nekurlande

03:08 pm: Pēc pēdējā garākā ieraksta, kur plašu ažiotāžu izraisīja tas, ka jaunieši mēdz iedzert, man radās sajūta, ka arī šeit notiek taisni tas pats, kas komentāru sadaļā ziņu portālos. Latvijas sabiedrību ir ļoti viegli šokēt vienmēr un visos laikos. Un tad mēs kratām pirkstu un sākām nu, nu, nu. Kauns. Kā nav kauns? KAUNS KAUNS KAUNS.
Nezinu nevienu citu nāciju, kas nav smagi reliģioza, bet kurai tāpat kaunināšana būtu daļa no ikdienas. Varbūt, ka tas mums ir kaut kas tik pat īpašs un raksturīgs kā Talsu ritulis, vai Siguldas spieķītis? Ja tas izrādītos mums raksturīgāk kā citiem, mums būtu KAUNS jāieliek Latvijas kultūras kanonā Ulda Pūcīša vietā.
Par to runājot, es atcerējos kā pirms 10 gadiem šajā dienā devos uz pilsētu meklēt savu kurpi. Gāju pa tām pašām takām, kur gāju vakarā, kurā kurpe bija pazudusi, un beigās atradu to aizkritušu aiz Spacedog dīvāna. Tur mēs reizi gadā, vai nedaudz biežāk, tikāmies četratā, lai dejotu. Neko daudz nerunājām, bet vienkārši stundām no vietas dejojām un tad devāmies katra savā virzienā. Meitenes bija gadus piecus, septiņus vecākas par mani. Mums dažreiz nācās tēlot lesbietes, lai atvairītu uzmācīgus vīriešus. Tas būs ŠOKS daudziem, bet mēs ar R toreiz visu nakti turējām uz ūdens, vai kolas bāzes.
Viņa jau toreiz bija stipri sociāli atbildīga. Viņa nedzēra, nesmēķēja, neēda gaļu un katru vakaru desmitos viņai bija jādzer pretbērnu zāles.
Vienreiz mums nācās mukt prom no īstas, ļoti uzstājīgas lesbietes un vēl kādu reizi mūs pamatīgi salamāja, kad dažas dienas pēc Maximas sabrukšanas gribējām dejot. Teica, ka mums jābūt KAUNAM, ka nedrīkst tagad dejot, jo nācija sēro. Esot jāsēž pie galda un jādzer klusumā.
Bet kad reizi gadā R bukoja lidmašīnas biļetes uz Rīgu, viņa nezināja, ka Maxima sabruks.
Taisnības labad jāsaka, ka sākumā priecājos, ka Maxima sagruva, jo man tur toreiz bija kukurūzas kostīmā jādala bukleti un sabruka tā pirms ceturtdienas, kas nozīmēja, ka man nav jāiet uz darbu voop voop. Bet nu, protams, kad sākās līķu uzskaitīšana, prieks izzuda.
Katrā ziņā, kurpi es toreiz atradu. Tas bija tāds īpašs pāris, jo veikalā tika paķerts katrai kurpei savs izmērs. Nezinu kāpēc toreiz likās, ka tā būs labāk. Tā nu tās kurpes pēc tam gadiem mētājās vecāku mājās zem gultas. Un, man šķiet, ka pēc tā laika S, S2 un R satiku arvien retāk. Varbūt pat, ka šādā sastāvā pēdējo reizi? Es vairs neatceros. Bet Space dog aizvēra, Vilhelma pankūkas arī un vēlāk jau arī Nabaklabu, Aptieku, Pelmeņus un visas pārējās vietas, kur mēs gājām. Un tagad es ejot cauri Vecrīgai, lai aizņemtos no J. Z. uzvalku, skatos apkārt un domāju, ka tas viss varētu būt bijis sapnis. Ļoti dīvains sapnis.
KAUNS KAUNS KAAAAAUUUNS.