:
Noklausījos sešpadsmit reizes 'Grēcīgo parizānu' dziesmu 'Lielās cerības'.
Man liekas, ka esošajā desmitgadē neviens neko labāku par šo te neuzrakstīs.
Man liekas, ka esošajā desmitgadē neviens neko labāku par šo te neuzrakstīs.
nekurlande
Recent Entries
You are viewing 20 entries, 100 into the past
November 13th, 2021
November 6th, 2021
:
'veiksmi man atvēliet
biezokņos tumšajos
maldīties aiztaupiet
kad mēness liedzas rādīt gaismu
ceļā man nelieciet
šaubīties, nobīties
neceļos nesauciet
vediet mani gaitu taisnu'
biezokņos tumšajos
maldīties aiztaupiet
kad mēness liedzas rādīt gaismu
ceļā man nelieciet
šaubīties, nobīties
neceļos nesauciet
vediet mani gaitu taisnu'
May 23rd, 2021
April 22nd, 2021
:
Nezināmu iemeslu dēļ iespiedies prātā kā kāda sieviete man pirms pāris gadiem saka, ka viņai nepatīk, ka kaķus un suņus daži cilvēki sauc par mazuļiem. Bet nesaprotu kāpēc, nav taču tik lielas starpības viņu uzvedībā- viņi trīs reizes naktī tevi pieceļ bļaujot, visu laiku prasa ēst, tev aiz viņiem jāvāc izkārnījumi, jāslauka vēmekļi, viņi iznīcina mēbeles, telpaugus, skrien iekšā virsmās, kož, skrāpē, mēdz nelāgi ost, tev jāsargā, lai tie neizkrīt pa logu, un tā, un tā. Par spīti tam, daži cilvēki brīvprātīgi vēlas ieviest vairākus tādus savās mājās.
Nepārprotiet, es mīlu kaķīš-sunīš-bēbīšus, bet reizēm uzklausot cilvēku pieredzes stāstus aizdomājos - tik lielas starpības starp dzīvīgu mājdzīvnieku un mazu bērnu izpausmēm nav. Ja vien tev netrāpās mierīgs cilvēka mazais draugs, tad gan eņģeļi dzied un kola vienmēr ir auksta.
Nepārprotiet, es mīlu kaķīš-sunīš-bēbīšus, bet reizēm uzklausot cilvēku pieredzes stāstus aizdomājos - tik lielas starpības starp dzīvīgu mājdzīvnieku un mazu bērnu izpausmēm nav. Ja vien tev netrāpās mierīgs cilvēka mazais draugs, tad gan eņģeļi dzied un kola vienmēr ir auksta.
April 20th, 2021
April 2nd, 2021
March 3rd, 2021
:
Ja es neprastu sev nogriezt, vai nokrāsot nagus, vai matus (vai arī nespētu), es būtu baigi priecīgā šajās dienās, ka vairs nevajag slapstīties pa kaktiem. Vairāk gan man interesē, kad drīkstēs iet peldēt baseinā, vai izsvīst pirtī. Kaut kas liek man domāt, ka tas manai veselībai nāktu vairāk par labu.
February 20th, 2021
:
Vienā dienā cilvēks var pamosties ar alerģiju pret kādu dzīvnieku. Kādu jauku, mīlamu, pūkainu. Vai jebkuru citu dzīvnieku.
Kā būtu, ja cilvēkam rastos alerģija pret citu cilvēku? Vienā dienā sāktu tecēt deguns, asarot acis un trūkt gaisa atrodoties vienā telpā ar šo cilvēku.
Vai, ja būtu iespēja uzzināt no kura cilvēka mums ir alerģija, vai mēs izvēlētos to uzzināt? Un, ja to uzzinātu, vai mēs no šī cilvēka izvairītos, vai tomēr dzertu zāles? Kas būtu zāles? Vai ir zāles?
Kā būtu, ja cilvēkam rastos alerģija pret citu cilvēku? Vienā dienā sāktu tecēt deguns, asarot acis un trūkt gaisa atrodoties vienā telpā ar šo cilvēku.
Vai, ja būtu iespēja uzzināt no kura cilvēka mums ir alerģija, vai mēs izvēlētos to uzzināt? Un, ja to uzzinātu, vai mēs no šī cilvēka izvairītos, vai tomēr dzertu zāles? Kas būtu zāles? Vai ir zāles?
:
Es nupat attapos, ka neesmu pamanījusi, kur palikuši pēdējie divi gadi.
(un radio sāka skanēt "I don't remember you/Sometimes a day goes by")
(un radio sāka skanēt "I don't remember you/Sometimes a day goes by")
February 7th, 2021
September 23rd, 2020
:
Ļaudis mēdz teikt, ka dzeja ir jaunu cilvēku padarīšana. Man liekas, ka dzeja var būt visu cilvēku padarīšana. Sevišķi, ja jūs ar dzejnieku kopā augat. Man šķiet, ka visauglīgāk ir lasīt sava vecuma dzejniekus, nu labi, desmit gadu robežās,sevišķi tos, ar ko esat ēduši pie vienas siles un aizvien, daudz maz, dzīvojat vienā mākonī. Tad tu vienkārši atver grāmatu un esi mājās. Tas ir kā skatīties spogulī, ērti, pazīstami un reizēm kļūst ļoti, ļoti skumji. Un tad tu novērsies, aizej no sevis un izej plašajā pasaulē ievilkt svaigu malku bērnu smieklu. Tu viņus nesaproti un viņi nesaprot Tevi, bet jūs pastāvat līdzās, lai jebkurā brīdī būtu iespēja no sevis izkāpt.
September 16th, 2020
:
Reizēm iedomājos, ka tas cik ļoti esmu atkarīga no laikapstākļiem ir vienkārši smieklīgi.
Kad spīd saule - viss pārsvarā ir labi,ir spēks, griba. Kad līst un salst - negribas neko. Tieši tik vienkārši. Es pat to varētu pārnest citā līmenī - reizēm šķiet, ka aukstumā un pelēcībā es ciešu.
Cik daudzi pieauguši cilvēki ejot mājup no transporta pieturas ir raudājuši, jo ir auksti un pelēki? Vai var būt tā, ka daži cilvēki vienkārši piedzimuši aukstumneizturīgi, vai atbilde, kā parasti, ir piemērots apģērbs? Kā jūs to izturat?
Kājas it kā siltas, bet raudāt gribas tāpat.
Kad spīd saule - viss pārsvarā ir labi,ir spēks, griba. Kad līst un salst - negribas neko. Tieši tik vienkārši. Es pat to varētu pārnest citā līmenī - reizēm šķiet, ka aukstumā un pelēcībā es ciešu.
Cik daudzi pieauguši cilvēki ejot mājup no transporta pieturas ir raudājuši, jo ir auksti un pelēki? Vai var būt tā, ka daži cilvēki vienkārši piedzimuši aukstumneizturīgi, vai atbilde, kā parasti, ir piemērots apģērbs? Kā jūs to izturat?
Kājas it kā siltas, bet raudāt gribas tāpat.
May 23rd, 2020
:
Jums arī reizēm ir bail no dusmīgām pārdevējām? Man ir ļoti bail aiziet pēc olām uz veikalu pirmajā stāvā.
May 14th, 2020
April 15th, 2020
:
Kad šī apstākļu maiņa beigsies un to nomainīs līdz šim ierastā lietu kārtība, kurā cilvēki drīkst brīvi pārvietoties, apmeklēt koncertus un apskauties, gribētu redzēt datus par to, kā šī situācija kopumā ir ietekmējusi cilvēku mentālo veselību.
(ja būtu iespēja un līdzekļi veikt plašu pētījumu, kā arī, ja aptaujātie atbildētu maksimāli godīgi).
Vairāki cilvēki, vicinot uzvarētāju karogus, skandina, ka šis ir introvertu un vienpašu laiks, kas, protams, ir taisnība un introvertums ir arī modē(nevis skaļie, krāsainie alfa 'self made people' papagaiļi kā tas vietām bija pirms kāda laika).
Lai tā būtu, stipri šaubos, ka starp šiem lepnajiem introvertiem (tieši tiem, kuri pie katras izdevības uzsver savu introvertību) ir kāds, kurš nemaz nevēlētos šo mēnešu gaitā, un vislabāk arī turpmāk, nesatikt nevienu dzīvu dvēseli, ne reizi nepastāvēt zāles aizmugurē sev iecienītas grupas koncertā, vai iedzert dzērienu sev tīkamā krogā.
Šai situācijai ir daudz patīkamu blakņu, bet ir arī daudz nepatīkamu.
Piemēram, ir daudz vieglāk uzsvērt to, ka pašizolācija ir tīrā bauda, ja var strādāt no mājām. Es, teiksim, to nevaru. Un daudzi nevar. Manus plecus papildus ikdienas ierobežojumiem nospiež jautājums par nākotni,jo nezinu kad un vai mans darbs atgriezīsies. Tas nav tādēļ, ka man būtu problēmas atrast citu darbu, tas ir vairāk saistīts ar pašidentitāti.Šis darbs man patiešām patika un palīdzēja iekārtot dzīvi tā, ka varu nodoties savai pamatdarbībai (hobijiem) ,tas sniedza drošības, stabilitātes un gandarījuma sajūtu. Papildus šādām domām, atceltām nodarbībām, mēģinājumiem, projektiem, mācas virsū domas par 'laika nestāvēšanu uz vietas'. Vecāki, kuri ilgi nav apciemoti, māsas dēls, kuru neredzu augam (mazuļi pāris mēnešu laikā attīstās visai strauji) un tā.
Dienas parasti sākas jauki - kafija, brokastis, vingrošana. Radio, plates, kasetes, diski. Raksti, grāmatas. Un kaut kur ap pievakari, kad krāsns ir silta, māja spīd un laistās, ir aplieti visi telpaugi, sāk uzmākties tukšums, nelabums un nieze galvaskausā. Pa dzīvokli staigāju turpu atpakaļ kā vilks pa iemītu taku zooloģiskajā dārzā. Reizēm ilgi minoties ar velosipēdu,sitot vālītes pa spilveniem, vai spaidot mazu sintezatoru izdodas aizgaiņāt domas, reizēm nē. Viena no vieglākajām izejām ir nemitīga ēšana, šķidruma uzņemšana un cita ir rakstīšana, kas reizēm rezultējas garu, kaitinošu ierakstu veikšanā. Priekš kam? Man laiku pa laikam ir palīdzējis uzzināt kā iet citiem. Nav īsti būtiski- slikti, vai labi. Laikam, jo esmu vāja. Ja nu kāds izlasa līdz galam...
(ja būtu iespēja un līdzekļi veikt plašu pētījumu, kā arī, ja aptaujātie atbildētu maksimāli godīgi).
Vairāki cilvēki, vicinot uzvarētāju karogus, skandina, ka šis ir introvertu un vienpašu laiks, kas, protams, ir taisnība un introvertums ir arī modē(nevis skaļie, krāsainie alfa 'self made people' papagaiļi kā tas vietām bija pirms kāda laika).
Lai tā būtu, stipri šaubos, ka starp šiem lepnajiem introvertiem (tieši tiem, kuri pie katras izdevības uzsver savu introvertību) ir kāds, kurš nemaz nevēlētos šo mēnešu gaitā, un vislabāk arī turpmāk, nesatikt nevienu dzīvu dvēseli, ne reizi nepastāvēt zāles aizmugurē sev iecienītas grupas koncertā, vai iedzert dzērienu sev tīkamā krogā.
Šai situācijai ir daudz patīkamu blakņu, bet ir arī daudz nepatīkamu.
Piemēram, ir daudz vieglāk uzsvērt to, ka pašizolācija ir tīrā bauda, ja var strādāt no mājām. Es, teiksim, to nevaru. Un daudzi nevar. Manus plecus papildus ikdienas ierobežojumiem nospiež jautājums par nākotni,jo nezinu kad un vai mans darbs atgriezīsies. Tas nav tādēļ, ka man būtu problēmas atrast citu darbu, tas ir vairāk saistīts ar pašidentitāti.Šis darbs man patiešām patika un palīdzēja iekārtot dzīvi tā, ka varu nodoties savai pamatdarbībai (hobijiem) ,tas sniedza drošības, stabilitātes un gandarījuma sajūtu. Papildus šādām domām, atceltām nodarbībām, mēģinājumiem, projektiem, mācas virsū domas par 'laika nestāvēšanu uz vietas'. Vecāki, kuri ilgi nav apciemoti, māsas dēls, kuru neredzu augam (mazuļi pāris mēnešu laikā attīstās visai strauji) un tā.
Dienas parasti sākas jauki - kafija, brokastis, vingrošana. Radio, plates, kasetes, diski. Raksti, grāmatas. Un kaut kur ap pievakari, kad krāsns ir silta, māja spīd un laistās, ir aplieti visi telpaugi, sāk uzmākties tukšums, nelabums un nieze galvaskausā. Pa dzīvokli staigāju turpu atpakaļ kā vilks pa iemītu taku zooloģiskajā dārzā. Reizēm ilgi minoties ar velosipēdu,sitot vālītes pa spilveniem, vai spaidot mazu sintezatoru izdodas aizgaiņāt domas, reizēm nē. Viena no vieglākajām izejām ir nemitīga ēšana, šķidruma uzņemšana un cita ir rakstīšana, kas reizēm rezultējas garu, kaitinošu ierakstu veikšanā. Priekš kam? Man laiku pa laikam ir palīdzējis uzzināt kā iet citiem. Nav īsti būtiski- slikti, vai labi. Laikam, jo esmu vāja. Ja nu kāds izlasa līdz galam...
March 31st, 2020
:
Tikai trīs gadi pagājuši, kopš 'Čomska' pēdējās darba dienas, bet, šķiet, ka jau vesela mūžība. Daudz lietu var notikt 3 gadu laikā un tik pat daudz notiks nākamajos trīs.
Daudziem cilvēkiem ir tā pirmā jauno dienu vieta, kuru varētu raksturot kā vietu, kur sajusties kā mājās. Vieta, kurā ierodoties vienmēr būs kāda pazīstama seja. Vieta, kur varēs vienatnē palasīt grāmatu, tiks svinēti svētki un iedzerts sāpju dzēriens pēc bērēm. Vieta, kur cilvēki satiksies un izšķirsies. Vieta, kur varēs vienkārši paklusēt. Vieta, kura jocīgā kārtā, vienmēr būs pa ceļam (vispār nebūs).
Nu, un, galu galā, vieta, kur cilvēks var nebaidīties būt tāds kāds ir.
Man tā vieta bija 'Čomskis'. Un kāpēc ir svarīgi par to runāt? Jo laikam ejot, lietas, kas notiek 'pirmo reizi' kļūst arvien retākas. Vai es to vietu glorificēju? Protams, pirmo reizi tur ienākot man bija knapi 18 un noteikti, ka tā ir tikai sakritība, ka nokļuvu tieši tur.
Lai vai kā, esmu šausmīgi pateicīga sakritībai, kuras dēļ tur iepazinos un pavadīju laiku ar tik brīnišķīgiem cilvēkiem.
Vēl pirms mēneša kādam sacīju, ka šis ir labākais laiks, kurā dzīvot Latvijā. Tik daudz iespēju, izvēļu, arvien lielāks progress daudzās jomās (kas, protams, bija saistīts gan ar manu vecumu, gan to, ka beidzot strādāju tādā darbā, kādu esmu vēlējusies). Un nu..ir pauze.
Ļoti ceru, ka 2021.gadā nebūs jārīko piemiņas gājieni vēl kādām svarīgām un foršām vietām - kafejnīcām, bāriem, ēstuvēm, teātriem.
Tik ļoti ceru, ka tiksim šiem sūdiem cauri.
Daudziem cilvēkiem ir tā pirmā jauno dienu vieta, kuru varētu raksturot kā vietu, kur sajusties kā mājās. Vieta, kurā ierodoties vienmēr būs kāda pazīstama seja. Vieta, kur varēs vienatnē palasīt grāmatu, tiks svinēti svētki un iedzerts sāpju dzēriens pēc bērēm. Vieta, kur cilvēki satiksies un izšķirsies. Vieta, kur varēs vienkārši paklusēt. Vieta, kura jocīgā kārtā, vienmēr būs pa ceļam (vispār nebūs).
Nu, un, galu galā, vieta, kur cilvēks var nebaidīties būt tāds kāds ir.
Man tā vieta bija 'Čomskis'. Un kāpēc ir svarīgi par to runāt? Jo laikam ejot, lietas, kas notiek 'pirmo reizi' kļūst arvien retākas. Vai es to vietu glorificēju? Protams, pirmo reizi tur ienākot man bija knapi 18 un noteikti, ka tā ir tikai sakritība, ka nokļuvu tieši tur.
Lai vai kā, esmu šausmīgi pateicīga sakritībai, kuras dēļ tur iepazinos un pavadīju laiku ar tik brīnišķīgiem cilvēkiem.
Vēl pirms mēneša kādam sacīju, ka šis ir labākais laiks, kurā dzīvot Latvijā. Tik daudz iespēju, izvēļu, arvien lielāks progress daudzās jomās (kas, protams, bija saistīts gan ar manu vecumu, gan to, ka beidzot strādāju tādā darbā, kādu esmu vēlējusies). Un nu..ir pauze.
Ļoti ceru, ka 2021.gadā nebūs jārīko piemiņas gājieni vēl kādām svarīgām un foršām vietām - kafejnīcām, bāriem, ēstuvēm, teātriem.
Tik ļoti ceru, ka tiksim šiem sūdiem cauri.
January 22nd, 2020
:
Kā cilvēks paliekot vienatnē tiek galā ar vēlmi pakārties?
Labi, ne visiem paziņām, draugiem un radiem tas ir izdevies. Bet tiem, kuriem izdodas - aplausi!
Kāpēc? Pat nezinu. Laikam ieborēts, ka jābūt.
(šo blogu nez kāpēc lasa arī mana mamma. Mammu, šis ir tikai ieraksts,doma vai ap šo laiku jau, cerams, diskusija. Internetā neko nevajag uztvert nopietni. Šis viss ir joks. Ha, ha, ha).
Labi, ne visiem paziņām, draugiem un radiem tas ir izdevies. Bet tiem, kuriem izdodas - aplausi!
Kāpēc? Pat nezinu. Laikam ieborēts, ka jābūt.
(šo blogu nez kāpēc lasa arī mana mamma. Mammu, šis ir tikai ieraksts,doma vai ap šo laiku jau, cerams, diskusija. Internetā neko nevajag uztvert nopietni. Šis viss ir joks. Ha, ha, ha).
October 13th, 2019
:
Šādās rudens dienās, kad viss uz īsu mirkli ir krāsains un šausmīgi kluss, man pietrūkst pasaku mājas 'Undīne'. Lielā, skaistā māja plašiem logiem, čīkstošām kāpnēm, pilna koku, akmeņu, gleznu, grāmatu un jūras smaržas. Kaut kur tumsā starp svecēm, tējām lielās māla krūkās un senču kalendāru, kas tieši tobrīd aicināja ciemos veļus, tur varēja spēlēt klavieres. Un jo klusāk es uzvedos, jo skaļāk māja elpoja. Un vispār, un vispār. To raudeņu smaržu es neaizmirsīšu nekad.
Šobrīd skatos uz rudens apmīļoto Zaķusalu. Siltas skumjas par visa gaistošumu ir visbiežākais agregātstāvoklis, kurā atrodos. Ietinos tanī kā savā melnajā mētelī un aizdedzinu cigareti.
Šobrīd skatos uz rudens apmīļoto Zaķusalu. Siltas skumjas par visa gaistošumu ir visbiežākais agregātstāvoklis, kurā atrodos. Ietinos tanī kā savā melnajā mētelī un aizdedzinu cigareti.
April 1st, 2019
:
Vienā brīdī es atvēru acis un man visapkārt bija strazdi. Nezinu, cik ilgi biju zaļa lauka vidū stāvējusi, minūti, stundu, vai 10 gadus. Bet tagad droši zinu, ka viņi ir atgriezušies no Ibērijas. Un vīs ligzdas, rotās tās ar ziediem un zāles stiebriem, vārtīsies rasā, un dziedās, aizlienēs melodijas, un viss būs. Vismaz uz brīdi.