nekurlande
Recent Entries
You are viewing 20 entries, 40 into the past
December 3rd, 2022
December 2nd, 2022
December 1st, 2022
November 30th, 2022
November 12th, 2022
:
Bet vispār visas dzīves gudrības kārtējo reizi izrādās stipri vienkāršas.
Rudens ir baudāmāks, ja kājas ir siltas, lai kļūtu mierīgāk, reizēm vajag pāris reizes dziļi ieelpot un savs laiks ir jāpavada ar tiem cilvēkiem, kuri vēlas pavadīt laiku kopā.
Rudens ir baudāmāks, ja kājas ir siltas, lai kļūtu mierīgāk, reizēm vajag pāris reizes dziļi ieelpot un savs laiks ir jāpavada ar tiem cilvēkiem, kuri vēlas pavadīt laiku kopā.
:
Šobrīd es esmu tas lūzeris, kuram aiz sienas notiek ballīte, un prieks par cilvēkiem, bet tanī pat laikā vienkārši gribētos spēt aizmigt un rīt pamosties tajos 8ņos uz dienišķo darbiņu.
Nav viegli, kad ir bērni. Bet strādāt priekš bērniem arī nav viegli.
Nav viegli, kad ir bērni. Bet strādāt priekš bērniem arī nav viegli.
November 9th, 2022
:
Ir kaut kādi triki kā iemānīt sev ēdienu?
Nu, teiksim, brokastis.
Daudzi gudrie saka, ka brokastis ir svarīga lieta, un es viņiem sliecos piekrist.
But I just can't.
Nu, teiksim, brokastis.
Daudzi gudrie saka, ka brokastis ir svarīga lieta, un es viņiem sliecos piekrist.
But I just can't.
:
Arvien biežāk piefiksēju, ka laikam ejot uz visu, kas noticis un notiek, skatos no novērotāja pozīcijas. Lietas vienkārši notiek man apkārt, priekšā, aiz muguras, augšā, apakšā. Iespējams, ka ar mani pašu arī kaut kas notiek, bet es vienkārši neesmu tam visam klāt. Manis vai nu paliek mazāk,vai nav pavisam.
November 5th, 2022
:
Pēc pēdējā garākā ieraksta, kur plašu ažiotāžu izraisīja tas, ka jaunieši mēdz iedzert, man radās sajūta, ka arī šeit notiek taisni tas pats, kas komentāru sadaļā ziņu portālos. Latvijas sabiedrību ir ļoti viegli šokēt vienmēr un visos laikos. Un tad mēs kratām pirkstu un sākām nu, nu, nu. Kauns. Kā nav kauns? KAUNS KAUNS KAUNS.
Nezinu nevienu citu nāciju, kas nav smagi reliģioza, bet kurai tāpat kaunināšana būtu daļa no ikdienas. Varbūt, ka tas mums ir kaut kas tik pat īpašs un raksturīgs kā Talsu ritulis, vai Siguldas spieķītis? Ja tas izrādītos mums raksturīgāk kā citiem, mums būtu KAUNS jāieliek Latvijas kultūras kanonā Ulda Pūcīša vietā.
Par to runājot, es atcerējos kā pirms 10 gadiem šajā dienā devos uz pilsētu meklēt savu kurpi. Gāju pa tām pašām takām, kur gāju vakarā, kurā kurpe bija pazudusi, un beigās atradu to aizkritušu aiz Spacedog dīvāna. Tur mēs reizi gadā, vai nedaudz biežāk, tikāmies četratā, lai dejotu. Neko daudz nerunājām, bet vienkārši stundām no vietas dejojām un tad devāmies katra savā virzienā. Meitenes bija gadus piecus, septiņus vecākas par mani. Mums dažreiz nācās tēlot lesbietes, lai atvairītu uzmācīgus vīriešus. Tas būs ŠOKS daudziem, bet mēs ar R toreiz visu nakti turējām uz ūdens, vai kolas bāzes.
Viņa jau toreiz bija stipri sociāli atbildīga. Viņa nedzēra, nesmēķēja, neēda gaļu un katru vakaru desmitos viņai bija jādzer pretbērnu zāles.
Vienreiz mums nācās mukt prom no īstas, ļoti uzstājīgas lesbietes un vēl kādu reizi mūs pamatīgi salamāja, kad dažas dienas pēc Maximas sabrukšanas gribējām dejot. Teica, ka mums jābūt KAUNAM, ka nedrīkst tagad dejot, jo nācija sēro. Esot jāsēž pie galda un jādzer klusumā.
Bet kad reizi gadā R bukoja lidmašīnas biļetes uz Rīgu, viņa nezināja, ka Maxima sabruks.
Taisnības labad jāsaka, ka sākumā priecājos, ka Maxima sagruva, jo man tur toreiz bija kukurūzas kostīmā jādala bukleti un sabruka tā pirms ceturtdienas, kas nozīmēja, ka man nav jāiet uz darbu voop voop. Bet nu, protams, kad sākās līķu uzskaitīšana, prieks izzuda.
Katrā ziņā, kurpi es toreiz atradu. Tas bija tāds īpašs pāris, jo veikalā tika paķerts katrai kurpei savs izmērs. Nezinu kāpēc toreiz likās, ka tā būs labāk. Tā nu tās kurpes pēc tam gadiem mētājās vecāku mājās zem gultas. Un, man šķiet, ka pēc tā laika S, S2 un R satiku arvien retāk. Varbūt pat, ka šādā sastāvā pēdējo reizi? Es vairs neatceros. Bet Space dog aizvēra, Vilhelma pankūkas arī un vēlāk jau arī Nabaklabu, Aptieku, Pelmeņus un visas pārējās vietas, kur mēs gājām. Un tagad es ejot cauri Vecrīgai, lai aizņemtos no J. Z. uzvalku, skatos apkārt un domāju, ka tas viss varētu būt bijis sapnis. Ļoti dīvains sapnis.
KAUNS KAUNS KAAAAAUUUNS.
Nezinu nevienu citu nāciju, kas nav smagi reliģioza, bet kurai tāpat kaunināšana būtu daļa no ikdienas. Varbūt, ka tas mums ir kaut kas tik pat īpašs un raksturīgs kā Talsu ritulis, vai Siguldas spieķītis? Ja tas izrādītos mums raksturīgāk kā citiem, mums būtu KAUNS jāieliek Latvijas kultūras kanonā Ulda Pūcīša vietā.
Par to runājot, es atcerējos kā pirms 10 gadiem šajā dienā devos uz pilsētu meklēt savu kurpi. Gāju pa tām pašām takām, kur gāju vakarā, kurā kurpe bija pazudusi, un beigās atradu to aizkritušu aiz Spacedog dīvāna. Tur mēs reizi gadā, vai nedaudz biežāk, tikāmies četratā, lai dejotu. Neko daudz nerunājām, bet vienkārši stundām no vietas dejojām un tad devāmies katra savā virzienā. Meitenes bija gadus piecus, septiņus vecākas par mani. Mums dažreiz nācās tēlot lesbietes, lai atvairītu uzmācīgus vīriešus. Tas būs ŠOKS daudziem, bet mēs ar R toreiz visu nakti turējām uz ūdens, vai kolas bāzes.
Viņa jau toreiz bija stipri sociāli atbildīga. Viņa nedzēra, nesmēķēja, neēda gaļu un katru vakaru desmitos viņai bija jādzer pretbērnu zāles.
Vienreiz mums nācās mukt prom no īstas, ļoti uzstājīgas lesbietes un vēl kādu reizi mūs pamatīgi salamāja, kad dažas dienas pēc Maximas sabrukšanas gribējām dejot. Teica, ka mums jābūt KAUNAM, ka nedrīkst tagad dejot, jo nācija sēro. Esot jāsēž pie galda un jādzer klusumā.
Bet kad reizi gadā R bukoja lidmašīnas biļetes uz Rīgu, viņa nezināja, ka Maxima sabruks.
Taisnības labad jāsaka, ka sākumā priecājos, ka Maxima sagruva, jo man tur toreiz bija kukurūzas kostīmā jādala bukleti un sabruka tā pirms ceturtdienas, kas nozīmēja, ka man nav jāiet uz darbu voop voop. Bet nu, protams, kad sākās līķu uzskaitīšana, prieks izzuda.
Katrā ziņā, kurpi es toreiz atradu. Tas bija tāds īpašs pāris, jo veikalā tika paķerts katrai kurpei savs izmērs. Nezinu kāpēc toreiz likās, ka tā būs labāk. Tā nu tās kurpes pēc tam gadiem mētājās vecāku mājās zem gultas. Un, man šķiet, ka pēc tā laika S, S2 un R satiku arvien retāk. Varbūt pat, ka šādā sastāvā pēdējo reizi? Es vairs neatceros. Bet Space dog aizvēra, Vilhelma pankūkas arī un vēlāk jau arī Nabaklabu, Aptieku, Pelmeņus un visas pārējās vietas, kur mēs gājām. Un tagad es ejot cauri Vecrīgai, lai aizņemtos no J. Z. uzvalku, skatos apkārt un domāju, ka tas viss varētu būt bijis sapnis. Ļoti dīvains sapnis.
KAUNS KAUNS KAAAAAUUUNS.
:
Es domāju, ka viss dzīvē varētu izdoties, ja tikai es varētu saņemties uzvilkt bikses.
November 1st, 2022
:
Tieši pirms desmit gadiem šajā rītā modos ar vienām no top 5 paģirām savā dzīvē.
Sākumā sēdējām Rēznas ielas kojās un atzīmējām Einberga dzimeni, bet tad kaut kāds velns dīdīja Azņecovu un viņai savajadzējās iet uz Vecrīgu. Viņai laiku pa laikam uzradās nauda, jo māte vai nu atpirkās no viņas savas dzeršanas dēļ, vai bija jau pa daļām sākusi pārdot ģimenes māju Aizkrauklē, kurā pēc dažiem gadiem nodedzinājām pirti. Katrā ziņā, ja Ainai bija jāiet - Ainai bija jāiet. Cilvēku ar tik iespaidīgu libido nekad agrāk nebiju sastapusi.
Nonākuši vecajā Folkklubā 'Ala' (jo to vietu bija ierādījuši vecākie kursi, paši ņifigā vēl pilsētā nezinājām), paņēmām pa alum un tad Aina sāka mums saukt šotus. Tā it kā bija kandža, bet smakoja pēc 'Toi toi'. Dzert es vēl lāgā nepratu, bet nevarētu teikt, ka tas bijis pirmais, vai piektais šots manā dzīvē. Zināju kā šņabis darbojas. Bet tur, 'Folkklubā ala' izdzerot otro šotu nokritu kā boulinga vāle un Azņecova sinhroni esot kritusi otrā dīvāna galā. Nu tā, ka ķipa baltām acīm.
Nezinu, vai es tam ticu vairs, atmiņas spēlē jokus, ļaudis pārspīlē, bet nu Azņecovu kaut kā atkačāja (Einim bija crush uz viņu toreiz, tāpēc laikam pirmai ķērās klāt) un tad bija mana kārta. Es biju ieslēgusies tualetē, vai huj zina kur, varbūt atslēgusies pie tās, bet atceros, ka čomi mani mēģināja piedabūt pie dzīvības pļaukājot un mēģinot iebarot ūdeni.
Man, diemžēl, tas nelīdzēja nevienā acī. Līdz kādā brīdī kāds lohs piezvanīja manam tēvam (zinu kurš), lai gan tajā brīdī viena dzīvoju pie Barona centra.
Nu, un tad jautrība beidzās. Pēdējais, ko atceros, kad drusku atskaidrojos, kā tēvs mani pārmetis pār plecu nes augšā no 'Alas' pagraba un sēdina mašīnā. Nākamā atmiņa ir jau vēlāk - tēvs klusē, māte raud, es vemju metāla bļodā. Viss tas, un vēl nokavēts obligātais seminārs politoloģijas vēsturē.
Pēc šīs reizes Vecrīgā vairs nerādījos. Pat nobastoju savu izlaiduma balli dažus gadus vēlāk. Ar to man saistās 1.novembris.
Ar paģirām un izmisumu.
Sākumā sēdējām Rēznas ielas kojās un atzīmējām Einberga dzimeni, bet tad kaut kāds velns dīdīja Azņecovu un viņai savajadzējās iet uz Vecrīgu. Viņai laiku pa laikam uzradās nauda, jo māte vai nu atpirkās no viņas savas dzeršanas dēļ, vai bija jau pa daļām sākusi pārdot ģimenes māju Aizkrauklē, kurā pēc dažiem gadiem nodedzinājām pirti. Katrā ziņā, ja Ainai bija jāiet - Ainai bija jāiet. Cilvēku ar tik iespaidīgu libido nekad agrāk nebiju sastapusi.
Nonākuši vecajā Folkklubā 'Ala' (jo to vietu bija ierādījuši vecākie kursi, paši ņifigā vēl pilsētā nezinājām), paņēmām pa alum un tad Aina sāka mums saukt šotus. Tā it kā bija kandža, bet smakoja pēc 'Toi toi'. Dzert es vēl lāgā nepratu, bet nevarētu teikt, ka tas bijis pirmais, vai piektais šots manā dzīvē. Zināju kā šņabis darbojas. Bet tur, 'Folkklubā ala' izdzerot otro šotu nokritu kā boulinga vāle un Azņecova sinhroni esot kritusi otrā dīvāna galā. Nu tā, ka ķipa baltām acīm.
Nezinu, vai es tam ticu vairs, atmiņas spēlē jokus, ļaudis pārspīlē, bet nu Azņecovu kaut kā atkačāja (Einim bija crush uz viņu toreiz, tāpēc laikam pirmai ķērās klāt) un tad bija mana kārta. Es biju ieslēgusies tualetē, vai huj zina kur, varbūt atslēgusies pie tās, bet atceros, ka čomi mani mēģināja piedabūt pie dzīvības pļaukājot un mēģinot iebarot ūdeni.
Man, diemžēl, tas nelīdzēja nevienā acī. Līdz kādā brīdī kāds lohs piezvanīja manam tēvam (zinu kurš), lai gan tajā brīdī viena dzīvoju pie Barona centra.
Nu, un tad jautrība beidzās. Pēdējais, ko atceros, kad drusku atskaidrojos, kā tēvs mani pārmetis pār plecu nes augšā no 'Alas' pagraba un sēdina mašīnā. Nākamā atmiņa ir jau vēlāk - tēvs klusē, māte raud, es vemju metāla bļodā. Viss tas, un vēl nokavēts obligātais seminārs politoloģijas vēsturē.
Pēc šīs reizes Vecrīgā vairs nerādījos. Pat nobastoju savu izlaiduma balli dažus gadus vēlāk. Ar to man saistās 1.novembris.
Ar paģirām un izmisumu.
October 31st, 2022
:
Viena no miljons lietām, par ko nevaru beigt būt ahujā, ir tas cik dažādi mēs esam.
Nu, kā tur, piemēram, kolēģe drausmīgi priecājas un jau mēnesi nevar beigt runāt par to, ka tikusi piedalīties šovā 'Dejo ar zvaigzni'. Viņa dalās ar fotogrāfijām soctīklos vairākas reizes dienā, nes uz darbu žurnālus. Tas esot bijis viņas sapnis, utt. Cilvēks ir vienkārši starā. Tikmēr kāds cits priecājas par to, ka bijis viens no miljons dalībniekiem kino gaļas mašīnā, kas katru gadu izvemj tūkstošiem labākas, vai sliktākas kvalitātes desu. Nu, un vēl kāds ticis paaugstināts trīs cilvēku kolektīvā, iekļuvis kaut kādā sporta, vai deju kolektīvā, ierakstījis albumu, uzvarējis teļļuka atjautības konkursā, smukākā dupša konkursā, utt.
Tas viss ir ļoti jauki.
Tam laikam būtu jāceļ pašvērtība savās un citu acīs. Un tas ir labi, jo mēs jau visi, lielā mērā, sevi ienīstam.
Un tā mēs tādi dažādi dzīvojam viens otram kaimiņos, neliekoties viens par otru ne zinis. Un mums ir pilnīgi vienalga vienam par otru. Nu tā, pašā saknē.
Un tas ir skaisti. Laikam.
Nu, kā tur, piemēram, kolēģe drausmīgi priecājas un jau mēnesi nevar beigt runāt par to, ka tikusi piedalīties šovā 'Dejo ar zvaigzni'. Viņa dalās ar fotogrāfijām soctīklos vairākas reizes dienā, nes uz darbu žurnālus. Tas esot bijis viņas sapnis, utt. Cilvēks ir vienkārši starā. Tikmēr kāds cits priecājas par to, ka bijis viens no miljons dalībniekiem kino gaļas mašīnā, kas katru gadu izvemj tūkstošiem labākas, vai sliktākas kvalitātes desu. Nu, un vēl kāds ticis paaugstināts trīs cilvēku kolektīvā, iekļuvis kaut kādā sporta, vai deju kolektīvā, ierakstījis albumu, uzvarējis teļļuka atjautības konkursā, smukākā dupša konkursā, utt.
Tas viss ir ļoti jauki.
Tam laikam būtu jāceļ pašvērtība savās un citu acīs. Un tas ir labi, jo mēs jau visi, lielā mērā, sevi ienīstam.
Un tā mēs tādi dažādi dzīvojam viens otram kaimiņos, neliekoties viens par otru ne zinis. Un mums ir pilnīgi vienalga vienam par otru. Nu tā, pašā saknē.
Un tas ir skaisti. Laikam.
October 28th, 2022
:
Man jau kādu mēnesi uzmācīgi nāk virsū Ziemassvētku dziesmas.
Jums arī?
Kāda ir Tava iecienītākā Ziemassvētku laika dziesma?
Jums arī?
Kāda ir Tava iecienītākā Ziemassvētku laika dziesma?
October 26th, 2022
October 22nd, 2022
:
Šodien ģimenes salidojums pārceļas, jo māsas bērns esot pārēdies un apvēmis dzīvokļa sienu.
:
Es gandrīz redzēju murgu, kurā viss bija kā parasti, vienīgi neeksistēja dziesma 'Sarkans ābols'. Un tā bija realitāte, kurā es negribēju atrasties.
October 1st, 2022
:
Kāpēc LR1 gaišā dienas laikā lasa spoku stāstus? Es vienkārši gribēju atnākt mājās paēst. Man ir apnicis baidīties.