nekurlande

01:08 pm: Es šodien iegāju e-pastā un vēlējos atteikties no ziņojumiem, kuri man dien dienas nāk no LU SZF, jo pirmos divus studiju gadus darbojos pašpārvaldē, es pat nezinu kāpēc visus šos gadus neesmu no sev liekās informācijas atteikusies- nostaļģija, kaut kāda atbildības sajūta, pēctecība, vai gluži vienkārši slinkums, vienvārdsakot - es nezinu. Bet atteikšanās vietā e- pastā uzdūros kaut kam, kas mani tiešām saniknoja un atsauca atmiņā agrāk izjustas negatīvas sajūtas, tāpēc es atļaušos ar šo padalīties, jo pieņemu, ka ir daudzi, kuri jūtas līdzīgi un no tiem, kuri tā nejūtas es vēlos paskaidrojumus.
Mūsu fakultātē šopavasar konstatēti 6 darbi, kuri ir plaģiāti. Nopietni? Seši darbi? Un es diezgan droši varu paredzēt, ka vienīgās sekas šiem cilvēkiem būs brīdinājums. Manā laikā šādi gadījumi bija kādi trīs un visiem tika izteikts brīdinājums. Slikts puika - nedari vairāk tā- studējam tālāk! Un vāveres ritenis turpina griezties.

Vai studenti kļūst aprobežotāki ar katru gadu, vai arī mācībspēki tiešām nav spējīgi studējošajiem iemācīt, kas ir plaģiāts un ka citu cilvēku darbus kopēt NEDRĪKST?
Kas aizkar mani? Netaisnība, nevienlīdzība un izlaidība.
Es studiju laikā noteikti nebiju centīgākais students, jo ārpus studijām man vienmēr bija daudz citu nodarbju un studijas uztvēru tikai kā studijas, kā bonusu, nevis kā pirmo dzīves prioritāti. Patiesībā ārpus studijām es mēdzu slēpt, ka studēju, jo man nepatika, ka mani ieliek plauktiņā un saista ar studiju tēmu, vai, ka mani definē pēc mana maizes darba, jo agrāk svēti ticēju, ka nozīme ir tikai manai personībai, interesēm un hobijiem, bet tagad, kad lielu daļu savas dzīves vadu maksājot uzpūstos nodokļus, manas domas ir mainījušās, jo gluži vienkārši bieži vien pēc darba vairs nav spēka hobijiem. Bet jebkurā gadījumā, pret studijām es izturējos ar CIEŅU. Es cienīju savus pasniedzējus, cienīju vadību, ievēroju termiņus, mācījos uz eksāmeniem un gaidīju pretī tieši to pašu - cieņu. Un arī, ja kaut ko nebiju izdarījusi gana kvalitatīvi, centos to izdarīt vismaz tik kvalitatīvi, lai nepadarītu sevi un citus par muļķiem.
Bet tādi kā es, protams, nav un nebūs visi. Ne tagad, ne toreiz. Kādam vecāki un dzīves pieredze būs iemācījusi vienus tikumiņus, kādam citus, kādam tikai savas tiesības, kāds būs uzaudzis pamests novārtā, kāds izlaists, un tā tālāk.

Ļoti spilgti atceros kā studiju gados man mēdza sāpēt tas, ka cenšos izdarīt visu kā nākas, bet kāds cits vienkārši nokopē, darbus ielādē stipri virs atļautā termiņa (vai ielādē nepietiekamā daudzumā) un par to nav nekādu seku.
Sevišķi kaitināja tā nenopietnā attieksme pret bakalauru, ka kādam vēl dienu pirms tīrraksta nodošanas ielādēts trīs lappušu copy/paste no Vikipēdijas, un cilvēks pabeidz studijas reizē ar mani, vai cilvēks kurš DIVAS reizes studiju laikā pieķerts plaģiātismā. Arī daudzi man mīļi cilvēki ir haltūrējuši ar bakalauru galu savilkšanu - piedodiet, bet man liekas, ka tā nav nopietna un apsveicama attieksme. Visa tā lepošanās par to, ka nedēļu pirms nodošanas nav pat ceturtā daļa darba, visa tā lepošanās, ka melnraksta vietnē ielādētas pāris lapas un tikts cauri. Nu tad man rodas jautājums - KĀPĒC jūs turpinat studēt, ja tas jums sagādā grūtības? KĀPĒC jūs izvēlaties sev nesaistošas rakstu darbu tēmas? Kāpēc? Atvainojos, bet es tiešām no sirds to nesaprotu, lai kā mēģinātu. Atceros, ka bakalaura rakstīšanas laikā man konstanti kāds jautāja - "Nu, kā ar bakalauru, nekā nav?" un kad es teicu, ka kaut kas ir, uz mani dīvaini skatījās un pat nosodīja. Un es nesapratu par ko, kad es mēģināju skaidrot, ka man nav absolūti nekāda stresa, vai pārpūles, jo rakstu par sev interesējošu tēmu uz mani citi studenti mēdza skatīties kā uz mazo meža dīvainīti. Nopietni. Vai tajā, ka cilvēkam nav lieka stresa un viņš atvieglo sev dzīvi darot to, ko vēlas darīt, ir kas mulsinošs? Labi, jebkurā gadījumā -

Man laikam šie plaģiātisma un paviršības piemēri skauž tīri sava slinkuma dēļ - zinu, ka mans bakalaurs būtu STIPRI kvalitatīvāks, ja es zinātu, ka to drīkst nodot arī mēnesi pēc termiņa un ka uz melnrakstu termiņiem nav jāiespringst. Es vairāk laika varētu veltīt savai pašizaugsmei (vai degradācijai), ja referātu rakstīšanas vietā vienkārši nodotu kāda cita darbus. Tajos brīžos, kad studiju laikos novēroju šādus piemērus, man vienkārši bija KAUNS un apšaubīju to, kur esmu ieguldījusi naudu, kuru atmaksāšu vēl vairākus gadus pēc šīm studijām, jo vidusskolā es biju tieši tik neaptēsta, ka man bija citas prioritātes un eksāmenus nodevu puspabeigtus, nācu un gāju kad gribu, jo bija jāsteidzas kaut kur citur un nebiju painteresējusies, neviens man nebija pateicis priekšā un prāts bija par īsu, lai saprastu, ka eksāmeni ietekmēs manu budžeta vietu. Toreiz es svēti ticēju, ka vērā pamatā ņems manas atzīmes (kas ir diezgan augstas), vidusskolas eksāmeni būs tāds papildus faktors un galvenais faktors būs iestājeksāmeni. Mans priekšstats par studiju realitāti bija ļoti blāvs, man likās, ka man būs sava studiju vieta jānopelna ar savām prasmēm izvēlētajā vietā, bet realitātē tā nebija. Tai laikā sapņoju studēt visur, bet visvairāk es toreiz vēlējos rakstīt un cik nu savā 18 gadu vecumā varēju izdomāt, šķita, ka žurnālistikas studijas (tāla sfēra no radošās rakstīšanas) ir labākā ideja. Nu un tur nebija iestājeksāmenu. To, ka esmu sačakarējusies savā izvēlē, sapratu drīz vien, bet studiju kursi bija tiešām vispusīgi un kvalitatīvi, pasniedzēji bija lieliski un studenti fantastiski (izvelkoties no vidusskolas bedres cilvēkam, kuram tur riebās un kurš jutās nesaprasts jebkas kas ir tālāk liekas fantastisks), ka es turpināju studijas un biju audzināta zem 'pabeidz iesākto' zvaigznāja.
Godīgi sakot, es vienkārši ļoti baidījos no sava tēva un biju pietiekami nepašpārliecināta, lai sev atzītu, ka mana vieta ir glezniecībā, tēlniecībā, mūzikas studijās, teātra kursos, farmācijas studijās, vai jebkur no sev interesējošām, un sen izlolotām jomām. Es vienkārši neticēju, ka esmu gana laba un, ka esmu pelnījusi atrasties tajās vietās, tāpēc man ir jāsamierinās ar savas izvēles sekām un jāturpina būt te.
Lieliskie pasniedzēji, kursa biedri, pašpārvalde, dažādie kursi mani tur noturēja, lai gan pasniedzēji diezgan bieži privāti nāca klāt un teica, ka viņi redz, ka es skatos citā virzienā un, ka man nebūtu jābloķē sevi. Daži pasniedzēji pat ļāva izstrādāt darbus 'savā stilā' un atzīmēja manus talantus, kas bieži vien, bija pilnīgi pretējais, kas žurnālistikas kursiem bija nepieciešams. Par to es šiem cilvēkiem esmu ļoti pateicīga un ja kāds šo lasa, tad zina, ka tas ir par viņiem.
Un tā, es šīs studijas cienīju un pabeidzu, un termiņus ievēroju. Bet reizēm man bija sajūta, ka vadība mani uzskata par pilnīgu muļķi un brīdī, kad cilvēks sajūt, ka pret viņu izturas kā pret pamuļķi, ticība labajam zūd. Un šī sajūta man radās tieši brīžos, kad plaģiātniekiem, paviršajiem, sliņķiem un haltūrētājiem deva priekšroku pieverot acis viņu necieņai. Un teju visi šie cilvēki studijas pabeidza un diplomu kabatā ieguva vienā laikā ar mani. Un tajā brīdī es sajutos kā muļķe, jo vidusskolā biju izfantazējusi, ka studijas ir kaut kas nopietns un tur beidzot sāksies mācības, kā arī attieksme pret pieaugušiem cilvēkiem, bet es vīlos. Tas bija vēl viens vidusskolas pagarinājuma posms, vienīgā atšķirība bija manis uzrunāšana daudzskaitlī. Cilvēki turpināja lekcijās sarunāties, bikstīt telefonus, grauzt cepumus, nepildīt mājas darbus, nodot tos vēlāk un zagt darbus no citiem cilvēkiem, uzdodot tos par savējiem. Un, protams, redzot to attieksmi, man nolaidās rokas, sev neinteresējošās lekcijās sāku ēst cepumus un pēdējā solā lasīt pornozvaigzņu biogrāfijas.
Tagad, lūdzu, pasakiet man, ja pret cilvēku 20 gadu vecumā neizturas kā pret pieaugušo, no kāda vecuma tas sāks notikt? Kā, lai šis lielais bērns atrod vietu dzīvē? Ja es kaut ko darbā nozogu, vai izdaru nekvalitatīvi - mani soda. Kāpēc studentu nesoda par viņa darbībām? Un nesakiet man, lūdzu, ka LU SZF pabeigt bija grūti. Bija arī daudz grūti uzdevumu, pāris ļoti grūtu kursu, bet iespējas bija visiem. Varēja pārrakstīt, pārlikt eksāmenus, varēja darbus nodot vēlāk - iespējas bija visiem. Labi, bija kurss, kur pasniedzējs atzina, ka bakalaurus neuzskata par cilvēkiem un deva no galvas studēt diagrammas vācu valodā un bija no galvas jāiekaļ Rietumeiropas morāles filosofijas grāmata, kas jāprezentē mutiski - tas bija grūti, bet ar visu citu, daudz maz piepūloties, galā varēja tikt.
Es esmu pret plaģiātismu un paviršību. Es to atsakos pieņemt jebkurā dzīves jomā, punkts. Bet man ir arī jābeidz idealizēt pasaule, jo viss patiesībā ir daudz vienkāršāk kā mums šķiet- pašai augstākajai vadībai studiju kvalitāte nepieciešama tikai uz glancēta papīra, mūsu galvām pāri stāv viens dievs un tā ir NAUDA.