nekurlande
Recent Entries
You are viewing 20 entries, 60 into the past
September 3rd, 2022
September 1st, 2022
:
Šodien sabiedriskajā free ride take it easy. Tādi bezbiļetnieki kā es jūtas kā karaļi.
August 31st, 2022
August 29th, 2022
:
Vasaras beigas man vienmēr asocējušās ar drausmīgām drausmām.
Tūlīt būs jāiet atpakaļ uz turieni, kur būs visādi pienākumi, nemainīga hierarhija, kaut kas nesanāks un tad būs jāraud. Būs arī jādzer balderiāņi pirms ķīmijas eksāmena, jo ļoti negribas pievilt skolotāju, vecākus un ko tur vēl nē.
Tanī pat laikā, šo laiku vienmēr pavadījis patīkams satraukums ar dāliju pušķi ejot pāri Zunda kanāla tiltam (tieši ar dālijām, jo bija kundze, ar kuru visiem rajona bērniem bija dāliju dīls).
Atkal simbolisks jauns sākums, iespēja nesačakarēties, iespējams, pat svaigi nokrāsota klases telpa, par ko vecākiem pērn bija jāsametas. Iespēja uzzināt, kurš pa vasaru ir nomiris un, protams, atkalapvienošanās ar savām simpātijām. Vislabāk, ja ir kāds jauns skolasbiedrs. Tad ir pavisam labi un jārīkojas uzreiz, lai kāds cits nenoceltu. Šis noteikums darbojas gan draudzības, gan mīlas frontē.
Un iespēja satikt savus mīļākos skolotājus, pie kuriem reizēm starpbrīdī, vai pēc stundām iedzert tēju. Kāds tas bija kaifs.
No tāda viedokļa man skola bija vesels piedzīvojums. Izrāde divpadsmit cēlienos ar minimālām izmaiņām pārbūvē.
Bet par to mēs visi varam ilgi un gari.
Skolotājiem, tāpat kā teātra darbiniekiem rudenī sākas darba skrējiens. Puķes arī dod.
Mūsu brīvsolis ir beidzies. Vismaz uz laiku.
Bet tu zini, ka kaut kad tas atkal notiks.
Un līdz tam tu turi siltā atmiņā visu, kas noticis, vai gandrīz noticis vasarā, jo vienā brīdī tas varbūt būs vienīgais pie kā pieturēties. Tāpat kā rokās sasilušais dāliju pušķis, vai tirgū nopirktās botas, kuras rudens dubļos nosmērēs katrs ceturtais skolasbiedrs.
Tūlīt būs jāiet atpakaļ uz turieni, kur būs visādi pienākumi, nemainīga hierarhija, kaut kas nesanāks un tad būs jāraud. Būs arī jādzer balderiāņi pirms ķīmijas eksāmena, jo ļoti negribas pievilt skolotāju, vecākus un ko tur vēl nē.
Tanī pat laikā, šo laiku vienmēr pavadījis patīkams satraukums ar dāliju pušķi ejot pāri Zunda kanāla tiltam (tieši ar dālijām, jo bija kundze, ar kuru visiem rajona bērniem bija dāliju dīls).
Atkal simbolisks jauns sākums, iespēja nesačakarēties, iespējams, pat svaigi nokrāsota klases telpa, par ko vecākiem pērn bija jāsametas. Iespēja uzzināt, kurš pa vasaru ir nomiris un, protams, atkalapvienošanās ar savām simpātijām. Vislabāk, ja ir kāds jauns skolasbiedrs. Tad ir pavisam labi un jārīkojas uzreiz, lai kāds cits nenoceltu. Šis noteikums darbojas gan draudzības, gan mīlas frontē.
Un iespēja satikt savus mīļākos skolotājus, pie kuriem reizēm starpbrīdī, vai pēc stundām iedzert tēju. Kāds tas bija kaifs.
No tāda viedokļa man skola bija vesels piedzīvojums. Izrāde divpadsmit cēlienos ar minimālām izmaiņām pārbūvē.
Bet par to mēs visi varam ilgi un gari.
Skolotājiem, tāpat kā teātra darbiniekiem rudenī sākas darba skrējiens. Puķes arī dod.
Mūsu brīvsolis ir beidzies. Vismaz uz laiku.
Bet tu zini, ka kaut kad tas atkal notiks.
Un līdz tam tu turi siltā atmiņā visu, kas noticis, vai gandrīz noticis vasarā, jo vienā brīdī tas varbūt būs vienīgais pie kā pieturēties. Tāpat kā rokās sasilušais dāliju pušķis, vai tirgū nopirktās botas, kuras rudens dubļos nosmērēs katrs ceturtais skolasbiedrs.
August 24th, 2022
:
Bet vispār es gribētu šodien parunāt par kaut ko nopietnu.
Sen zinu, ka strādāju ļoti toksiskā vidē, kur visus tiranizē viens cilvēks, kurš ir tik labs savā amatā, ka visi vienojušies pievērt acis. Kolektīvs ir diezgan liels, ap sešdesmit cilvēku un arī tie, kuri ikdienā ar šo cilvēku saskaras maz, ir informēti par gadus divdesmit ilgušo teroru pret tiešajiem darbiniekiem.
Visi zina, bet neviens neko nedara. Tikai kvēkšķ aiz muguras. Tostarp es.
Un es nezinu kā tas ir, bet varu tikai iztēloties, ka varētu būt līdzīgi vardarbīgās attiecībās, kur cilvēkos paijā galvu, bet mājās sit pa ribām. Tikai te tos zilumus neredz.
Darbinieki mainās ļoti bieži. Cilvēki reizēm raud tualetēs, es arī.
Bet jaunā meitene izturēja tikai četras dienas un nonāca psihologa kabinetā. Cilvēkam, kurš strādājis ar smagi slimiem bērniem notika nervu sabrukums.
Un lai gan bija aizdomas, ka viņai uzreiz vecā kraņa ierādījusi vietu, un it kā mēs teicām, lai obligāti iet sūdzēties un šis nav normāli, pa lielam mēs tāpat stāvējām malā, tāpat kā stāvēja malā citi, kad vienu no reizēm raudāju gaitenī, jo tualete bija aizņemta. Cilvēki vienkārši casually gāja man garām un teica 'Čau', vai nu izliekoties, ka neredz, vai tik ļoti pieraduši pie šī, ka nepamanīja.
Katrā ziņā, es redzēju, ka meitenei nav īsti labi, bet kā lupata neiestājos par viņu visādu attaisnojumu dēļ.
Tāpat kā negāju rakstīt ziņojumu, jo šiem tie šo gadu laikā krājas čupām. Un karāsies kamēr vadošos amatos sēdēs pensionāri, kuri viens otru piesedz un attaisno.
Bet tas pat nav par aiziešanu, naudu, vai kā. Vienkārši tik ļoti gribas sagaidīt to brīnumu, kad kaut kas mainīsies. Kaut kā nedaudz ietekmēt to gaļas mašīnu, kurā pats griezies.
Bet drausmīgākais ir tas, ka šādu teroru darbā ik dienas cieš simtiem, tūkstošiem cilvēku. Un kolēģi svilpodami uzgriež muguru. Tostarp es.
Un kas tad man, no rīta smagi paelpoju, staigāju turpu atpakaļ pa telpu, skaitu objektus, atkārtoju darbības. Reizēm klepoju un ļoti gribas vemt, bet citiem ir jāiet pie ārsta un jādzer zāles.
Šodien iepazīties atnāca nākamā potenciāli jaunā darbiniece (otrā nedēļas laikā).
Man palika diezgan slikti un aizmuku prom, jo nevarēju viņai ieskatīties acīs. Es nevarēju izlikties priecīga par to, ka viņa pie mums ir atnākusi, lai gan ļoti vajag vēl vienu darbinieku.
Kā arī esmu satikusi jau divus bijušos darbiniekus, kuri senāk strādājuši tajā pašā uzņēmumā un abi man ir izteikuši līdzjūtību vēl pirms kaut ko esmu pateikusi.
Bet uzņēmumam par slavu, acīmredzot, ir nospļauties.
Man interesē arī ko vadība tieši gaida - kad kāds sāks graizīt rokas, pakārsies, vai nodzersies kā sieviete pirms manis, kura trīcošām rokām manā pirmajā darba dienā mani brīdināja par gaidāmo?
Izklausās pārāk dramatiski, bet citu galvās mēs ielīst nevaram. Ne visi ir tik emocionāli noturīgi pret sitieniem.
Vai šis ļaunuma aplis reiz beigsies?
Sen zinu, ka strādāju ļoti toksiskā vidē, kur visus tiranizē viens cilvēks, kurš ir tik labs savā amatā, ka visi vienojušies pievērt acis. Kolektīvs ir diezgan liels, ap sešdesmit cilvēku un arī tie, kuri ikdienā ar šo cilvēku saskaras maz, ir informēti par gadus divdesmit ilgušo teroru pret tiešajiem darbiniekiem.
Visi zina, bet neviens neko nedara. Tikai kvēkšķ aiz muguras. Tostarp es.
Un es nezinu kā tas ir, bet varu tikai iztēloties, ka varētu būt līdzīgi vardarbīgās attiecībās, kur cilvēkos paijā galvu, bet mājās sit pa ribām. Tikai te tos zilumus neredz.
Darbinieki mainās ļoti bieži. Cilvēki reizēm raud tualetēs, es arī.
Bet jaunā meitene izturēja tikai četras dienas un nonāca psihologa kabinetā. Cilvēkam, kurš strādājis ar smagi slimiem bērniem notika nervu sabrukums.
Un lai gan bija aizdomas, ka viņai uzreiz vecā kraņa ierādījusi vietu, un it kā mēs teicām, lai obligāti iet sūdzēties un šis nav normāli, pa lielam mēs tāpat stāvējām malā, tāpat kā stāvēja malā citi, kad vienu no reizēm raudāju gaitenī, jo tualete bija aizņemta. Cilvēki vienkārši casually gāja man garām un teica 'Čau', vai nu izliekoties, ka neredz, vai tik ļoti pieraduši pie šī, ka nepamanīja.
Katrā ziņā, es redzēju, ka meitenei nav īsti labi, bet kā lupata neiestājos par viņu visādu attaisnojumu dēļ.
Tāpat kā negāju rakstīt ziņojumu, jo šiem tie šo gadu laikā krājas čupām. Un karāsies kamēr vadošos amatos sēdēs pensionāri, kuri viens otru piesedz un attaisno.
Bet tas pat nav par aiziešanu, naudu, vai kā. Vienkārši tik ļoti gribas sagaidīt to brīnumu, kad kaut kas mainīsies. Kaut kā nedaudz ietekmēt to gaļas mašīnu, kurā pats griezies.
Bet drausmīgākais ir tas, ka šādu teroru darbā ik dienas cieš simtiem, tūkstošiem cilvēku. Un kolēģi svilpodami uzgriež muguru. Tostarp es.
Un kas tad man, no rīta smagi paelpoju, staigāju turpu atpakaļ pa telpu, skaitu objektus, atkārtoju darbības. Reizēm klepoju un ļoti gribas vemt, bet citiem ir jāiet pie ārsta un jādzer zāles.
Šodien iepazīties atnāca nākamā potenciāli jaunā darbiniece (otrā nedēļas laikā).
Man palika diezgan slikti un aizmuku prom, jo nevarēju viņai ieskatīties acīs. Es nevarēju izlikties priecīga par to, ka viņa pie mums ir atnākusi, lai gan ļoti vajag vēl vienu darbinieku.
Kā arī esmu satikusi jau divus bijušos darbiniekus, kuri senāk strādājuši tajā pašā uzņēmumā un abi man ir izteikuši līdzjūtību vēl pirms kaut ko esmu pateikusi.
Bet uzņēmumam par slavu, acīmredzot, ir nospļauties.
Man interesē arī ko vadība tieši gaida - kad kāds sāks graizīt rokas, pakārsies, vai nodzersies kā sieviete pirms manis, kura trīcošām rokām manā pirmajā darba dienā mani brīdināja par gaidāmo?
Izklausās pārāk dramatiski, bet citu galvās mēs ielīst nevaram. Ne visi ir tik emocionāli noturīgi pret sitieniem.
Vai šis ļaunuma aplis reiz beigsies?
August 19th, 2022
:
Novēroju, ka ciboju pārsvarā tad, kad esmu ieslēgta kaut kādā vidē. Lai novērstu klaustrofobiju.
Šobrīd, piemēram, ar astoņiem vīriešiem un piekabi braucu uz četru stundu dziļu Latgali, kur otrā kultūras nama pusē ir Krievija.
Ainava ir plakana kā pankūka.
Skan tas Swh rīta raidījums, kur ir tie ļoti nesmieklīgie cilvēki, kas nākuši pēc Freda laikiem. Tas, ka cilvēks daudz vārās un runā kaut kādu tuftu, nenozīmē, ka viņam jāstrādā radio,bet nu pofig, kamēr tawta tolerē to garlaicīgo huiņu, tikmēr jau viss ok. Un daudziem taču vienkārši gribas dzirdēt kāda cilvēka balsi fonā. Pat, ja tā ir runājoša galva.
Galā būšot kotletes un kandža.
Vispār dzīve izdodas.
Šobrīd, piemēram, ar astoņiem vīriešiem un piekabi braucu uz četru stundu dziļu Latgali, kur otrā kultūras nama pusē ir Krievija.
Ainava ir plakana kā pankūka.
Skan tas Swh rīta raidījums, kur ir tie ļoti nesmieklīgie cilvēki, kas nākuši pēc Freda laikiem. Tas, ka cilvēks daudz vārās un runā kaut kādu tuftu, nenozīmē, ka viņam jāstrādā radio,bet nu pofig, kamēr tawta tolerē to garlaicīgo huiņu, tikmēr jau viss ok. Un daudziem taču vienkārši gribas dzirdēt kāda cilvēka balsi fonā. Pat, ja tā ir runājoša galva.
Galā būšot kotletes un kandža.
Vispār dzīve izdodas.
:
Pēc ilgākas pauzes palasīju jūsu cibas, draugi.
Izskatās, ka daudzi no jums ir deprī un tas ir ļoti skumji.
Būtu forši, ja būtu tāda iestāde, kur varētu nākt tikai nomākti cilvēki.
Tad varētu nejusties vainīgi, netēlot. Nesažņaugties šausmās, kad kāds smaidulis prasa 'nu, kā tad iet?'.
Izskatās, ka daudzi no jums ir deprī un tas ir ļoti skumji.
Būtu forši, ja būtu tāda iestāde, kur varētu nākt tikai nomākti cilvēki.
Tad varētu nejusties vainīgi, netēlot. Nesažņaugties šausmās, kad kāds smaidulis prasa 'nu, kā tad iet?'.
August 18th, 2022
:
Darba dēļ regulāri sanāk būt Centrāltirgū un teju katru reizi pieķeru sevi pie domas, ka pēc darba noteikti atgriezīšos, bet tas notiek tik reti, ka paliek kauns.
Ceru, ka jūs esat daudz gudrāki un ejat uz tirgiem iepirkt sezonālās preces daudz biežāk par mani. Nu, vai paši ievācat. Tik svaigi un lēti kā šobrīd vairs ilgi nebūs.
Ceru, ka jūs esat daudz gudrāki un ejat uz tirgiem iepirkt sezonālās preces daudz biežāk par mani. Nu, vai paši ievācat. Tik svaigi un lēti kā šobrīd vairs ilgi nebūs.
:
Es nupat žurnālā 'Lauku māja' izlasīju rakstu par vīrieti, kurš pats iemācījās gatavot ēst.