nekurlande

nekurlande @ 06:26 pm: Vakar piemājas krogā satiku džeku, kurš pirms desmit gadiem, šajos datumos, mani pameta . Viņš bija ienācis pēc kāda sūtījuma un ilgi neuzkavējās.
Pēc kāda fakin sūtījuma tieši šajā krogā un tajā vienā stundā, un dienā, kad tur iegriezos?
Katrā ziņā, tas, ko es gribēju teikt - toreiz bija traki. Ļoti, ļoti traki. Savā jaunības maksimālismā uz istabas sienas ar asinīm biju uzrakstījusi 'tas nekad nebeigsies'. Es gribēju, lai tas uzraksts tur stāv tik ilgi, kamēr sadzīst.
Man liekas, ka tas arī tur nostāvēja vairākus gadus, kļūstot par kičīgu interjera sastāvdaļu.
Anyway, es vakar nejutu neko. Apaļu nulli.
Čau, čau, kas noticis ar tavu pieri, daudz laimes aizgājušajā vārda dienā, es aizvien sazin kāpēc pēkšņi varu atcerēties tavu dzimšanas dienas datumu, wtf, hahaha, ā, pareizi, mūsu dzimenēm pa vidu bija tavas mammas dzimene, jā, jā, pareizi, prieks satikt, lai veicas darbos, ā tev aizvien vēl nav īsta darba, nu ok, novēlu daudz naudas, čau.
Tās drausmas mēdz pāriet. Kas to būtu domājis? Tās tiešām mēdz pāriet, voov.
Par citiem, protams, nezinu, bet sadzīšanas iespēja pastāv. Pat, ja ļoti maza. Un paliek tikai smīns, un siltas atmiņas par to jauno, blondo galvu, kura reiz plūda asarās uz Čomska galdiņa.