:
Nesen ar draugiem runājām par šo tēmu un šorīt feisbuks izmeta dažus apliecinājumus, ka gandrīz katru gadu ap šo laiku mokos ar klepu. Atceros to arī pēc ārstu vizītēm un tā, ka ap dzimšanas dienas laiku parasti jādzer antibiotikas. To, ko ārste izrakstīs, zinu no galvas. Visas variācijas. Atceros arī, ko izrakstīja iepriekšējā ģimenes ārste (pārsvarā cukuru no homeopātiskās aptiekas) (viņai pie kabineta bija tāds kā solārijs, kurā par papildus samaksu varēja iekāpt un noskenēt
auru). Atceros arī dažas lietas no tā, ko izrakstīja pirmā ārste. Piemēram, Mukaltīnu, vai tumsā spīdošo rozā sīrupu, kuru izrakstīja manam bronhītam, bet tās tomēr izrādījās vējbakas un pēc sīrupa lietošanas nācās saukt ātros, jo bērniem šis sīrups esot jālieto četras reizes mazākā apmērā kā pieaugušajiem, bet ne par to stāsts.
Ar slimošanu, tāpat kā ar trubām, boileri, autoevakuatoru, ar kuru nesen vizinājos, mēdz būt līdzīgi - ķibeles mīl brīvdienas, vai svētkus.
Kaut kā līdz pat vakardienai, turot īkšķus, šķita, ka šogad izprukšu sveikā. Likās, ka paliek labāk. Bet čiks.
Un šorīt, tāpat kā daudzus citus gadus, piefiksēju sevi domājam uzmācīgu domu, kas, protams, pēc visiem protokoliem ir ļoti nepareiza, bet tik uzmācīga, ka gribas padalīties - baigi žēl, ka zinot, kuras zāles vajag, lai paliku labāk, nevar aiziet un tās nopirkt aptiekā, jo jāgaida vēl divas ar pusi dienas līdz pirmdienas pievakarei, lai sāktu veseļoties, jo tad ģimenes ārste sāk savu darba dienu.
Bet slikti cilvēkam ir tieši tagad, nevis pirmdien. Un iespēja veseļoties arī ir tagad nevis jaunajā darba nedēļā. Pašārstēšanās ar recepšu zālēm ir slikta, slikta ideja un mēģinu to domu apelēt starp klepošanu, bet tanī pat laikā liekas, ka ne jau man vajag tās zāles, lai apsistos un ne jau es pēkšņi kļūšu rezistentāka (pie tā jau tiek strādāts gadiem). Bet noteikumi ir noteikumi.
Tanī pat laikā, es jūtos ļoti priecīga, ka dzīvoju šajā laikā, kad ir iespēja izveseļoties. Nesen ar meitenēm runājām par to, kurā laikā mēs vēlētos dzīvot, ja būtu iespēja, un kārtējo reizi secinājām, ka senāk varbūt kleitas un mēbeles bija skaistas, bet kaut kā negribētos iet pie kalēja raut zobus.
Jo ir pilnīgi skaidrs, ka tādi cilvēki kā es, nebūtu nodzīvojuši pat līdz pilngadībai.
Kopš sevi atceros, noliecu galvu atbildīgo, zinošo ārstu un zinātnieku priekšā. Bez jums, daudzu no mums nebūtu. Un šinī ziņā, pateicība jums ir neizmērojama. Jūs esat pelnījuši daudz cieņas un naudas.
auru). Atceros arī dažas lietas no tā, ko izrakstīja pirmā ārste. Piemēram, Mukaltīnu, vai tumsā spīdošo rozā sīrupu, kuru izrakstīja manam bronhītam, bet tās tomēr izrādījās vējbakas un pēc sīrupa lietošanas nācās saukt ātros, jo bērniem šis sīrups esot jālieto četras reizes mazākā apmērā kā pieaugušajiem, bet ne par to stāsts.
Ar slimošanu, tāpat kā ar trubām, boileri, autoevakuatoru, ar kuru nesen vizinājos, mēdz būt līdzīgi - ķibeles mīl brīvdienas, vai svētkus.
Kaut kā līdz pat vakardienai, turot īkšķus, šķita, ka šogad izprukšu sveikā. Likās, ka paliek labāk. Bet čiks.
Un šorīt, tāpat kā daudzus citus gadus, piefiksēju sevi domājam uzmācīgu domu, kas, protams, pēc visiem protokoliem ir ļoti nepareiza, bet tik uzmācīga, ka gribas padalīties - baigi žēl, ka zinot, kuras zāles vajag, lai paliku labāk, nevar aiziet un tās nopirkt aptiekā, jo jāgaida vēl divas ar pusi dienas līdz pirmdienas pievakarei, lai sāktu veseļoties, jo tad ģimenes ārste sāk savu darba dienu.
Bet slikti cilvēkam ir tieši tagad, nevis pirmdien. Un iespēja veseļoties arī ir tagad nevis jaunajā darba nedēļā. Pašārstēšanās ar recepšu zālēm ir slikta, slikta ideja un mēģinu to domu apelēt starp klepošanu, bet tanī pat laikā liekas, ka ne jau man vajag tās zāles, lai apsistos un ne jau es pēkšņi kļūšu rezistentāka (pie tā jau tiek strādāts gadiem). Bet noteikumi ir noteikumi.
Tanī pat laikā, es jūtos ļoti priecīga, ka dzīvoju šajā laikā, kad ir iespēja izveseļoties. Nesen ar meitenēm runājām par to, kurā laikā mēs vēlētos dzīvot, ja būtu iespēja, un kārtējo reizi secinājām, ka senāk varbūt kleitas un mēbeles bija skaistas, bet kaut kā negribētos iet pie kalēja raut zobus.
Jo ir pilnīgi skaidrs, ka tādi cilvēki kā es, nebūtu nodzīvojuši pat līdz pilngadībai.
Kopš sevi atceros, noliecu galvu atbildīgo, zinošo ārstu un zinātnieku priekšā. Bez jums, daudzu no mums nebūtu. Un šinī ziņā, pateicība jums ir neizmērojama. Jūs esat pelnījuši daudz cieņas un naudas.