Sen zinu, ka strādāju ļoti toksiskā vidē, kur visus tiranizē viens cilvēks, kurš ir tik labs savā amatā, ka visi vienojušies pievērt acis. Kolektīvs ir diezgan liels, ap sešdesmit cilvēku un arī tie, kuri ikdienā ar šo cilvēku saskaras maz, ir informēti par gadus divdesmit ilgušo teroru pret tiešajiem darbiniekiem.
Visi zina, bet neviens neko nedara. Tikai kvēkšķ aiz muguras. Tostarp es.
Un es nezinu kā tas ir, bet varu tikai iztēloties, ka varētu būt līdzīgi vardarbīgās attiecībās, kur cilvēkos paijā galvu, bet mājās sit pa ribām. Tikai te tos zilumus neredz.
Darbinieki mainās ļoti bieži. Cilvēki reizēm raud tualetēs, es arī.
Bet jaunā meitene izturēja tikai četras dienas un nonāca psihologa kabinetā. Cilvēkam, kurš strādājis ar smagi slimiem bērniem notika nervu sabrukums.
Un lai gan bija aizdomas, ka viņai uzreiz vecā kraņa ierādījusi vietu, un it kā mēs teicām, lai obligāti iet sūdzēties un šis nav normāli, pa lielam mēs tāpat stāvējām malā, tāpat kā stāvēja malā citi, kad vienu no reizēm raudāju gaitenī, jo tualete bija aizņemta. Cilvēki vienkārši casually gāja man garām un teica 'Čau', vai nu izliekoties, ka neredz, vai tik ļoti pieraduši pie šī, ka nepamanīja.
Katrā ziņā, es redzēju, ka meitenei nav īsti labi, bet kā lupata neiestājos par viņu visādu attaisnojumu dēļ.
Tāpat kā negāju rakstīt ziņojumu, jo šiem tie šo gadu laikā krājas čupām. Un karāsies kamēr vadošos amatos sēdēs pensionāri, kuri viens otru piesedz un attaisno.
Bet tas pat nav par aiziešanu, naudu, vai kā. Vienkārši tik ļoti gribas sagaidīt to brīnumu, kad kaut kas mainīsies. Kaut kā nedaudz ietekmēt to gaļas mašīnu, kurā pats griezies.
Bet drausmīgākais ir tas, ka šādu teroru darbā ik dienas cieš simtiem, tūkstošiem cilvēku. Un kolēģi svilpodami uzgriež muguru. Tostarp es.
Un kas tad man, no rīta smagi paelpoju, staigāju turpu atpakaļ pa telpu, skaitu objektus, atkārtoju darbības. Reizēm klepoju un ļoti gribas vemt, bet citiem ir jāiet pie ārsta un jādzer zāles.
Šodien iepazīties atnāca nākamā potenciāli jaunā darbiniece (otrā nedēļas laikā).
Man palika diezgan slikti un aizmuku prom, jo nevarēju viņai ieskatīties acīs. Es nevarēju izlikties priecīga par to, ka viņa pie mums ir atnākusi, lai gan ļoti vajag vēl vienu darbinieku.
Kā arī esmu satikusi jau divus bijušos darbiniekus, kuri senāk strādājuši tajā pašā uzņēmumā un abi man ir izteikuši līdzjūtību vēl pirms kaut ko esmu pateikusi.
Bet uzņēmumam par slavu, acīmredzot, ir nospļauties.
Man interesē arī ko vadība tieši gaida - kad kāds sāks graizīt rokas, pakārsies, vai nodzersies kā sieviete pirms manis, kura trīcošām rokām manā pirmajā darba dienā mani brīdināja par gaidāmo?
Izklausās pārāk dramatiski, bet citu galvās mēs ielīst nevaram. Ne visi ir tik emocionāli noturīgi pret sitieniem.
Vai šis ļaunuma aplis reiz beigsies?
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vispārīgi runājot, kas gan šai uzņēmumā ir tik unikāls, lai cilvēki tur būtu ar mieru strādāt, neskatoties ne uz ko?
Savukārt atbilde uz retorisko jautājumu par ļaunuma apli obviously ir: tad kad jūs (citi strādājošie) to pārrausiet. 🤷🏻♂️ I mean, vienīgais, kāpēc tāds uzņēmums izdzīvo ir tikai acīmredzot tas, ka ar šo toksisko cilvēku nav jāstrādā daudziem, un var atļauties pa vienam darbiniekus visu laiku mainīt. Ja aizietu no 60 cilvēkiem vienlaicīgi 20, nezinu. vai kāds uzņēmums tādas lietas spēj pārdzīvot.
Savukārt atbilde uz retorisko jautājumu par ļaunuma apli obviously ir: tad kad jūs (citi strādājošie) to pārrausiet. 🤷🏻♂️ I mean, vienīgais, kāpēc tāds uzņēmums izdzīvo ir tikai acīmredzot tas, ka ar šo toksisko cilvēku nav jāstrādā daudziem, un var atļauties pa vienam darbiniekus visu laiku mainīt. Ja aizietu no 60 cilvēkiem vienlaicīgi 20, nezinu. vai kāds uzņēmums tādas lietas spēj pārdzīvot.
(Reply to this) (Thread)
+1, lielākoties vadībai pilnīgi vienalga, kamēr ir darbinieki, kas rotē. Ja ar kaut kādiem ziņojumiem nepietiek, tad jāiet prom pašiem. Nekad gan nav garantijas, ka citā uzņēmumā priekšā nebūs cits toksiskais. Tāpēc cilvēki izlemj palikt un iemācīties ar zināmo dīlot :(.
|
Nezinu, dažiem patīk lelles, citiem bērni, citiem pat teātris. Nu, un dažiem ir stoholmnieks.
Ok, tas ir gana unikāli; saprotu.
Nu, tomēr jāsaka, kā ir. Kamēr pacietīs, tikmēr būs. Kamēr pa vienam kaut ko pīkstēs vai rakstīs, tikmēr būs. Kamēr nedokumentēs un iesniegumi būs tīri emocionāli, tikmēr būs.
Nu, tomēr jāsaka, kā ir. Kamēr pacietīs, tikmēr būs. Kamēr pa vienam kaut ko pīkstēs vai rakstīs, tikmēr būs. Kamēr nedokumentēs un iesniegumi būs tīri emocionāli, tikmēr būs.
uz šādām lietām vienmēr var cerēt, bet vai var paļauties?
ja reiz cilvēks ir tik neaizstājams, tad jau arī pensijā viņu neviens nedzīs.
ja reiz cilvēks ir tik neaizstājams, tad jau arī pensijā viņu neviens nedzīs.
(Reply to this) (Parent)
|
Es domāju, ka liela daļa iestādes problēmu atrisinātos ar to, ka šo astoņdesmitgadīgo cilvēku aizraidītu pensijā.
(Reply to this) (Parent)
|
Tad labāk ir vispār par šādām tēmām nerakstīt un nerunāt? Es tā nedomāju.
|
Dažreiz vienkārši gribas parunāt par lietām, kas nomāc. Tam tā ciba ir domāta.
Nu, jā, bet tu jau saproti; tikko tu kādam kaut ko pasaki, tā viņš kaut ko tev arī pateiks.
Tas liecina, ka tevi dzird. 🤷 Savukārt ar neprasītiem padomiem dalīties taču ir hobijs visur pasaulē.
Tas liecina, ka tevi dzird. 🤷 Savukārt ar neprasītiem padomiem dalīties taču ir hobijs visur pasaulē.
|
Tā jau ir, tā jau ir. :)
(Reply to this) (Parent)
|
Nav. Diez vai arī Begemots tā domāja.
(Reply to this) (Parent)