Sagaidīju tumsu, kā tik bieži daru pēdējā laikā, un izgāju ielās.
Tas vairs nav fear of missing out, tas ir izdzīvošanas jautājums.
Nu un ieraudzīju jauniešu baru uz ielas pie Bolderājas, kur, izrādās, gaidāms Simona Krasta koncerts.
Tā nu nejauši nonācu sava, savulaik, lielākā elka koncī, kurš, turklāt, izpildīja Suki Dve Štuki dziesmas un nebija pārpisis jēgu.
Par tādu pieredzi pirms desmit gadiem varētu pat nesapņot.
Bet tā nu es tur sēdēju un nejutu pilnīgi neko.
Laikam jau vienā vai citā veidā daudzi telpā sēdošie bijām sapisušies savās dzīvēs un elku šajā vecumā arī vairs nav. Ir tikai labi, vai slikti piemēri.
Priecājos par viņu, ka nav vēl pilnīgi aizgājis pa pieskari un telpā atmosfēra bija laba.
Laikam jau skatos uz to zīmīgi, jo šis muzons man bija ļoti aktuāls periodā, pirms tas viss sākās. Pirms nokļuvu vidē, kurā nobāzējos un ielaidu saknes.
Tagad atkal ir kaut kāda izejas pozīcija.
Tikai neesmu vairs tik naiva, apaļa un priecīga.
Drūmums tajā visā ir tāds - ja nekas, kas nesa prieku agrāk vairs nenes, laikam laiks sev beidzot atzīt, ka tā tumsa tomēr ir pa īstam.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
|
Jā, žēl gan.
Viņš gan visu uz balalaikas izpildīja.
Viņš gan visu uz balalaikas izpildīja.
(Reply to this) (Parent)
"Gimme that Thorazine, man"
"You don't need the Thorazine, relax, relax"
"I need that Thorazine"
"Never trust a junkie!"
"You don't need the Thorazine, relax, relax"
"I need that Thorazine"
"Never trust a junkie!"
(Reply to this) (Parent)