:
Bet vispār es gribētu šodien parunāt par kaut ko nopietnu.
Sen zinu, ka strādāju ļoti toksiskā vidē, kur visus tiranizē viens cilvēks, kurš ir tik labs savā amatā, ka visi vienojušies pievērt acis. Kolektīvs ir diezgan liels, ap sešdesmit cilvēku un arī tie, kuri ikdienā ar šo cilvēku saskaras maz, ir informēti par gadus divdesmit ilgušo teroru pret tiešajiem darbiniekiem.
Visi zina, bet neviens neko nedara. Tikai kvēkšķ aiz muguras. Tostarp es.
Un es nezinu kā tas ir, bet varu tikai iztēloties, ka varētu būt līdzīgi vardarbīgās attiecībās, kur cilvēkos paijā galvu, bet mājās sit pa ribām. Tikai te tos zilumus neredz.
Darbinieki mainās ļoti bieži. Cilvēki reizēm raud tualetēs, es arī.
Bet jaunā meitene izturēja tikai četras dienas un nonāca psihologa kabinetā. Cilvēkam, kurš strādājis ar smagi slimiem bērniem notika nervu sabrukums.
Un lai gan bija aizdomas, ka viņai uzreiz vecā kraņa ierādījusi vietu, un it kā mēs teicām, lai obligāti iet sūdzēties un šis nav normāli, pa lielam mēs tāpat stāvējām malā, tāpat kā stāvēja malā citi, kad vienu no reizēm raudāju gaitenī, jo tualete bija aizņemta. Cilvēki vienkārši casually gāja man garām un teica 'Čau', vai nu izliekoties, ka neredz, vai tik ļoti pieraduši pie šī, ka nepamanīja.
Katrā ziņā, es redzēju, ka meitenei nav īsti labi, bet kā lupata neiestājos par viņu visādu attaisnojumu dēļ.
Tāpat kā negāju rakstīt ziņojumu, jo šiem tie šo gadu laikā krājas čupām. Un karāsies kamēr vadošos amatos sēdēs pensionāri, kuri viens otru piesedz un attaisno.
Bet tas pat nav par aiziešanu, naudu, vai kā. Vienkārši tik ļoti gribas sagaidīt to brīnumu, kad kaut kas mainīsies. Kaut kā nedaudz ietekmēt to gaļas mašīnu, kurā pats griezies.
Bet drausmīgākais ir tas, ka šādu teroru darbā ik dienas cieš simtiem, tūkstošiem cilvēku. Un kolēģi svilpodami uzgriež muguru. Tostarp es.
Un kas tad man, no rīta smagi paelpoju, staigāju turpu atpakaļ pa telpu, skaitu objektus, atkārtoju darbības. Reizēm klepoju un ļoti gribas vemt, bet citiem ir jāiet pie ārsta un jādzer zāles.
Šodien iepazīties atnāca nākamā potenciāli jaunā darbiniece (otrā nedēļas laikā).
Man palika diezgan slikti un aizmuku prom, jo nevarēju viņai ieskatīties acīs. Es nevarēju izlikties priecīga par to, ka viņa pie mums ir atnākusi, lai gan ļoti vajag vēl vienu darbinieku.
Kā arī esmu satikusi jau divus bijušos darbiniekus, kuri senāk strādājuši tajā pašā uzņēmumā un abi man ir izteikuši līdzjūtību vēl pirms kaut ko esmu pateikusi.
Bet uzņēmumam par slavu, acīmredzot, ir nospļauties.
Man interesē arī ko vadība tieši gaida - kad kāds sāks graizīt rokas, pakārsies, vai nodzersies kā sieviete pirms manis, kura trīcošām rokām manā pirmajā darba dienā mani brīdināja par gaidāmo?
Izklausās pārāk dramatiski, bet citu galvās mēs ielīst nevaram. Ne visi ir tik emocionāli noturīgi pret sitieniem.
Vai šis ļaunuma aplis reiz beigsies?
Sen zinu, ka strādāju ļoti toksiskā vidē, kur visus tiranizē viens cilvēks, kurš ir tik labs savā amatā, ka visi vienojušies pievērt acis. Kolektīvs ir diezgan liels, ap sešdesmit cilvēku un arī tie, kuri ikdienā ar šo cilvēku saskaras maz, ir informēti par gadus divdesmit ilgušo teroru pret tiešajiem darbiniekiem.
Visi zina, bet neviens neko nedara. Tikai kvēkšķ aiz muguras. Tostarp es.
Un es nezinu kā tas ir, bet varu tikai iztēloties, ka varētu būt līdzīgi vardarbīgās attiecībās, kur cilvēkos paijā galvu, bet mājās sit pa ribām. Tikai te tos zilumus neredz.
Darbinieki mainās ļoti bieži. Cilvēki reizēm raud tualetēs, es arī.
Bet jaunā meitene izturēja tikai četras dienas un nonāca psihologa kabinetā. Cilvēkam, kurš strādājis ar smagi slimiem bērniem notika nervu sabrukums.
Un lai gan bija aizdomas, ka viņai uzreiz vecā kraņa ierādījusi vietu, un it kā mēs teicām, lai obligāti iet sūdzēties un šis nav normāli, pa lielam mēs tāpat stāvējām malā, tāpat kā stāvēja malā citi, kad vienu no reizēm raudāju gaitenī, jo tualete bija aizņemta. Cilvēki vienkārši casually gāja man garām un teica 'Čau', vai nu izliekoties, ka neredz, vai tik ļoti pieraduši pie šī, ka nepamanīja.
Katrā ziņā, es redzēju, ka meitenei nav īsti labi, bet kā lupata neiestājos par viņu visādu attaisnojumu dēļ.
Tāpat kā negāju rakstīt ziņojumu, jo šiem tie šo gadu laikā krājas čupām. Un karāsies kamēr vadošos amatos sēdēs pensionāri, kuri viens otru piesedz un attaisno.
Bet tas pat nav par aiziešanu, naudu, vai kā. Vienkārši tik ļoti gribas sagaidīt to brīnumu, kad kaut kas mainīsies. Kaut kā nedaudz ietekmēt to gaļas mašīnu, kurā pats griezies.
Bet drausmīgākais ir tas, ka šādu teroru darbā ik dienas cieš simtiem, tūkstošiem cilvēku. Un kolēģi svilpodami uzgriež muguru. Tostarp es.
Un kas tad man, no rīta smagi paelpoju, staigāju turpu atpakaļ pa telpu, skaitu objektus, atkārtoju darbības. Reizēm klepoju un ļoti gribas vemt, bet citiem ir jāiet pie ārsta un jādzer zāles.
Šodien iepazīties atnāca nākamā potenciāli jaunā darbiniece (otrā nedēļas laikā).
Man palika diezgan slikti un aizmuku prom, jo nevarēju viņai ieskatīties acīs. Es nevarēju izlikties priecīga par to, ka viņa pie mums ir atnākusi, lai gan ļoti vajag vēl vienu darbinieku.
Kā arī esmu satikusi jau divus bijušos darbiniekus, kuri senāk strādājuši tajā pašā uzņēmumā un abi man ir izteikuši līdzjūtību vēl pirms kaut ko esmu pateikusi.
Bet uzņēmumam par slavu, acīmredzot, ir nospļauties.
Man interesē arī ko vadība tieši gaida - kad kāds sāks graizīt rokas, pakārsies, vai nodzersies kā sieviete pirms manis, kura trīcošām rokām manā pirmajā darba dienā mani brīdināja par gaidāmo?
Izklausās pārāk dramatiski, bet citu galvās mēs ielīst nevaram. Ne visi ir tik emocionāli noturīgi pret sitieniem.
Vai šis ļaunuma aplis reiz beigsies?
August 19th, 2022
:
Novēroju, ka ciboju pārsvarā tad, kad esmu ieslēgta kaut kādā vidē. Lai novērstu klaustrofobiju.
Šobrīd, piemēram, ar astoņiem vīriešiem un piekabi braucu uz četru stundu dziļu Latgali, kur otrā kultūras nama pusē ir Krievija.
Ainava ir plakana kā pankūka.
Skan tas Swh rīta raidījums, kur ir tie ļoti nesmieklīgie cilvēki, kas nākuši pēc Freda laikiem. Tas, ka cilvēks daudz vārās un runā kaut kādu tuftu, nenozīmē, ka viņam jāstrādā radio,bet nu pofig, kamēr tawta tolerē to garlaicīgo huiņu, tikmēr jau viss ok. Un daudziem taču vienkārši gribas dzirdēt kāda cilvēka balsi fonā. Pat, ja tā ir runājoša galva.
Galā būšot kotletes un kandža.
Vispār dzīve izdodas.
Šobrīd, piemēram, ar astoņiem vīriešiem un piekabi braucu uz četru stundu dziļu Latgali, kur otrā kultūras nama pusē ir Krievija.
Ainava ir plakana kā pankūka.
Skan tas Swh rīta raidījums, kur ir tie ļoti nesmieklīgie cilvēki, kas nākuši pēc Freda laikiem. Tas, ka cilvēks daudz vārās un runā kaut kādu tuftu, nenozīmē, ka viņam jāstrādā radio,bet nu pofig, kamēr tawta tolerē to garlaicīgo huiņu, tikmēr jau viss ok. Un daudziem taču vienkārši gribas dzirdēt kāda cilvēka balsi fonā. Pat, ja tā ir runājoša galva.
Galā būšot kotletes un kandža.
Vispār dzīve izdodas.
:
Pēc ilgākas pauzes palasīju jūsu cibas, draugi.
Izskatās, ka daudzi no jums ir deprī un tas ir ļoti skumji.
Būtu forši, ja būtu tāda iestāde, kur varētu nākt tikai nomākti cilvēki.
Tad varētu nejusties vainīgi, netēlot. Nesažņaugties šausmās, kad kāds smaidulis prasa 'nu, kā tad iet?'.
Izskatās, ka daudzi no jums ir deprī un tas ir ļoti skumji.
Būtu forši, ja būtu tāda iestāde, kur varētu nākt tikai nomākti cilvēki.
Tad varētu nejusties vainīgi, netēlot. Nesažņaugties šausmās, kad kāds smaidulis prasa 'nu, kā tad iet?'.
August 18th, 2022
:
Darba dēļ regulāri sanāk būt Centrāltirgū un teju katru reizi pieķeru sevi pie domas, ka pēc darba noteikti atgriezīšos, bet tas notiek tik reti, ka paliek kauns.
Ceru, ka jūs esat daudz gudrāki un ejat uz tirgiem iepirkt sezonālās preces daudz biežāk par mani. Nu, vai paši ievācat. Tik svaigi un lēti kā šobrīd vairs ilgi nebūs.
Ceru, ka jūs esat daudz gudrāki un ejat uz tirgiem iepirkt sezonālās preces daudz biežāk par mani. Nu, vai paši ievācat. Tik svaigi un lēti kā šobrīd vairs ilgi nebūs.
:
Es nupat žurnālā 'Lauku māja' izlasīju rakstu par vīrieti, kurš pats iemācījās gatavot ēst.
August 17th, 2022
August 16th, 2022
August 13th, 2022
:
Šovakar 'Malā',feisbuka vārdiem runājot, BM dziedātājs, kā arī absolūtais tīrradnis.
:
Sestdienas rīta tramvajs pilns ar nelaimīgajiem, kuriem jābrauc uz darbu. Un pie tirgus nemainīgi izkāpj viss gausais pensionāru bataljons.
August 10th, 2022
:
Eu, bet nopietni - kam man jāuzzvana, ja kāds visā Vecrīgā aizmirsis izslēgt laternas?
August 4th, 2022
:
Man liekas, ka enerģijas dzērienu vajag sākt tirgot no astoņdesmit gadu vecuma.
August 1st, 2022
:
Pēdējā atvaļinājuma dienā pirms vēl viena 11 mēnešu maratona pa diviem darbiem gribēju aizbraukt uz jūru. To zināju jau kad vēl nebiju uz brīvām kājām.
Vienkārši ienirt smiltīs un saulē vēl vienu reizi.
Bet rezultāts atkal ir 0:1 par labu Latvijas laikapstākļiem.
Hip hip urā.
Vienkārši ienirt smiltīs un saulē vēl vienu reizi.
Bet rezultāts atkal ir 0:1 par labu Latvijas laikapstākļiem.
Hip hip urā.
July 27th, 2022
July 15th, 2022
:
Man laikam sāk patikt Ainars Mielavs. Fuk. Visu dzīvi esmu baidījusies no šī brīža.
December 25th, 2021
:
Drausmīgas paģiras Ziemassvētku rītā leļļu teātrī ir desmitais elles loks.