|
|
You are viewing 20 entries, 120 into the past September 10th, 201802:38 pm:
Tieši pirms trīs gadiem es izgāju uz sava vienmēr saules pielietā, ceturtā stāva Ziepniekkalna balkona, lai pārbaudītu temperatūru, jo termometram, tāpat kā daudz kam citam, tajā dzīves brīdī neticēju. Bija patīkami silta diena kā šodien. Viena no tām pirmajām rudens dienām, kad cilvēks vēl ir pilns patīkamu priekšnojautu. Tā nu es tur izgāju un, savilkusi nopietnu sejas izteiksmi, stāvēju sastingusi. Pāri visam caurskatāmajam rajonam, kuru veido sērkociņu kastītēm līdzīgas bloku mājas, vienādi soliņi, celiņi un bērnu laukumi, skanēja Bēthovena „Oda priekam”. Nevienas citas skaņas, viss sastindzis septembra saulē un visam tam lielajam klusumam pa virsu visaptveroša 'Oda priekam'. Nodomāju, ka Eiropas Savienība beidzot atnākusi pēc mūsu dvēselēm, vai to, ka šī aina izskatās pēc apsolītās nākotnes, kurā visi dzīvo glītās kastītēs, apkārt lidinās gaisu nepiesārņojošas mašīnas, smaidoši cilvēki nūjo pa māju jumtiem un viss ir kārtībā, nu vai arī to, ka beidzot esmu sajukusi prātā. Jebkurā no gadījumiem atļāvos pasildīties uz balkona vēl brīdi un piebeigt savu kafiju. Pēkšņi mūzika apklusa un tai sekoja radio reklāma - 'Nāc uz Rimi, nāc uz Rimi - nāc, nāc'. Sāka klaigāt bērni, čivināt putni un riet suņi. Bērniem pārlieku lielo dzīvīgumu aizrādīja sieviešu balsis. Kaimiņš aiz sienas sāka lamāt sievu. Garām mājai pabrauca klepojošs mopēds. Šizofrēniska aina iznākot uz balkona pirms brīža nebija nekāda nākotne. Tā bija pagātne. Pagātne, kurā man, pavisam mazai esot, augšstāva kaimiņiene Tamāra mājas pagalmā, zem vecās ābeles, caur gramofonu atskaņoja visādus klasiķus, Gļinkus un Čaikovskus. Vienā dienā bija satecējušas pašas vasaras beigas un rudens pats sākums. Laiks, kad citi posās uz skolām, darbiem un bērnudārziem, un uz mani tas vēl neattiecās. Pāri pagalmam uz Daugavas pusi lidoja reti kaiju kāši. Kaimiņu Valoģa, lūpu kaktiņā iežmiedzis, kūpināja Prīma cigareti un aiz viņa biezajām brillēm rotājās smaidošo acu krunciņas. No milzīgās papeles pa laikam nobira kāda pelēkdzeltena lapa. Pagalmā čivināja zvirbuļi un klačojās kaimiņienes, brīvgaitā staidzinājās suņi un glaudījās kaķi. No vecās ābeles, zem kuras ar Tamāru sēdējām, ik pa laikam nokrita kāds pārgatavojies ābols. Neviens gan pa galvu man netrāpīja. Nesen sapnī redzēju bērnības mājas - kā jau katru nakti, kad sapņus atceros. Šoreiz meitenes spoks manā logā sakustējās un pasmaidīja. Viņa bija skaista, mīlīga un koķeta. Pozēja, rādīja mēli un pat ļāva sevi, tādu dzīvu un mainīgu, pāris reizes nofotogrāfēt. Bet tad atnāca citi savstarpēji saistīti gari un mani sagrāba. Nevis mani fiziski, bet to, kas ir iekšā - manu esību. Sevišķi viens indiāniska paskata gars. Mani satvēra un nelaida vaļā. Raustīja, svaidīja, lidināja manu apziņu un es, kas vienmēr prot lēkt pāri koku galotnēm un māju jumtiem, šoreiz nevarēju no viņa atsvabināties. Es nezinu, kas notika tālāk. Tāpat kā nezinu, ko daru šajā dzīvības pamestajā kafejnīcā, kur tik šķebīgi ož pēc šokolādes un nepieklājīgi dārgas kafijas ar pārāk maz piena, tukšām, nefokusētām acīm šo rakstot piezīmju blociņā. Šonakt, savukārt, sapņoju, ka mani tur gūstā noziedznieki un trīs reizes dienā pasniedz cūkgaļu saturošus ēdienus, kurus neēdu. Katru reizi cita dziļuma pakāpe. Izgāju laukā no mājas, atslēdzu savu velosipēdu un pasmaidīju mūsu jokainajam sētniekam, kas mīlīgi saraucis pieri, košā ausainē, neritmiski raustīja slotu uz visām pusēm, birdinot pirmās rudens lapas pa gaisu, un kā parasti neatbildēja uz sveicienu. Bija atkal tas siltais, gaišu cerību pilnais rīts.
September 7th, 201801:16 pm:
Lai notrulinātu savas emocijas, ļoti labi talkā nāk 'King Charles' mūzika. Well I've got love in my blood, UUUUUU, BAM, BAM, BAM, SHE SAID SHE SAID SHE SAID UUUUU UUUUUUUUuuuuuu. Jēgas trūkums, error, error, 404, UUUUU, lobotomija, baby box, miers un laime. Āmen.
September 6th, 201801:18 pm:
Īsumā par vakardienu - rīts sākās ar skābu kafiju. Īsumā par šodienu - pamodos raudot piecos no rīta. Aiz loga bija duļķaina tumsa. Visu nakti rādījās maza telpa, kurā gulēja puisis ceturtajā vēža stadijā, apkārt viņam uz gultas malām sēdēja viņa tuvinieki un es. Viņš dzisa ar katru minūti arvien straujāk, un jo vairāk viņš pameta savu ķermeni, jo spožāka gaisma mirdzēja ap viņa galvu. Un tad vēl bija tilts pāri veļupei, pa kuru krizdami klumburēja palaidušies, nodzērušies draugi. Gari nāca arī vakar, un aizvakar, un pamostoties aiz loga smīnēja tā pati duļķainā tumsa.
August 30th, 201801:54 pm:
Vaska figūras arī mirst.
August 29th, 201805:37 pm:
Mani biedē tās bezvadu austiņas. Biedē. Tāpat kā tas, ka cilvēki runā pa telefonu to neturot pie auss, vai vismaz pie mutes. Biedē.
10:28 am:
Man šķiet, ka katrs Vogue numurs paliek arvien vājāks un septembra numurs vispār ir izsmēlis sevi. No 644 lappusēm varbūt 6 nelika nomirt no garlaicības (kā tērpu, tā meikapa un pirmkārt jau - fotogrāfiju ziņā). Viņi strādā ar sen nodrāztām klišejām, visiem apnikušām sejām un nevienam nevajadzīgu politkorektumu (ja nav pietiekami izteiksmīga modeļa, varbūt ķeksīša pēc neliekam). Vienīgais, kas man tur vēl patīk, ka viņi sākuši likt iekšā arvien vairāk vecu modeļu. Sirmu cilvēku sejās redzama pasaules vēsture. Nu un, tas, ka transdžender cilvēkiem tagad ir vairāk iespēju šinī žurnālā. Un ko gan es cenšos apmānīt - man domubiedru te nav.
August 24th, 201804:52 pm:
Nebiju sen aplūkojusi 'Delfus'. Pirmais virsraksts, ko ieraugu, ir : "Ļaudis tīksminās par karalisko kāzu apspriestāko dupsi". Viss, man šodien pietiek - es eju mājās.
03:52 pm:
Man tikko bija brīnišķīga atklāsme. Es nesen sasitu galvu un daudz ko neatceros, bet ko tieši neatceros, es zināt, loģiski, nevaru. Un nupat pie manis atgriezās viena epizode ar laimīgi aizmirsto. Es ieraudzīju vārdu 'Dimiters' un vairākas minūtes nespēju atcerēties, kas tas ir ... ja smadzeņu satricinājums spēj uz mirkli likt aizmirst, ka pasaulē ir nācis tāds cilvēks, kā Kaspars Dimiters, tad kaut kādi bonusi tam ir.
11:54 am:
Manā pierakstu kladē tieši pirms gada : "Vasariņa mūs lolo Vasariņa mūs mīl Jēzuliņš pār galvām kloāku gāž Kloāku, kuras smaku nedzēš ne ziedi, ne darbs Ne publiskās pirtis, ne sirēnas zvans Kedas augustam pa cauru, piens uz palodzes skābst Putni aizlaižas projām, vien upe beigtu pīli nes Slapjš panorāmas rats griežas un čīkst Atpūtas kuģītim šorīt aizlauzts masts Draugi pēcpuses dažādiem portāliem pārdod Koki pār robežas šlagbaumu krīt Šī dzīve ir izjāta kā Brīvības iela Divi darbi, benčiks un bads "
August 16th, 201804:29 pm:
Es esmu tik nogurusi, ka kādas 5 minūtes no vietas darbā smejos. Uzlieku 'Bet stunda nāk' un smejos vēl. Labi atcerēties labas lietas. Nu kāpēc vairs nav 'Runā Rīga' automāta? Svēti ticu, ka starp tiem mēsliem, pa laikam iespīdētos kāda pērle. Tas automāts bija viena no foršākajām lietām mūsu valsts vēsturē. Ps.vai tos ierakstus ir iespējams kaut kādos arhīvos aplūkot?
August 15th, 201804:29 pm:
Mani aizvien laiku pa laikam izbrīna tie naidīgie komentāri ikreiz, kad kāds kaut ko uzraksta, vai pasaka par marihuānas dekriminalizāciju, vai nedod dievs - legalizēšanu. Es tiešām nesaprotu - kas par naidu? Es arī nelietoju ikdienā marihuānu, bet kāpēc lai es būtu pret tās dekriminalizāciju? Man, piemēram, negaršo doktordesa, vai cukurs, bet tāpēc es neiestāšos par šo produktu aizliegšanu. Lai gan man ir tāda aizdoma, ka pēdējie nosauktie pārmērīgas lietošanas gadījumā cilvēkam nodara stipri lielāku ļaunumu.
August 14th, 201811:42 am:
Laiku pa laikam, stresainās situācijās, man prātā atkal atgriežas tas pats jautājums, kas man galvā uzrodas laiku pa laikam - ko cilvēki tik ilgi dara tualetēs? Piemēram, kāpēc pie sieviešu tualetēm nereti ir tik garas rindas? Un es domāju pie tādām tualetēm, kurās iekšā nav spoguļu, vai drukātās preses. Ko viņas un viņi tur iekšā tik ilgi dara? (Un te es nerunāju par pulveru patērētāju rindām naktsklubos). Tie ir aizcietējumi, telefona lietošana, bidē izlietnē, vai kas tas ir? Es tiešām mulstu, kad iznākot no labierīcībām, cilvēki ieplestām acīm slavē cik esmu bijusi ātra... ko tas vispār nozīmē? Es aizeju tur izdarīt to, kam tualete ir paredzēta, nomazgāju rokas un eju prom. Kas tieši man tur vēl būtu jādara? Un nesakiet, ka nomainīt higiēnas preces ir laikietilpīgi - maksimums 10 sekunžu jautājums. Ir kaut kas tāds, ko es nezinu? Varbūt jums ir kādas interesantas teorijas, vai personīgās pieredzes stāsti, ar kuriem varētu padalīties?
August 10th, 201803:12 pm:
Nupat zvanīja cilvēks no Bermuda salām, kurš vēlas iegādāties biļeti uz Stūra mājas ekskursiju. Tad nu gan tā informācija tālu aizpeld... (Es,protams,izmantošu iespēju pačīkstēt un teikšu, ka es viņa vietā labāk paliktu vārtīties smiltīs pie okeāna)
02:31 pm:
Ak, kungs, kā es gribētu kaut vienu dienu aizdoties līdz jūrai un pagulēt karstās pusdienlaika smiltīs kaut uz stundiņu. Iemērkt pēdas vēsā jūras ūdenī. Jā, pagrabā ir daudz patīkamāk kā ārā šobrīd, jā - man būs mazāk vēža. Jā - jūrā visi čurā. Nepārprotiet mani - es tiešām mīlu savu darbu, bet tā vairs ilgi izturēt nevarēšu. Es izdarīšu eksperimentu - pēc darba nomaiņas pāris mēnešus pavērošu sevi. Ja pēc strādāšanas gaismā un svaigā gaisā es kļūšu nedaudz pozitīvāka (aptuveni tāda, kāda esmu tajās retajās reizēs, kad man ir vairākas brīvdienas pēc kārtas) es droši zināšu, ka pirmie soļi uz apmierinātību ar dzīvi un nosvērtību ir nevis kaut kādi mistiski pašpalīdzības treniņi, nauda un ideālā karjera, bet, piemēram, gaisma un siltums.
August 9th, 201803:29 pm:
Paskaidrojiet man nezinītim, lūdzu, kādēļ tiek alā iesprūdušajiem svinīgā ceremonijā piešķīra Taizemes pilsonību? Kāpēc cilvēku, kas pakļauj riskam bērnu dzīvības, kura dēļ iztērē milzīgus resursus ir jāapbalvo svinīgā ceremonijā? Kopš kura brīža neapdomība, citu pakļaušana riskam un milzīgu resursu iztērēšana savas vainas dēļ ir apbalvojama? Ja tai pilsonības piešķiršanai nav nekāda sakara ar reklāmu - Taizemes vārda nešanu gaismā alas incidenta dēļ un viņi nejauši visi tur trāpījušies vienā rindā svinīgā apbalvošanā - viss kārtībā, nesprēgāju. Bet ja tam ir kāds sakars, vai tad pieņemot tādus pašus mērogus, nebūtu tā, ka pie mums pilsonības būtu jāpiešķir dzērājšoferiem, Vanšu tilta kāpējiem un 'Sms kredit' parādu rekordistiem? Viņi arī caur ciešanām sev un apkārtējiem mums atgādina par dzīvības trauslumu. Daudzi no viņiem arī kā varoņi cieš savu rīcību sekas. Ja tur ir kāds sakars, tad es no sirds nesaprotu kāpēc ir jāglorificē stulbums un pārgalvība. Vai visas pasaules rūpes, palīdzība un glābēja dzīvība, kas gulstas uz trenera pleciem, jau nav gana liels 'apbalvojums'? Viņš taču zināja par plūdu riskiem ar 12 bērniem lienot 4km dziļā alā, un, ja nezināja - tad viņš ir slikts treneris, kas iepriekš nepārliecinās par laikapstākļiem, riskējot ar bērnu drošību. Nav taču tā, ka Taizemē tāda rakstura dabas parādības notika pirmo reizi. Un, ja cilvēku personībām nav nekāda sakara ar to nolāpīto alu un viņi visi ir godam nopelnījuši pilsonību - kāpēc tad jāizceļ, ka pilsonību ieguvuši tieši šie cilvēki? Īsāk sakot - kaut kas nerīmējas.
August 8th, 201804:50 pm:
Es nesaprotu kā Ždanoka var tik ļoti izskatīties pēc Boba Dilana. Kādreiz ļoti, ļoti baidījos, ka Dilans kādreiz nomirs. Man vairs nav bail.
August 3rd, 201801:31 pm:
Pirmo reizi septinu gadu laikā nebraucu uz 'Labu dabu'. Pirms pāris gadiem būtu grūti iedomāties, ka šodien man tā šķitīs pilnīgi vienaldzīga. Protams, ka jebkuram aunam ir skaidrs tas, ka tur jau sen viss ir slikti. Nerunājot nemaz par policiju, kuri spīdina lukturus un rīda virsū suņus dienas laikā, izvarošanu ģimenes zonā un zagļiem, kuri sašauj pāris apmeklētājus. Tā kaite ir smalkāka un dziļāk ielaista. Tā ir dīvaina, bet tanī pat laikā ļoti atbrīvojoša sajūta, kad kāda tradīcija sevi ir izsmēlusi. Kādam tas nelaiķis, kuru stutēju, vēl aizvien liksies interesants sarunu biedrs, bet mani pleci ir noguruši. Es palaižu tevi vaļā. Es aizveru acis un atsvabinu iekrampējušos pirkstus no savas ilgi mīlētās, aptaukojušās pasaules, atstājot to drošībā uz pusgrimušas mēbeles un nogrimstu atsvaidzinošajā okeāna dzelmē. Jums manis vairs nav. Kopā bijis gan ļoti viegli, gan ļoti grūti. Bet ceļojums viennozīmīgi bija skaists. Paldies par to Tev, 'Laba daba'!
July 25th, 201812:27 pm:
Vakar jūrā bija +25 grādu temperatūra. Tas ir oficiāli - mēs atrodamies paradīzē.
July 20th, 201803:52 pm:
Es laikam esmu pazudis cilvēks, ja šādā brīdī spēju domāt par ko šādu, bet es teikšu - šodien sociālajos tīklos parādījās ziņa, ka grafiskajam dizainerim - reklāmistam Dāvim atklāts ceturtās stadijas vēzis aknā. Visi iekrājumi iztērēti, atlicis lūgt palīdzību sociālajos tīklos. Tā nu viņi izveido modīgu lapu, ar nosaukumu 'Dāvja papildspēki', saraksta personas aprakstu, fotogrāfijām, neaizmirstot pieminēt, ka Dāvis ir dizainējis vāku vienam no Prāta Vētras albumiem. Dienas laikā viņam saziedo vairāk kā 30 tūkstošus, tuvinieki pasaka paldies, paziņo, lai vairs naudu nesūta un gatavojas nākamajai ziedošanas tūrei nākotnē. Dāvim ir dota iespēja cīnīties - paldies par to un es tiešām no sirds par to priecājos, un turu īkšķus, lai šis cilvēks spētu sagaidīt laimīgas vecumdienas ar savu skaisto sieviņu. Bet uzreiz kaut kādas melnas domas nāk prātā - bet ja nu Dāvja vietā būtu santehniķis Toļiks no Ziepniekkalna, vai nauda tiktu tik pat ātri savākta, un vai vispār tiktu? Nu, pirmkārt, Toļikam, ļoti iespējams, nebūtu iespēja un izdoma izveidot skaistu lapu feisbukā un Toļika draugi, iespējams, būtu visparastākie Ziepniekkalna iedzīvotāji - pārdevēji, elektriķi, autobusu vadītāji, telefona operatori, pensionāri, krāvēji un kas tur vēl nē. Toļikam būtu skaista sieva un 2 bērni. Bet Toļikam neaizdotos, vai izdotos mēnesi vēlāk, kad būtu par vēlu. Tāpēc, ka Toļiks nav izvēlējies strādāt reklāmā un viņa draugi nestrādā nedz reklāmā, nedz dizainā un vienīgie projekti, kurus viņi vada, ir Centrāltirgus un kapusvētku apmeklējumi. Tāpēc ar tādu pašu dizagnozi, tādā pašā vecumā, kreisajā Daugavas krastā Toļiks no mums aizies. Un uz to visu smejošs noraudzīsies dievs (nauda). Izdzīvo tie, kuri to var atļauties un kuru draugi to var atļauties. Nabagie mirst. Un nabagie nespēj ziedot Dāvjiem un Toļikiem, pat lai kā gribētu. Kur nu vēl runa par kādiem iekrājumiem? Kā es varu iekrāt kaut ko no tiem 400 eiro, ko man kontā pēc nodokļu maksāšanas ieskaita? Ar visu augstāko izglītību, trijās valodās, nedrošos apstākļos - jā, tas ir tas, ko es saņemu un es nespēju ziedot, jo mēneša pēdējās dienās pašai reizēm nākas domāt par kādas ziedojumu kastes uzlaušanu. Labi, laikam tā ir skaudība, laikam jau - par to, ka neviens neziedoja, kad manās mājās ciemojās ķīmijas terapija un līdz dzīves beigās ciemosies tās sekas. Gan jau, ka tāpēc, ka neienāca prātā lūgt palīdzību un likās, ka pašiem jātiek galā ar, vai bez kredītu kalniem. Un tā ir sasodīta skaudība par to, ka palīdzēt nevarēju es. Pat divos darbos nodarbināta es nekā vērā ņemami nespēju palīdzēt. Bet man prieks, ka kādam tas izdevās labāk par mani un ceru, ka izdosies labāk izkārpīties no tās tumsas. Īsāk sakot - kamēr valsts nepalīdzēs tik trakiem gadījumiem - pastāvēs šķiru naids un skaudība, un tumsa. Melnas domas. Es esmu slima, slima meitene.
02:00 pm:
Laikam ejot mīlu 'Draugiem.lv' arvien vairāk. Ar katru sekundi tur valda arvien patīkamāks klusums un gaisā karājošo spoku profilu smarža. Tev ir absolūti ekskluzīva iespēja būt vienīgajam cilvēkam tiešsaistē. Šī vieta dus svētā mierā. Tā ir Černobiļa, kur tu lēnām slīdi caur radioaktīvajām bilžu galerijām, dienasgrāmatu ierakstiem un NLO domu biedru grupām. Tur marinējas liela daļa no jauno laiku vēstures. Tur stāv iebalzamēta mūsu jaunība. Nerunājot jau par absolūti brīnišķīgo mūzikas sadaļu, kur vienuviet var atrast tik, tik daudz kā, ko esi sen aizmirsis, vai kas modernajos laikos vairs netiek afišēts. Tur ir draugi ar drediem, grebenēm, melni krāsotām acīm. Tur ir draugi rozā t-krekliem un mirdzošiem bižutērijas auskariem ausīs. Tur ir kedas, vilcieni un vīna pudeles uz jumtiem. Tur ir stulba pārgalvība un stulba kautrība, un tur ir mirdzošas, nākotnei gatavas, satrauktas acis. Uz to var skatīties visādi un labāk vispār neskatīties atpakaļ. Bet man šķiet, ka savā 'Draugiem.lv' profilā izskatos daudz stilīgāka un kaut kas liek domāt, ka tas ir tāpēc, ka man bija mazāk bail.
|