because,....". Bāc,es gribētu, lai man ir vairāk cienalga. Kā kaut kādam vecam čomakam Artim Avotam, kurš uz ciskas uztetovēja gumijas pīlīti ar riņķi apkārt. Ja mēs vēl būtu pazīstami,es katru dienu to pīlīti nobučotu. Bet man piemīt tāda nestilīga lieta, par spīti tam, ko daudzi zinot mani, varētu padomāt - man ir riktīgi bail no adatām. Nekādas mantras, neskatīšanās,kaķumētras, gadi, pieredze un racionālas teorijas nepalīdz. Tāpat kā īsto iemeslu apzināšanās. Ja man ir jānodod asins analīzes, es raustīšos tur kā čūska, drebēšu un smagi elpošu vēl pirms žņauga uzlikšanas. Un tad man radīsies stigmas. Jā, jā. Pat viskrutākajās laborotorijās ņemot asins paraugus man vēlāk tas viss paliek zili melns,uzpampis un izplūst pa locītavu pieclatnieka garumā. Un cik esmu jautājusi, tas nav plānas ādas, smalku asinsvadu un nepareizas duršanas pēc. Kā arī rokas sasprindzināšanas pa ilgu. What evs, vakar biju uz obligāto veselības pārbaudu un nu, protams, uz locītavas varu saskaitīt 5 dažādas krāsas īkšķa lielumā. Hail,Lana Del Rey.

March 30th, 2017

12:41 pm: Man kāda meitene teica, ka viņu ļoti kaitina tie jēlie joki ar rupjajām atskaņām. Nu visi tie - Marija Šmarija. Bovijs Hujovijs. Nu nezinu, varbūt tā ir kāda atpalicības pazīme, bet mani riktīgi smīdina visi šie.
Valters un Laža. Hahahaha. Nu vai tad ir dzirdēts kaut kas smieklīgāks šorīt? vai tad?

March 28th, 2017

11:21 pm: Grupa Origo Boys priekš manis ir fenomens. Cik viņi ilgi spēlē, pāris gadus? Un man ne reizi nav izdevies tikt uz kādu koncertu. Absolūti vienmēr esmu citā valstī, pilsētā, kāzās, bērēs, uzstājos ASV prezidenta vēlēšanu debatēs un kur tur vēl. Tas ir tik komiski cik ļoti diviem var nebūt lemts. Nu, vai četriem.

March 27th, 2017

06:40 pm: Šodien pirmajās slimnīcas pagalmā nozāğēja visus jasmīnus un ceriņkrūmus. Tad ar traktoru no zemes rāva laukā to saknes. Viss 14. korposs un citi vecie personāla dalībnieki stāvēja pie logiem un raudāja. Pēc stundas viņi aizvien par to runāja un raudāja.

March 25th, 2017

08:03 pm: Nepagāja ne desmit gadu, kamēr sapratu kāpēc šņaucējčūskām patīk A-eiropa.

March 23rd, 2017

10:48 am: Es pilnīgi palieku traka. Šorīt manī neizsakāms naids, neuzticība pasaulei un mīlestība pret to danco laisku riņķa deju kā kailās dāmas tajā Matisa gleznā. Varbūt tas ir dēļ tā brīnišķīgā gruzīnu vīna, kuru vakariņās izdzēru kopā ar pāris mīlīgām dāmām tajā pretīgajā folkklubā Ala, uz kurieni viņas neizsakāmi gribēja aizdoties. Tur klāt pienāca kaut kāds itāļu vīrs un mēģināja mani pielauzt viņu iemācīt dejot, lai gan neizrādīju vispār nekādas kustību pazīmes un sēdēju galvu ieslēpusi kažokā. Cilvēks bija pārliecināts, ka visi latvieši protot dejot kaut kādus tur tradicionālos dančus. Ērmu pilna istabiņa. Bet ko es gribēju teikt - varbūt kāds zina kādu super iedarbīgu vingrinājumu kā trenēt pacietību? Es nezinu, kur viņa ir palikusi (hehe,varu iedomāties pāris iemeslus). Tas ir vienkārši neizturami! Sagaidīt zaļo gaismu luksoforā man ir kļuvis sarežģītāk kā nodziedāt Padomju savienības himnu pie Brīvības pieminekļa. Sagaidīt tramvaju, savu zvaigžņu mirkli Rimi kases rindā, sveikt tējkannu ar uzvārīšanās mirkli. Tāda sajūta, ka manī vibrētu vesela spartiešu armija, kura kuru katru brīdī būtu gatava mesties cīņā.
Gan jau, ka tur neko nevar padarīt, vai ne? Help .LOVE.

Powered by Sviesta Ciba