:
Ļaudis mēdz teikt, ka dzeja ir jaunu cilvēku padarīšana. Man liekas, ka dzeja var būt visu cilvēku padarīšana. Sevišķi, ja jūs ar dzejnieku kopā augat. Man šķiet, ka visauglīgāk ir lasīt sava vecuma dzejniekus, nu labi, desmit gadu robežās,sevišķi tos, ar ko esat ēduši pie vienas siles un aizvien, daudz maz, dzīvojat vienā mākonī. Tad tu vienkārši atver grāmatu un esi mājās. Tas ir kā skatīties spogulī, ērti, pazīstami un reizēm kļūst ļoti, ļoti skumji. Un tad tu novērsies, aizej no sevis un izej plašajā pasaulē ievilkt svaigu malku bērnu smieklu. Tu viņus nesaproti un viņi nesaprot Tevi, bet jūs pastāvat līdzās, lai jebkurā brīdī būtu iespēja no sevis izkāpt.
nekurlande
Recent Entries
You are viewing 20 entries, 100 into the past
September 23rd, 2020
September 16th, 2020
:
Reizēm iedomājos, ka tas cik ļoti esmu atkarīga no laikapstākļiem ir vienkārši smieklīgi.
Kad spīd saule - viss pārsvarā ir labi,ir spēks, griba. Kad līst un salst - negribas neko. Tieši tik vienkārši. Es pat to varētu pārnest citā līmenī - reizēm šķiet, ka aukstumā un pelēcībā es ciešu.
Cik daudzi pieauguši cilvēki ejot mājup no transporta pieturas ir raudājuši, jo ir auksti un pelēki? Vai var būt tā, ka daži cilvēki vienkārši piedzimuši aukstumneizturīgi, vai atbilde, kā parasti, ir piemērots apģērbs? Kā jūs to izturat?
Kājas it kā siltas, bet raudāt gribas tāpat.
Kad spīd saule - viss pārsvarā ir labi,ir spēks, griba. Kad līst un salst - negribas neko. Tieši tik vienkārši. Es pat to varētu pārnest citā līmenī - reizēm šķiet, ka aukstumā un pelēcībā es ciešu.
Cik daudzi pieauguši cilvēki ejot mājup no transporta pieturas ir raudājuši, jo ir auksti un pelēki? Vai var būt tā, ka daži cilvēki vienkārši piedzimuši aukstumneizturīgi, vai atbilde, kā parasti, ir piemērots apģērbs? Kā jūs to izturat?
Kājas it kā siltas, bet raudāt gribas tāpat.
May 23rd, 2020
:
Jums arī reizēm ir bail no dusmīgām pārdevējām? Man ir ļoti bail aiziet pēc olām uz veikalu pirmajā stāvā.
May 14th, 2020
April 15th, 2020
:
Kad šī apstākļu maiņa beigsies un to nomainīs līdz šim ierastā lietu kārtība, kurā cilvēki drīkst brīvi pārvietoties, apmeklēt koncertus un apskauties, gribētu redzēt datus par to, kā šī situācija kopumā ir ietekmējusi cilvēku mentālo veselību.
(ja būtu iespēja un līdzekļi veikt plašu pētījumu, kā arī, ja aptaujātie atbildētu maksimāli godīgi).
Vairāki cilvēki, vicinot uzvarētāju karogus, skandina, ka šis ir introvertu un vienpašu laiks, kas, protams, ir taisnība un introvertums ir arī modē(nevis skaļie, krāsainie alfa 'self made people' papagaiļi kā tas vietām bija pirms kāda laika).
Lai tā būtu, stipri šaubos, ka starp šiem lepnajiem introvertiem (tieši tiem, kuri pie katras izdevības uzsver savu introvertību) ir kāds, kurš nemaz nevēlētos šo mēnešu gaitā, un vislabāk arī turpmāk, nesatikt nevienu dzīvu dvēseli, ne reizi nepastāvēt zāles aizmugurē sev iecienītas grupas koncertā, vai iedzert dzērienu sev tīkamā krogā.
Šai situācijai ir daudz patīkamu blakņu, bet ir arī daudz nepatīkamu.
Piemēram, ir daudz vieglāk uzsvērt to, ka pašizolācija ir tīrā bauda, ja var strādāt no mājām. Es, teiksim, to nevaru. Un daudzi nevar. Manus plecus papildus ikdienas ierobežojumiem nospiež jautājums par nākotni,jo nezinu kad un vai mans darbs atgriezīsies. Tas nav tādēļ, ka man būtu problēmas atrast citu darbu, tas ir vairāk saistīts ar pašidentitāti.Šis darbs man patiešām patika un palīdzēja iekārtot dzīvi tā, ka varu nodoties savai pamatdarbībai (hobijiem) ,tas sniedza drošības, stabilitātes un gandarījuma sajūtu. Papildus šādām domām, atceltām nodarbībām, mēģinājumiem, projektiem, mācas virsū domas par 'laika nestāvēšanu uz vietas'. Vecāki, kuri ilgi nav apciemoti, māsas dēls, kuru neredzu augam (mazuļi pāris mēnešu laikā attīstās visai strauji) un tā.
Dienas parasti sākas jauki - kafija, brokastis, vingrošana. Radio, plates, kasetes, diski. Raksti, grāmatas. Un kaut kur ap pievakari, kad krāsns ir silta, māja spīd un laistās, ir aplieti visi telpaugi, sāk uzmākties tukšums, nelabums un nieze galvaskausā. Pa dzīvokli staigāju turpu atpakaļ kā vilks pa iemītu taku zooloģiskajā dārzā. Reizēm ilgi minoties ar velosipēdu,sitot vālītes pa spilveniem, vai spaidot mazu sintezatoru izdodas aizgaiņāt domas, reizēm nē. Viena no vieglākajām izejām ir nemitīga ēšana, šķidruma uzņemšana un cita ir rakstīšana, kas reizēm rezultējas garu, kaitinošu ierakstu veikšanā. Priekš kam? Man laiku pa laikam ir palīdzējis uzzināt kā iet citiem. Nav īsti būtiski- slikti, vai labi. Laikam, jo esmu vāja. Ja nu kāds izlasa līdz galam...
(ja būtu iespēja un līdzekļi veikt plašu pētījumu, kā arī, ja aptaujātie atbildētu maksimāli godīgi).
Vairāki cilvēki, vicinot uzvarētāju karogus, skandina, ka šis ir introvertu un vienpašu laiks, kas, protams, ir taisnība un introvertums ir arī modē(nevis skaļie, krāsainie alfa 'self made people' papagaiļi kā tas vietām bija pirms kāda laika).
Lai tā būtu, stipri šaubos, ka starp šiem lepnajiem introvertiem (tieši tiem, kuri pie katras izdevības uzsver savu introvertību) ir kāds, kurš nemaz nevēlētos šo mēnešu gaitā, un vislabāk arī turpmāk, nesatikt nevienu dzīvu dvēseli, ne reizi nepastāvēt zāles aizmugurē sev iecienītas grupas koncertā, vai iedzert dzērienu sev tīkamā krogā.
Šai situācijai ir daudz patīkamu blakņu, bet ir arī daudz nepatīkamu.
Piemēram, ir daudz vieglāk uzsvērt to, ka pašizolācija ir tīrā bauda, ja var strādāt no mājām. Es, teiksim, to nevaru. Un daudzi nevar. Manus plecus papildus ikdienas ierobežojumiem nospiež jautājums par nākotni,jo nezinu kad un vai mans darbs atgriezīsies. Tas nav tādēļ, ka man būtu problēmas atrast citu darbu, tas ir vairāk saistīts ar pašidentitāti.Šis darbs man patiešām patika un palīdzēja iekārtot dzīvi tā, ka varu nodoties savai pamatdarbībai (hobijiem) ,tas sniedza drošības, stabilitātes un gandarījuma sajūtu. Papildus šādām domām, atceltām nodarbībām, mēģinājumiem, projektiem, mācas virsū domas par 'laika nestāvēšanu uz vietas'. Vecāki, kuri ilgi nav apciemoti, māsas dēls, kuru neredzu augam (mazuļi pāris mēnešu laikā attīstās visai strauji) un tā.
Dienas parasti sākas jauki - kafija, brokastis, vingrošana. Radio, plates, kasetes, diski. Raksti, grāmatas. Un kaut kur ap pievakari, kad krāsns ir silta, māja spīd un laistās, ir aplieti visi telpaugi, sāk uzmākties tukšums, nelabums un nieze galvaskausā. Pa dzīvokli staigāju turpu atpakaļ kā vilks pa iemītu taku zooloģiskajā dārzā. Reizēm ilgi minoties ar velosipēdu,sitot vālītes pa spilveniem, vai spaidot mazu sintezatoru izdodas aizgaiņāt domas, reizēm nē. Viena no vieglākajām izejām ir nemitīga ēšana, šķidruma uzņemšana un cita ir rakstīšana, kas reizēm rezultējas garu, kaitinošu ierakstu veikšanā. Priekš kam? Man laiku pa laikam ir palīdzējis uzzināt kā iet citiem. Nav īsti būtiski- slikti, vai labi. Laikam, jo esmu vāja. Ja nu kāds izlasa līdz galam...
March 31st, 2020
:
Tikai trīs gadi pagājuši, kopš 'Čomska' pēdējās darba dienas, bet, šķiet, ka jau vesela mūžība. Daudz lietu var notikt 3 gadu laikā un tik pat daudz notiks nākamajos trīs.
Daudziem cilvēkiem ir tā pirmā jauno dienu vieta, kuru varētu raksturot kā vietu, kur sajusties kā mājās. Vieta, kurā ierodoties vienmēr būs kāda pazīstama seja. Vieta, kur varēs vienatnē palasīt grāmatu, tiks svinēti svētki un iedzerts sāpju dzēriens pēc bērēm. Vieta, kur cilvēki satiksies un izšķirsies. Vieta, kur varēs vienkārši paklusēt. Vieta, kura jocīgā kārtā, vienmēr būs pa ceļam (vispār nebūs).
Nu, un, galu galā, vieta, kur cilvēks var nebaidīties būt tāds kāds ir.
Man tā vieta bija 'Čomskis'. Un kāpēc ir svarīgi par to runāt? Jo laikam ejot, lietas, kas notiek 'pirmo reizi' kļūst arvien retākas. Vai es to vietu glorificēju? Protams, pirmo reizi tur ienākot man bija knapi 18 un noteikti, ka tā ir tikai sakritība, ka nokļuvu tieši tur.
Lai vai kā, esmu šausmīgi pateicīga sakritībai, kuras dēļ tur iepazinos un pavadīju laiku ar tik brīnišķīgiem cilvēkiem.
Vēl pirms mēneša kādam sacīju, ka šis ir labākais laiks, kurā dzīvot Latvijā. Tik daudz iespēju, izvēļu, arvien lielāks progress daudzās jomās (kas, protams, bija saistīts gan ar manu vecumu, gan to, ka beidzot strādāju tādā darbā, kādu esmu vēlējusies). Un nu..ir pauze.
Ļoti ceru, ka 2021.gadā nebūs jārīko piemiņas gājieni vēl kādām svarīgām un foršām vietām - kafejnīcām, bāriem, ēstuvēm, teātriem.
Tik ļoti ceru, ka tiksim šiem sūdiem cauri.
Daudziem cilvēkiem ir tā pirmā jauno dienu vieta, kuru varētu raksturot kā vietu, kur sajusties kā mājās. Vieta, kurā ierodoties vienmēr būs kāda pazīstama seja. Vieta, kur varēs vienatnē palasīt grāmatu, tiks svinēti svētki un iedzerts sāpju dzēriens pēc bērēm. Vieta, kur cilvēki satiksies un izšķirsies. Vieta, kur varēs vienkārši paklusēt. Vieta, kura jocīgā kārtā, vienmēr būs pa ceļam (vispār nebūs).
Nu, un, galu galā, vieta, kur cilvēks var nebaidīties būt tāds kāds ir.
Man tā vieta bija 'Čomskis'. Un kāpēc ir svarīgi par to runāt? Jo laikam ejot, lietas, kas notiek 'pirmo reizi' kļūst arvien retākas. Vai es to vietu glorificēju? Protams, pirmo reizi tur ienākot man bija knapi 18 un noteikti, ka tā ir tikai sakritība, ka nokļuvu tieši tur.
Lai vai kā, esmu šausmīgi pateicīga sakritībai, kuras dēļ tur iepazinos un pavadīju laiku ar tik brīnišķīgiem cilvēkiem.
Vēl pirms mēneša kādam sacīju, ka šis ir labākais laiks, kurā dzīvot Latvijā. Tik daudz iespēju, izvēļu, arvien lielāks progress daudzās jomās (kas, protams, bija saistīts gan ar manu vecumu, gan to, ka beidzot strādāju tādā darbā, kādu esmu vēlējusies). Un nu..ir pauze.
Ļoti ceru, ka 2021.gadā nebūs jārīko piemiņas gājieni vēl kādām svarīgām un foršām vietām - kafejnīcām, bāriem, ēstuvēm, teātriem.
Tik ļoti ceru, ka tiksim šiem sūdiem cauri.
January 22nd, 2020
:
Kā cilvēks paliekot vienatnē tiek galā ar vēlmi pakārties?
Labi, ne visiem paziņām, draugiem un radiem tas ir izdevies. Bet tiem, kuriem izdodas - aplausi!
Kāpēc? Pat nezinu. Laikam ieborēts, ka jābūt.
(šo blogu nez kāpēc lasa arī mana mamma. Mammu, šis ir tikai ieraksts,doma vai ap šo laiku jau, cerams, diskusija. Internetā neko nevajag uztvert nopietni. Šis viss ir joks. Ha, ha, ha).
Labi, ne visiem paziņām, draugiem un radiem tas ir izdevies. Bet tiem, kuriem izdodas - aplausi!
Kāpēc? Pat nezinu. Laikam ieborēts, ka jābūt.
(šo blogu nez kāpēc lasa arī mana mamma. Mammu, šis ir tikai ieraksts,doma vai ap šo laiku jau, cerams, diskusija. Internetā neko nevajag uztvert nopietni. Šis viss ir joks. Ha, ha, ha).
October 13th, 2019
:
Šādās rudens dienās, kad viss uz īsu mirkli ir krāsains un šausmīgi kluss, man pietrūkst pasaku mājas 'Undīne'. Lielā, skaistā māja plašiem logiem, čīkstošām kāpnēm, pilna koku, akmeņu, gleznu, grāmatu un jūras smaržas. Kaut kur tumsā starp svecēm, tējām lielās māla krūkās un senču kalendāru, kas tieši tobrīd aicināja ciemos veļus, tur varēja spēlēt klavieres. Un jo klusāk es uzvedos, jo skaļāk māja elpoja. Un vispār, un vispār. To raudeņu smaržu es neaizmirsīšu nekad.
Šobrīd skatos uz rudens apmīļoto Zaķusalu. Siltas skumjas par visa gaistošumu ir visbiežākais agregātstāvoklis, kurā atrodos. Ietinos tanī kā savā melnajā mētelī un aizdedzinu cigareti.
Šobrīd skatos uz rudens apmīļoto Zaķusalu. Siltas skumjas par visa gaistošumu ir visbiežākais agregātstāvoklis, kurā atrodos. Ietinos tanī kā savā melnajā mētelī un aizdedzinu cigareti.
April 1st, 2019
:
Vienā brīdī es atvēru acis un man visapkārt bija strazdi. Nezinu, cik ilgi biju zaļa lauka vidū stāvējusi, minūti, stundu, vai 10 gadus. Bet tagad droši zinu, ka viņi ir atgriezušies no Ibērijas. Un vīs ligzdas, rotās tās ar ziediem un zāles stiebriem, vārtīsies rasā, un dziedās, aizlienēs melodijas, un viss būs. Vismaz uz brīdi.
November 16th, 2018
November 3rd, 2018
:
Ja smēķējošs cilvēks savu pirmo cigareti aizdedzina plkst. 18:00, tad top diezgan skaidrs, ka darbadiena bijusi visai saspringta.
(Atbilde tiem, kas mēdz teikt, ka ekskursiju vadīšana ir nenopietns darbs).
(Atbilde tiem, kas mēdz teikt, ka ekskursiju vadīšana ir nenopietns darbs).
October 31st, 2018
October 29th, 2018
:
Jo vairāk 'How to change a diaper' attēlu un video es noskatos, jo mazāk saprotu. Kaut kur prāta aizmugurē man bija doma - ja kādreiz nāktos kaut ko tādu darīt, gan jau, ka pie vajadzības viss sanāktu. Pēc šo pamacību noskatīšanās man šķiet, ka tad, ja tas notiks - man sāksies panikas lēkme.
Bet, ja nopietni - visi ir gudri un to māk automātiski? Nesen runāju ar kādu jauno māmiņu, kura jokojot teica - "Nu nezinu, ko vēl es varētu iemācīt auklei.. kā nomainīt pamperu?" un pēc šī teikuma gardi smējās. Un es nesapratu kāpēc. Vai tad šīs prasmes ir ieliktas mums šūpulī? Un ja ir, varbūt apgaismojiet mani vēl par tām citām prasmēm, kuras dievs dalīja, kamēr es Kazbeka pakājē dzēru vīnu.
Bet, ja nopietni - visi ir gudri un to māk automātiski? Nesen runāju ar kādu jauno māmiņu, kura jokojot teica - "Nu nezinu, ko vēl es varētu iemācīt auklei.. kā nomainīt pamperu?" un pēc šī teikuma gardi smējās. Un es nesapratu kāpēc. Vai tad šīs prasmes ir ieliktas mums šūpulī? Un ja ir, varbūt apgaismojiet mani vēl par tām citām prasmēm, kuras dievs dalīja, kamēr es Kazbeka pakājē dzēru vīnu.
:
Daļa no manis ir zudusi un nekas vairs nebūs kā agrāk. Es pirmo reizi iegūglēju 'How to change a diaper'.
October 17th, 2018
:
Jocīga sajūta. Labdarība, zāles, terapijas un tomēr tas viss nestrādā, jo vēzis nežēlo nevienu. Tādās reizēs gribot, negribot nākas no jauna atcerēties cik viss šis ir trausls. Es nezinu kāpēc šī informācija mani tā ietekmē...jaunības vienmēr ir žēl.
Tumsa ir nolādēta.
Tumsa ir nolādēta.
October 5th, 2018
:
Pasaule ir tik sasodīti salda vieta. Piemēram, jo var padarīt savu dienu labāku 10 minūtes no vietas skatoties gleznas zem kategorijas 'ugly renaissance babies'. Saldi.
September 16th, 2018
:
Tiešām ir tādi cilvēki, par kuriem raksta grāmatās? Tādi, kas visu pacieš, no sirds priecājas par citu laimi, nekad neapvainojas un netur ļaunu prātu? Lai to īstenotu, obligāti jāaiziet dievā? Es negribu kādā mīļā dienā pārvērsties par saskābušu kūku un vēl jo mazāk gribu sev pārmest par to. Sirdsapziņu un pašpārmetumus iespējams nodzert, nekļūstot par dārzeni? No malas, protams, izskatās, ka tas ir iespējams un man drausmīgi skauž, un skaušana ir viens no elles grēkiem.
:
Kamēr ārā spīd siltā rudens saule un lidinās pirmās dzeltenās lapas, cilvēki brauc izbraucienos, iet pārgājienos, vai vienkārši mīlīgi paģiraini pie virtuves loga sauļo degunus, satinušies segās, man jāpūst šajā sūdainajā čekas namā. Varbūt šeit neveinu vairs nespīdzina, bet cietums aizvien savu funkciju pilda.
NATO kareivji, kuriem nupat novadīju ekskursiju pa pagrabiem pēc tūres jautāja, vai es dzeru. Nu kā lai es nedzeru, ja man visas brīvdienas un valsts svētkus ir jāpavada šajā trūdošajā caurumā? Šādās dienās es no sirds ienīstu savu darbu.
NATO kareivji, kuriem nupat novadīju ekskursiju pa pagrabiem pēc tūres jautāja, vai es dzeru. Nu kā lai es nedzeru, ja man visas brīvdienas un valsts svētkus ir jāpavada šajā trūdošajā caurumā? Šādās dienās es no sirds ienīstu savu darbu.
September 12th, 2018
:
'Caur ērkšķiem uz...' 2.sezona
Šis, man šķiet, gājis nedaudz par tālu.
Esmu daudz un dikti smējusies par zemas kvalitātes produktiem un saprotu kāpēc visādi sliktas kvalitātes raidījumi, filmas un aktierspēle spēj cilvēkus uzjautrināt. Sevišķi šajā laikā, kad neviena anekdote vairs nešķiet smieklīga, neviena mīlas filma aizkustinoša un neviena porno filma pārsteidzoša. Bet taisīt uzjautrinošu realitātes šovu par cilvēkiem, kuri ir strādājuši piespiedu seksa verdzībā un kuri dzīvojot narkotiku atkarībā audzina 4 bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem vairs nav smieklīgi.
Es esmu pārāk mīksta šai pasaulei un ja šo pie rīta kafijas met virsū zem 'IZKLAIDES' sadaļas, es tiešām nezinu kur vairs tālāk var iet.
Pēc šī man gribējās spoguļa priekšā uzdot sev pāris jautājumus un acīs skatoties atbildēt pavisam godīgi.
Nē, nopietni - viņi naktīs guļ? Piķis tiešām silda siltāk par sirdsapziņu? Cik tālu vēl mēs iesim? Es vienmēr esmu bijusi par to, ka jārunā par visu, jādiskutē un arī jāiekļauj dažādas sociālās grupas jokojot ar, un par viņiem. Bet veidot no tā ļoti zemas kvalitātes, uzjautrinošu raidījumu divās sezonās - tas jau ir par traku.
Ok, pirmā sezona - dalībniece, kurai patīk iedzert un dalībniece, kura ir vīrišķīga un nevar atrast vīru. Bet otrā sezona, kur smejas par seksuālā verdzībā nonākušajiem un narkomāndzērājvecākiem, kuri audzina garīgi slimus bērnus - nu drusku pa traku, man liekas. Labi, es neesmu tik naiva un stulba cik izklausos, labi saprotu kā tas viss strādā. Bet aizvien nebeidzu pārsteigties kā kaut kas tāds drīkst notikt 'attīstītā' valstī. Vai nākamajā sezonā būs kadri no tumšākā pāvesta beksteidža stūra, zoofilu svingeru vakari un nāvessodu tiešraides?
Šis, man šķiet, gājis nedaudz par tālu.
Esmu daudz un dikti smējusies par zemas kvalitātes produktiem un saprotu kāpēc visādi sliktas kvalitātes raidījumi, filmas un aktierspēle spēj cilvēkus uzjautrināt. Sevišķi šajā laikā, kad neviena anekdote vairs nešķiet smieklīga, neviena mīlas filma aizkustinoša un neviena porno filma pārsteidzoša. Bet taisīt uzjautrinošu realitātes šovu par cilvēkiem, kuri ir strādājuši piespiedu seksa verdzībā un kuri dzīvojot narkotiku atkarībā audzina 4 bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem vairs nav smieklīgi.
Es esmu pārāk mīksta šai pasaulei un ja šo pie rīta kafijas met virsū zem 'IZKLAIDES' sadaļas, es tiešām nezinu kur vairs tālāk var iet.
Pēc šī man gribējās spoguļa priekšā uzdot sev pāris jautājumus un acīs skatoties atbildēt pavisam godīgi.
Nē, nopietni - viņi naktīs guļ? Piķis tiešām silda siltāk par sirdsapziņu? Cik tālu vēl mēs iesim? Es vienmēr esmu bijusi par to, ka jārunā par visu, jādiskutē un arī jāiekļauj dažādas sociālās grupas jokojot ar, un par viņiem. Bet veidot no tā ļoti zemas kvalitātes, uzjautrinošu raidījumu divās sezonās - tas jau ir par traku.
Ok, pirmā sezona - dalībniece, kurai patīk iedzert un dalībniece, kura ir vīrišķīga un nevar atrast vīru. Bet otrā sezona, kur smejas par seksuālā verdzībā nonākušajiem un narkomāndzērājvecākiem, kuri audzina garīgi slimus bērnus - nu drusku pa traku, man liekas. Labi, es neesmu tik naiva un stulba cik izklausos, labi saprotu kā tas viss strādā. Bet aizvien nebeidzu pārsteigties kā kaut kas tāds drīkst notikt 'attīstītā' valstī. Vai nākamajā sezonā būs kadri no tumšākā pāvesta beksteidža stūra, zoofilu svingeru vakari un nāvessodu tiešraides?