:
Šodien atkal kaut kāds vājums mācās virsū darba dēļ.
Skatos kā visi pārgurušie darbnīcu meistari čiņī augšā un labo lelles melnām mutēm visiem entajiem jauniestudējumiem, kuri notiek paralēli + ejošās izrādes, kur visu laiku kaut kas lūzt un jālabo. Daži histēriski smejas, kādam trīc rokas un vēl par dažiem man ir aizdomas, ka tie vai nu dzer zāles, vai šņabi.
Daži no teātra uz darbu šajā laikā nāk septiņas dienas nedēļā. Jā, septiņas.
Jo nevienam jau nepateiksi, ka Tev ir miega bads, ģimene, ārpus darba dzīve, vai kas tur vēl.
Baisi mainījušies gada, pusotra laikā ir jaunie darbinieki. Tādi, kas ar platu smaidu iesoļoja pa durvīm. Pilni naivu ilūziju, vai vismaz bez aizdomām.
Visu laiku jūtos slikti, ka visai pasaulei man jāpielāgojas,vecāki vairs sen nesauc ciemos uz svētkiem un mājās vairs neko par manu darbu negrib dzirdēt.
Bet man jau nekas diži vairāk nav ko sacīt. Es cenšos piefiksēt kas notiek apkārt pasaulē, lai vakarā krogā varētu pastāstīt kādu anekdoti, kaut ko nedaudz piepušķojot, lai cilvēkiem nāk smiekli, bet nekam citam man diži kapacitātes nepietiek.
Mājās esot vai nu guļu, vai ēdu kaut kādu džankfūdu.
Un bēdīgākais ir tas, ka apkārt tik daudzi cilvēki savos 20 +, 30 + ir ievilkti tajā vāveres riteņa gaļasmašīnā un atgādina blāvas ēnas no sava agrīnā košuma.
Kā mēs bļed tur nokļuvām un atļāvām tam notikt?!
Un nedod dievs vēl kāds iepīkstas par bērnu jautājumu manai paaudzei.
Kad? Man ir grūtības atrast laiku, lai izmazgātu sev matus.
Un tad gudri cilvēki man jautā - a kāpēc tad tu ej uz bāru, vai koncertu, ja nav laika ieet dušā? Ziniet kāpēc? Jo es faking neesmu mirusi. Es arī gribu dzīvot un tas, ka dažreiz guļu 5 stundas naktī nav neviena darīšana.
Tanī pat laikā ir tās skaistās, skaistās darba dienas, kad visi joko, met kūleņus, viss iet no rokas, bērni smejas un kolēģi ir tik jauki, ka es saprotu, ka es varbūt nekad nespēšu aiziet no šitā.
Un saule, atvaļinājums, un viss tas.
Visu laiku pie sevis ceru, ka no debesīm, vai zemes, vai sarkana traktora izlīdīs kāds eņģelis un pateiks man ko man darīt. Un tā ir visās dzīves jomās.
Bet būt neticīgam reizēm ir grūti.
Tu stāvi viens sūdu bedrē, vai margrietiņu pļavā un būs vien pašam jāizlemj, kur iet tālāk.
Un tu pats esi par visu atbildīgs, un pats pie visa vainīgs.
Skatos kā visi pārgurušie darbnīcu meistari čiņī augšā un labo lelles melnām mutēm visiem entajiem jauniestudējumiem, kuri notiek paralēli + ejošās izrādes, kur visu laiku kaut kas lūzt un jālabo. Daži histēriski smejas, kādam trīc rokas un vēl par dažiem man ir aizdomas, ka tie vai nu dzer zāles, vai šņabi.
Daži no teātra uz darbu šajā laikā nāk septiņas dienas nedēļā. Jā, septiņas.
Jo nevienam jau nepateiksi, ka Tev ir miega bads, ģimene, ārpus darba dzīve, vai kas tur vēl.
Baisi mainījušies gada, pusotra laikā ir jaunie darbinieki. Tādi, kas ar platu smaidu iesoļoja pa durvīm. Pilni naivu ilūziju, vai vismaz bez aizdomām.
Visu laiku jūtos slikti, ka visai pasaulei man jāpielāgojas,vecāki vairs sen nesauc ciemos uz svētkiem un mājās vairs neko par manu darbu negrib dzirdēt.
Bet man jau nekas diži vairāk nav ko sacīt. Es cenšos piefiksēt kas notiek apkārt pasaulē, lai vakarā krogā varētu pastāstīt kādu anekdoti, kaut ko nedaudz piepušķojot, lai cilvēkiem nāk smiekli, bet nekam citam man diži kapacitātes nepietiek.
Mājās esot vai nu guļu, vai ēdu kaut kādu džankfūdu.
Un bēdīgākais ir tas, ka apkārt tik daudzi cilvēki savos 20 +, 30 + ir ievilkti tajā vāveres riteņa gaļasmašīnā un atgādina blāvas ēnas no sava agrīnā košuma.
Kā mēs bļed tur nokļuvām un atļāvām tam notikt?!
Un nedod dievs vēl kāds iepīkstas par bērnu jautājumu manai paaudzei.
Kad? Man ir grūtības atrast laiku, lai izmazgātu sev matus.
Un tad gudri cilvēki man jautā - a kāpēc tad tu ej uz bāru, vai koncertu, ja nav laika ieet dušā? Ziniet kāpēc? Jo es faking neesmu mirusi. Es arī gribu dzīvot un tas, ka dažreiz guļu 5 stundas naktī nav neviena darīšana.
Tanī pat laikā ir tās skaistās, skaistās darba dienas, kad visi joko, met kūleņus, viss iet no rokas, bērni smejas un kolēģi ir tik jauki, ka es saprotu, ka es varbūt nekad nespēšu aiziet no šitā.
Un saule, atvaļinājums, un viss tas.
Visu laiku pie sevis ceru, ka no debesīm, vai zemes, vai sarkana traktora izlīdīs kāds eņģelis un pateiks man ko man darīt. Un tā ir visās dzīves jomās.
Bet būt neticīgam reizēm ir grūti.
Tu stāvi viens sūdu bedrē, vai margrietiņu pļavā un būs vien pašam jāizlemj, kur iet tālāk.
Un tu pats esi par visu atbildīgs, un pats pie visa vainīgs.
:
Man ir aizdomas, ka kaut kad izrādīsies, ka šis ir bijis laimīgākais laiks mūsu dzīvēs.
January 29th, 2023
:
Protams, ka bezmiegam ir jāuznāk tieši tajā vienā gada brīvajā svētdienā, kura paredzēta, lai iespētu zaudēto.
January 28th, 2023
January 26th, 2023
:
Bet vispār man nav par ko sūdzēties.
Man nekā netrūkst.
Viss ir labi un varētu mierīgi vienkārši gruzīties kā piedien laikam aiz loga.
Bet drusku traucē tas, ka visu dienu galvā skan Riks Estlijs.
Man nekā netrūkst.
Viss ir labi un varētu mierīgi vienkārši gruzīties kā piedien laikam aiz loga.
Bet drusku traucē tas, ka visu dienu galvā skan Riks Estlijs.
:
Interesanti, ka pēdējā laikā kaut kādā bezapziņas stāvoklī atrodoties mēdzu lūgt, lai cilvēki man pasaka, ka viss būs kārtībā.
Dažreiz gribas ticēt, ka pateiktam vārdam ir lielāks svars kā tādam, kas marinēts galvā. Nu, un, jo vairāk cilvēku kaut ko pateiks, jo lielāka būs iespēja, ka kaut kas materializēties. Vai varbūt, ja kaut ko pateiks kāds konkrēts cilvēks, kaut kas pēkšņi pēc tā teikuma pateikšanas notiks.
Tā man reizēm ir paticis fantazēt.
Piemēram, vienreiz Andris Keišs man pateica, ka viss būs labi un uz kādu laiku viss arī bija labi.
Uz kādu gadu, pusgadu vismaz.
Tas bija pirms kādiem desmit, vai deviņiem gadiem, man liekas. Tad man vēl bija sarkans velosipēds, ko drīz pēc tam nozaga kādā Jēzusbaznīcas ielas kāpņutelpā. Tur īsu brīdi, dzīvoklī bez logiem, dzīvoju vienā istabā ar kādu blondu izbijušu militāristu, kuru bija pametusi sieva kā rezultātā viņš izlēma mainīt savu dzīvi un kļūt par aktieri. Pēc tam, man liekas, viņš pat tika štatā Čehova teātrī.
K. bija kā ceļotājs laikā, vienu dienu uzradās, tad uz mēnesi pazuda.
Pēc tam kvartālu tālāk man nozaga brūno riteni, un nesen turpat netālu garnadži atņēma arī melno riteni.
Šodien pēc visiem tiem gadiem riteņu zagļu rajonā pirmo reizi iegāju Jēzusbaznīcā. Visā tajā ēkā neesot nevienas pašas naglas. Tīrs koks. Tā vismaz teica baznīcas darbiniece.
Ļoti jauka sieviete. Tādu sieviešu priekšā paliek kauns par sevi.
Tur pašā centrā stāvot pārņēma kaut kāda jocīga sajūta.
It kā visi pēdējo desmit gadu ierastākie maršruti kā nogriežņi sakrustotos vienā punktā pie tā altāra zem mākslīgajām debesīm baznīcas griestos.
Un tad man savajadzējās ēst un es aizmirsu kāpēc esmu te atnākusi.
Dažreiz gribas ticēt, ka pateiktam vārdam ir lielāks svars kā tādam, kas marinēts galvā. Nu, un, jo vairāk cilvēku kaut ko pateiks, jo lielāka būs iespēja, ka kaut kas materializēties. Vai varbūt, ja kaut ko pateiks kāds konkrēts cilvēks, kaut kas pēkšņi pēc tā teikuma pateikšanas notiks.
Tā man reizēm ir paticis fantazēt.
Piemēram, vienreiz Andris Keišs man pateica, ka viss būs labi un uz kādu laiku viss arī bija labi.
Uz kādu gadu, pusgadu vismaz.
Tas bija pirms kādiem desmit, vai deviņiem gadiem, man liekas. Tad man vēl bija sarkans velosipēds, ko drīz pēc tam nozaga kādā Jēzusbaznīcas ielas kāpņutelpā. Tur īsu brīdi, dzīvoklī bez logiem, dzīvoju vienā istabā ar kādu blondu izbijušu militāristu, kuru bija pametusi sieva kā rezultātā viņš izlēma mainīt savu dzīvi un kļūt par aktieri. Pēc tam, man liekas, viņš pat tika štatā Čehova teātrī.
K. bija kā ceļotājs laikā, vienu dienu uzradās, tad uz mēnesi pazuda.
Pēc tam kvartālu tālāk man nozaga brūno riteni, un nesen turpat netālu garnadži atņēma arī melno riteni.
Šodien pēc visiem tiem gadiem riteņu zagļu rajonā pirmo reizi iegāju Jēzusbaznīcā. Visā tajā ēkā neesot nevienas pašas naglas. Tīrs koks. Tā vismaz teica baznīcas darbiniece.
Ļoti jauka sieviete. Tādu sieviešu priekšā paliek kauns par sevi.
Tur pašā centrā stāvot pārņēma kaut kāda jocīga sajūta.
It kā visi pēdējo desmit gadu ierastākie maršruti kā nogriežņi sakrustotos vienā punktā pie tā altāra zem mākslīgajām debesīm baznīcas griestos.
Un tad man savajadzējās ēst un es aizmirsu kāpēc esmu te atnākusi.
January 25th, 2023
:
Džeks ienāk tējnīcā un prasa :
- Kādas jums te garšīgas tējiņas ira?
- Nu, mums ir viena laba meža zemeņu tējiņa. Pārējās gan garšo pēc sūdiem.
- Kādas jums te garšīgas tējiņas ira?
- Nu, mums ir viena laba meža zemeņu tējiņa. Pārējās gan garšo pēc sūdiem.
January 24th, 2023
:
Nupat Rimčikā skanēja Astronout Māras dziesma, kur viņa ļauna rūķa balsī draudēja - "Tu dzirdi tikai mani, mani, mani, mani, maniiiiiii".
Iedomājieties, kurš elles loks tas būtu, kurā varētu dzirdēt tikai viņu?
Es pat nezinu kā pieklājīgi lai pasaka kā tas būtu.
Dirsā būtu.
Iedomājieties, kurš elles loks tas būtu, kurā varētu dzirdēt tikai viņu?
Es pat nezinu kā pieklājīgi lai pasaka kā tas būtu.
Dirsā būtu.
January 16th, 2023
:
Kopš vakarnakt Lipkes memoriālā man no jakas noplīsa atstarojošais ezis, es vairs nejūtos droši Rīgas ielās.
Ja kaut kas mani izglābtu, tas būtu šis ezis.
Varbūt pat, ka no sevis pašas.
Ja kaut kas mani izglābtu, tas būtu šis ezis.
Varbūt pat, ka no sevis pašas.
:
Pirms gada redzēju sapni, kurā Pavļuts preparēja cūkas vienā no Centrāltirgus paviljoniem. Otrā sienas pusē tikmēr koncertu spēlēja Jegors Ļetovs.
Un es biju tam kaut kur pa vidu.
Ar vienu kāju lopkautuvē ar otru kapos.
Un es biju tam kaut kur pa vidu.
Ar vienu kāju lopkautuvē ar otru kapos.
January 15th, 2023
:
Svētdienā astoņos no rīta stāvēt pieturā lietū ir pretīgi. Varbūt pat, ka vēl pretīgāk par negulēšanu.
Bet bērniņiem un viņu vecākiem pohuj. Viņiem vajag izklaides. Un viņi ne pie kā nav vainīgi.
Bet zivju paviljons arī jau pilns ar darbiniekiem.
Lai svētīti ofisu darbinieki un pārējie, kuri brīvdienu rītos var saldi krākt.
Tā atšķirtība sūkā dirsu.
Mums kaut kā jāiztur šī diena.
Bet bērniņiem un viņu vecākiem pohuj. Viņiem vajag izklaides. Un viņi ne pie kā nav vainīgi.
Bet zivju paviljons arī jau pilns ar darbiniekiem.
Lai svētīti ofisu darbinieki un pārējie, kuri brīvdienu rītos var saldi krākt.
Tā atšķirtība sūkā dirsu.
Mums kaut kā jāiztur šī diena.
January 10th, 2023
:
Pēc ilgiem laikiem atnācu uz tējnīcu.
Neesmu te vēl stundu, bet kreisā pusē ļaudis jau zīlē nākotni, priekšā divas vietējo kantrī zvaigžņu izbijušās sievas gaužas par to, ka vīri iepinušies sektās un stāvu zemāk kāda sieviete ļoti skaļi izplata valsts noslēpumu.
Neesmu te vēl stundu, bet kreisā pusē ļaudis jau zīlē nākotni, priekšā divas vietējo kantrī zvaigžņu izbijušās sievas gaužas par to, ka vīri iepinušies sektās un stāvu zemāk kāda sieviete ļoti skaļi izplata valsts noslēpumu.
January 7th, 2023
:
Kaut kur rēgojas zilas debesis, sals spēlē foršus trikus ar smadzenēm, pilsēta ir klusa.
Gribas pateikt kaut ko labu, bet ieeju Rimčikā un tur skan Aiša. Un man vispār nepatīk tas, kas nāk laukā no viņas mutes. Es gribētu, lai patīk, bet nepatīk.
Varbūt tāpēc, ka vairākus gadus dzīvojām gandrīz kaimiņos un viņa bļāva uz savu suni. Vienreiz, man liekas, ka drusku pat iespēra. Vai dažas reizes. Neatceros precīzi.
'Ātrāk, kuce, velcies ātrāk, ātrāk kuce', Aija kliedza savā ķērcošajā balsī.
Atceros, ka pie viņas reizēm nāca ciemos Ella un viņas uz Ellas sarkanā mopēda brauca uz bodi pēc šampja, un vēlāk Aišas pagalmā viņas pālī vicinājās ar samuraju zobeniem.
Vienreiz trāpījos Rimčikā rindā pēc viņām un es jau nu gan neesmu tā, kas pirmā drīkst mest akmeni, bet tik uzblīdušus mūlīšus pirms tam vēl nebiju redzējusi. Toreiz vēl nezināju, ka dažus gadus vēlāk regulāri vizināšos 15.trolejbusā un 7.tramvajā, nezināju arī kādus brīnumus spēj izdarīt labs meikaps. Un vispār, neviens rajona onkulis vēl nebija nodzēries līdz kliņķim. Nu, bija, bet tie pārsvarā bija miruši un ne tik apjomīgām sejām.
Tagad skatoties atpakaļ, vispār meitene malace, tik ilgi turēt šmigu flirta līmenī tev nav žonglēt ar trīs bumbiņām.
Nu, vai tā reize, kad strādāju Palādiumā un Aiša aizgāja uzpīpēt, un tad apsargs viņu vairs nelaida iekšā pašas koncertā un man bija jāiet liecināt.
Vispār es laikam varētu uzrakstīt grāmatu par Aišu un visādām reizēm, kad nejauši esmu uzskrējusi viņai virsū delikātās situācijās visādās tumšās vārtrūmēs,un krodziņos.
Un, ja godīgi, es laikam esmu sākusi viņu cauri gadiem nedaudz iemīlēt un rinda Rimčikā šodien ir baigi gara.
Gribas pateikt kaut ko labu, bet ieeju Rimčikā un tur skan Aiša. Un man vispār nepatīk tas, kas nāk laukā no viņas mutes. Es gribētu, lai patīk, bet nepatīk.
Varbūt tāpēc, ka vairākus gadus dzīvojām gandrīz kaimiņos un viņa bļāva uz savu suni. Vienreiz, man liekas, ka drusku pat iespēra. Vai dažas reizes. Neatceros precīzi.
'Ātrāk, kuce, velcies ātrāk, ātrāk kuce', Aija kliedza savā ķērcošajā balsī.
Atceros, ka pie viņas reizēm nāca ciemos Ella un viņas uz Ellas sarkanā mopēda brauca uz bodi pēc šampja, un vēlāk Aišas pagalmā viņas pālī vicinājās ar samuraju zobeniem.
Vienreiz trāpījos Rimčikā rindā pēc viņām un es jau nu gan neesmu tā, kas pirmā drīkst mest akmeni, bet tik uzblīdušus mūlīšus pirms tam vēl nebiju redzējusi. Toreiz vēl nezināju, ka dažus gadus vēlāk regulāri vizināšos 15.trolejbusā un 7.tramvajā, nezināju arī kādus brīnumus spēj izdarīt labs meikaps. Un vispār, neviens rajona onkulis vēl nebija nodzēries līdz kliņķim. Nu, bija, bet tie pārsvarā bija miruši un ne tik apjomīgām sejām.
Tagad skatoties atpakaļ, vispār meitene malace, tik ilgi turēt šmigu flirta līmenī tev nav žonglēt ar trīs bumbiņām.
Nu, vai tā reize, kad strādāju Palādiumā un Aiša aizgāja uzpīpēt, un tad apsargs viņu vairs nelaida iekšā pašas koncertā un man bija jāiet liecināt.
Vispār es laikam varētu uzrakstīt grāmatu par Aišu un visādām reizēm, kad nejauši esmu uzskrējusi viņai virsū delikātās situācijās visādās tumšās vārtrūmēs,un krodziņos.
Un, ja godīgi, es laikam esmu sākusi viņu cauri gadiem nedaudz iemīlēt un rinda Rimčikā šodien ir baigi gara.
January 6th, 2023
:
Kad dzirdu pa radio, ka Virga mēģina repot, man liekas, ka mēs čista esam nonākuši ellē.
January 1st, 2023
December 13th, 2022
:
Jūtu jaungada tuvošanos pēc tā, ka gribas iedzert šampīti.
Tā vispār man dzirkstuļi negaršo, bet reizi gadā ap šo laiku gribas to pirmo malku.
Kaut kāda garšas atmiņa kopš laika, kad vecāki pirmo reizi simboliski ielēja kaut ko glāzē, lai saskandinātu viens ar otru, fonā skanot uguņošanai un kaut kādai prezidenta uzrunai.
"Šis gads ir bijis izaicinājumiem pilns, tomēr mēs kā tauta esam turējušies kopā, bla, bla, buļ buļ buļ"
Tā vispār man dzirkstuļi negaršo, bet reizi gadā ap šo laiku gribas to pirmo malku.
Kaut kāda garšas atmiņa kopš laika, kad vecāki pirmo reizi simboliski ielēja kaut ko glāzē, lai saskandinātu viens ar otru, fonā skanot uguņošanai un kaut kādai prezidenta uzrunai.
"Šis gads ir bijis izaicinājumiem pilns, tomēr mēs kā tauta esam turējušies kopā, bla, bla, buļ buļ buļ"
December 6th, 2022
:
Es nezinu kādēļ, bet man maz kas šķiet nomācošāks par ziemassvētku muzonu lielveikalos.
December 5th, 2022
:
Principā visa mana pēdējo 5 + gadu dzīve sastāv no skriešanas uz tramvaju.
Pārsvarā es paspēju, bet reizēm nē.
Pārsvarā es paspēju, bet reizēm nē.