nekurlandeRecent Entries | |
|
|
You are viewing 20 entries, 160 into the past April 3rd, 2018:
Tu vienkārši gribi "Get high by the beach", bet tā vietā tiec iecelta par Stūra mājas vadītāju. (Kamēr īstā vadītāja šobrīd pūš dūmu riņķīšus kaut kur zem silti mitrajām Bangkokas debesīm). March 6th, 2018:
Cik forši klausīties kā priekšniece visu dienu dungo līdzi mūzikai, kuru lieku. Forša tā doma, ka cilvēkiem var būt 40 gadi starpā un var dungot vienas un tās pašas dziesmas pie sevis. :
Vienā mēteļa kabatā smartfouns, otrā milzīgs gaļas gabals - tāds nu ir mūsu laikmets. March 2nd, 2018February 21st, 2018:
Kā man patikuši 98;99;2000.gada 'Rīgas Laiki', kaut kad universitātē, pirms gadiem pieciem, kāds bija tādu kaudzi nometis pie garderobes - nevilcinājos ne mirkli un ķēru ciet. Šodien kaut ko internetā meklēdama, nejauši atkal uzgāju rakstu no tā laika. Cik tieši, vienkārši, atklāti viss reiz bija. Atgaiņājies rokām un aizsien acis, vai nē, kaut kāpēc atkal krīt virū šī tēma, kurai met ar degošu pagali, un tā aizvien nepazūd tumsā. "Katrs cilvēks piedzimst ar savu Visuma karti. Kādam tajā atzīmēts, ka viņam jābūt ārstam, un, ja viņš par to kļūst, tad ir ļoti labs tajā. Ja ne, varbūt visu mūžu par to sapņo". (citāts no vakardienas intervijas "Jauns.lv" ar Kristīni Ulbergu) (kura reiz man teica, ka pagaidām neteiks kas, bet, ka viņai liekas, ka man varētu būt 'iekšā') https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/4-nar :
"Es nedrīkstu ēst, bet es vismaz varu pīpēt", teicu es, iznākot no zobārsta kabineta. February 20th, 2018:
Nēsāt zilo uzvalciņu ar godu Vakar arī es biju uz "Kriminālās ekselences fondu". Brīdis filmai bija izvēlēts nevainojams, jo tas notika pēc garas, ellīgi grūtas darba dienas, kurā ,sarkanā paklājā ietīts, notika viss sākot no nezināma taksista dzīšanas rokā beidzot ar alpīnismu. Teiksim tā, pēc darba, gājienā no Rīgas pils līdz Forum cinemas, man bija trīs reizes jāpiestāj, lai iedzert degvīna malku kādā no krogiem. Īsāk sakot, biju tik nogurusi un neieinteresēta apkārt notiekošajā, ka ja tiešraidē rādītu ziņas no svaigi atklātās, slepenās salas, kur Princese Diāna mitinās kopā ar Maiklu Džeksonu un četriem adoptētiem terodaktila mazuļiem, es pārslēgtu kanālu. Īsi pirms filmas dzirdēju divus pretējus viedokļus - pirmais bija par to, ka filma esot tik lieliska, ka cilvēks to ieradies apmeklēt otro reizi un otrs skanēja vienkārši : "Nebija nemaz tik ekselenti", pēc kā mani 'ekspektāciju' svari nostājās galējā nulles zīmē. Man liekas, ka darbs, ko dara tā "Piena" komanda, kas ir autori arī šim projektam, ir superīgs. Cik noprotu, vairums dalībnieku nav aktieri, bet ir atlasīti tipāži, tostarp, lomas varot arī nopirkt, ziedojot "Projektu bankai", kā to izdarījis filmas amizantākais personāžs Māris Mičerevskis (vēstursnieks, rakstnieks, džeks no "Salona kluba", RD deputāts un pieļauju, ka arī pirāts, burvis, neiroķirurgs, brīvmūrnieks un vēl daudz kas, ko zina tikai šaurs loks). Un man liekas, ka tas ir vareni - es vienmēr esmu domājusi, ka apkārt ir pietiekami daudz savdabīgu, potenciālu personāžu, kurus pareizi ievirzot un dodot iespēju, tie spēj mirdzēt sešas reizes spožāk par mūsu pelēko "Gaismas pili" jūlija pievarē. Tas ir talants spēt atrast piemērotus cilvēkus, kurus ielikt piemērotās situācijās. Labi, es tiešām nezinu par to kā tieši aktierus "Piena" projektiem uzrunā, atrod, vai gribētāji paši uzrodas un kā viņi ar tēlu atveidotājiem strādā, bet man vairāki personāži filmā likās līdzīgi tam, kā to atveidotāji sevi pasniedz dzīvē (sociālās situācijās, jokojoties, sēžot pie virtuves galda, utt) (tēls šķita veidots izejot no tēlu atveidotāju personīgajām īpatnībām un spējām, nevis jaunradīts). Neviens nebija līdis caur atslēgas caurumu, lai sevi pilnībā pārveidotu, tāpēc uzskatu, ka Lauris Kļaviņš var nēsāt savu zilo uzvalciņu ar godu. Par tiem 'amatieru aktieriem' gribu uzsvērt, ka sen jau ir laiks vēl vairāk to visur integrēt - arvien biežāk un biežāk par pēdējā laikā iznākušajām filmām dzirdu, ka aktierpēle esot bijis viens no vājajiem punktiem (scenārija un režisora dēļ, pieļauju) tieši 'profesionālu' aktieru atveidotajos tēlos. Es pati atceros ne reizi vien, kad esmu piedalījusies masu skatos, vai spēlējusi mazas lomiņas filmās un īsfilmās, kurās esmu spļaudījusies par to, cik pavirši daži 'profesionāļi' dara savu darbu (nereti par to saņemot pieklājīgu atalgojumu un karalisku attieksmi) un gribas pilnīgi nokliegties tajos brīžos - "Nu, palaidiet taču mani, es visu izdarīšu! Ja ne labāk, tad vismaz dzīvāk". Tā kā man liekas, ka cilvēki, kas nav profesionāli aktieri, mūsdienu kino, kad visas Kaķsievietes un Romeo ir nospēlēti , ir tikai un vienīgi veiksmes atslēga. Bet atgriežoties pie "Kriminālās ekselences fonda", man patika operatora darbs, ļoti patika apģērbs un interjers, patika liela daļa no jokiem, kopējā zem absurda ūdenskrituma turētā noskaņa, radītā spriedze, savdabīgie tipāži - lai gan pa brīdim likās, ka tā absurda upe ir pārplūdusi, saslapinot skatītāju līdz muļķa lomai (kā parasti ir ar tiem jokiem, pirms kuru teikšanas zināms, kurā brīdī cilvēki smiesies). Reklāmas kampaņa šķita diezgan gaumīga un, pieļauju, ka izvērtās veiksmīga. Man nestraucēja rupjības un jēlības, vienīgi likās smieklīgi, ka katru reizi, kad kāds filmā pateica "pimpis", absolūtais vairākums no skatītājiem krita gar zemi lokoties smieklos. Kas man gan nepārāk patika, bija tas neizsteiksmīgais iedomu meitenes tēls, no žurnāla vāka, kas galvenajam varonim rādās, klausoties Raimonda Paula kaseti un liek rokas uz pleciem, sakot, ka viņš ir mežonis, viņš visu var, kaut ko par pautiem, utt, utt. Man patika doma, bet nepatika izpildījums. Likās, ka tas ir pietiekami daudz latviešu nesenajā kino redzēts, kaut kas starp Andri Keišu "Kolkā kūl" un Sandru Kļaviņu "Sēņotājos", ka kur nu vairs. Bet divreiz padomājot tomēr secināju, ka tas bija kaut kas galvenajam tēlam piemērots. Gan jau, ka daudz ko kopš vakardien redzētās filmas esmu nepiefiksējusi, vai aizmirsusi (mēģinu rakstīt pēc savām sajūtām, tāpēc pirmstam nelasu ko citi rakstījuši, lai neietekmētos), bet par vienu lietu gan es pateikšu paldies - par to, ka filma man atgādināja cik daudz fantastiskas, idilliskas Paula un ne tikai, mūzikas mums ir. Es reizēm mēdzu, ejot pa ielu, austiņās klausīties Vilcāni, Zīveri, Bumbieri, Liepiņu un ko tik vēl nē, bet šis bija lielisks atgādinājums un atbalsts (vienmēr forši, ka kāds izceļ no skapja tev mīļu džemperi). Paldies viņiem par šo darbu! February 19th, 2018:
Šeit ir vēl kāds, kam ļoti riebjas līdzi ņemamās kafijas glāzītes un 'sporta' ūdens pudeles? Kā es neciešu kaut ko liet, kratīt un sūkt laukā no kaut kāda plastmasas verķa, kas ir vienīgais šķērslis starp mani un manu mērķi. February 17th, 2018:
Beidzot arī meistarklase zēniem par to kā "saprast savas jūtas, pielietot varu, apzināties kas ir vīrišķība, ko darīt ar savu prātu, kā būt spēcīgam un uzticamam". Nu labi, lielākā atšķirība laikam ir lektora izglītība, pieredze un dalības maksa, jo sieviešu auditorijai paredzētās lekcijas un meistarklases kaut kāpēc parasti ir stipri dārgākas (kā sevis izprašanas, tā zefīru un vistas cepšanas aktivitātes). Bet kaut kas man tomēr šajā apgaismošanas idejā nepatīk. Lai vai kā, vakar gaidot picu, palasīju dažādus vīriešu auditorijai paredzētus žurnālus, piemēram, 'Rīgas Viļņu' izdoto žurnālu "9 vīri" un tur seksisms pār vīriešu galvām plūda vairāk kā majonēze pār baltmaizes klaipiem laikos, kas panki vēl bija dzīvi. Tas, protams, nav nekas jauns, vienīgi par to ievērojami mazāk runā publiskajā vidē (vismaz tajā, kur es atrodos). Tā kā ceru, ka kāds uzrakstīs kādu rindiņu pēc šo nodarbību apmeklēšanas par to, ka viss ir slikti arī vīriešu apmācībās, vai, daudz labāk, ka lekcijas bija kvalitatīvas un vērtīgas. Es ļoti ceru uz pēdējo. https://www.facebook.com/events/5557150 February 15th, 2018:
Kāpēc visam vienmēr jānotiek caur dirsu? Vai drusciņ vienkāršāk, vieglāk un mierīgāk būtu par daudz prasīts? Es parasti nesūdzos, bet pirms brīža iedomājos par sevi un savu dzīvi, un tas ko nevaru saprast - kāpēc visam vienmēr ir jābūt tik sarežģīti. Nē, nu ir forši, un labi un nekad neesmu jutusi tādu dvēseles stāvokli kā 'garlaicība', bet reizēm tā visa ir tik daudz, ka sakāpj tik augstu, ka gribas stundām vemt toksisku žulti. :
Jaukas vispār tās pāris minūšu platoniskās mīlestības - pārdevējas smaids, blakus sēdētāja autobusā, konduktores maigās acis un tā :
No ekskursijas iznākuši atvadoties kautrīgi smaida samīlējušies skolnieki un skolniece, kurās esmu samīlējusies es. February 14th, 2018:
Es no stresa nevaru beigt rītīties un visu laiku gribas vemt. Tā tas ir jau stundu. Kā apturēt? February 13th, 2018:
Es pati kaut kad smējos par cilvēkiem, kuri tēlo modernus un stilīgus personāžus, sarunājoties tikai angliski, jo tā, redz, ir vieglāk izteikties. Tagad pusgadu darbā katru dienu runājot angliski.. ziniet ko? Tulīt man ir kaut kāda intervija Arte'i latviski un sāku smagi elpot. Tāpat kā ekskursijas daudz vieglāk vadīt ir angliski, ārzemnieki ir atvērtāki, pretī nākošāki, cieņas pilnāki, audzinātāki, nepiekasīgāki, nevīzdegunīgāki un pārsteidzamāki. February 8th, 2018:
Es laikam esmu dumja, bet paskaidrojiet kāpēc krievu skolas protestē pret latviešu valodas ieviešanu mācībās? Valsts taču jau cik tur gadus saucas 'Latvija' un tā ir oficiālā valoda. Ja es dzīvotu Vācijā un man teiktu, ka jāmācās vāciski, es gan jau nolamātos, iemācītos valodu un dzīvotu tālāk - tā taču visiem būtu vieglāk. Ne tā, vai es kaut ko nesaprotu? February 7th, 2018:
Es šodien pie pusdienu kafijas no galda cilāju visādu atrodamo, aptaustāmo presi un tostarp tur bija šis 'New Yorker' humoristiskais gabaliņš, kas, pieļauju, atsaucas uz 100 franču dāmu parakstīto vēstuli pret jauno 'puritānisma' vilni, kas varētu mūs visus nonest no kājām, ja vīriešus turpinātu apsūdzēt nevainīgos sieviešu savaldzināšanas mēģinājumos. (https://www.newyorker.com/magazine/201 Kas aiznesa manas domas tālāk par Katrīnas Denēvas piepacelto kāzu kleitu uz kapelas kāpnēm, bija visi tie jokainie pieņēmumi par franču sievietēm. Par neskūšanos, lielisko fizisko formu, bagetēm un cigaretēm. Tad es vairākās apšaubāmās un mazāk apšaubāmās vietnēs palasīju par tēmu 'Lietas, ko jums noteikti jāzina par francūzietēm' un uzzināju daudz jaunu 'faktu', kurus nebiju piefiksējusi, vai biju piemirsusi sen neskatoties 'Amēliju', kā piemēram par to, ka franču sievietes nesmaida, ir grūti savaldzināmas, viņām visām mājās ir bidē, viņas no apmatojuma atbrīvojas tikai salonos, sauļojas kailām krūtīm un viņām ir ļoti daudz seksa. Es zinu, ka daži no jums ir studējuši socioloģiju, vēl citi antropoloģiju, un vēl daudz ko, kas varētu palīdzēt man, nezinātājam, izskaidrot no kurienes nāk šie dati (+ stereotipi, + pieņēmumi) , kurus mums baro iekšā visādi žurnāli un arī ziņas. Par to cik cilvēki ir laimīgi, cik cilvēki ir apsvēruši pašnāvības, kāds cilvēkiem ir kaunuma apmatojums, cik bieži viņi mīlējas un cik vidēji katrai sievietei dzīvē ir partneru? To rēķina pēc kaut kādiem pārdotajiem produktiem, labklājības līmeņa, mirstības un citiem pamatotiem datiem, vai tā tiešām ir fikcija? Vai šobrīd kāds citā ekrāna pusē zina cik bieži esmu domājusi par pašnāvību un cik man dzīvē ir bijuši partneri aprēķinot to pēc kaut kā, vai arī mana balss neskaitās? January 31st, 2018:
Internets saka, ka šovakar, 31. janvārī, būs gaidāma mūsu paaudzei vēl nepieredzēta dabas parādība. Visā pasaulē būs redzams “Zilā Mēness” pilnais aptumsums, kurš pēdējo reizi noticis pirms 152 gadiem. Tas būs vienīgais šāds aptumsums šajā gadsimtā. Rietumos šo parādību mēdz dēvēt par "Zili asiņaino supermēnesi". Bet, par laimi, mēs neesam Rietumos un līdz ar to turpināsim pūt tumšajā, ērtajā bedrē. Astrologi šodien iesaka uzmanīties no magnētiskajām vētrām, sevišķi cilvēkiem, kuru asinsspiedienam piemīt tendence prast žonglēt pašam sevi. Īsāk sakot - siros, laupīs un izvaros. Vēl īsāk sakot - ceru, ka jūs šo uzskatīsiet par iemeslu svinēt. Vai vienalga ko citu, es domāju, ka cilvēkiem būtu biežāk jāsvin kaut kas, kas neklasificējas kā svētki. No sirds. Lai vai kā, esiet piesardzīgi un izsardzīgi! Hail, Krišna! :
Cerams, ka Vecrīgā šonakt nebūs novērojams 'Zilā mēness pilnais aptumsums'. Jo, ja tā - es gribu savu naudu atpakaļ. January 29th, 2018:
Šodien piefiksēju tos 'Brīvības piecdesmit nokrāsas' (Fifty Shades Freed) (dīvains nosaukums) plakātus autobusa pieturā. Redzēju otro filmu aptuveni pirms gada, šajā pašā laikā, kad viņi taisa šo maigās erotikas reklāmas kampaņu, lai kūtri, garlaikoti pārīši un skepses, vai cerību apbruņotas jaunu sieviešu kompānijas 14.februāra pievakarē veidotu rindas pie kinoteātriem. Nevarēju aizmirst cik neerotisks mēsls man likās šī filma. Cilvēki, kas to sauca par 'soft porn', vai 'sieviešu pornogrāfiju', smagi pārspīlē. Tik pat labi, iespējams, ka esmu samaitāta visas ikdienā uzņemtās informācijas dēļ un personām, kurām nav pieejams internets, vai televīzija, šī filma šķita pornogrāfiska. Nu, vai tikumīgiem, puritāniskiem indivīdiem (varbūt nebūtu jālieto vārds 'tikumīgs', jo tas saistāms ar kaut ko pozitīvu un savas fiziskās daļas apspiešana, kā jebkura cita apspiešana, ierobežošana un noliegšana tikai vairo pasaulē postu). Nevaru iedomāties, cik daudzu cilvēku prātus un fantāzijas tādas 'kulta filmas' samaitā. Esmu pat redzējusi cilvēkus iepazīšanās portālos, kuri meklē īsto un vienīgo, stāvi bagāto, misteru Greju, kurš turēs būrītī, reizi mēnesī apģērbs un izlaidīs uz smalku vēstnieku balli, pēc kuras nopērs un baros zemenēm pienā. Divus no tādiem sludinājumiem vēl nesen redzēju 'Žirafē', viens bija parakstīts ar 'Lolita 45' un otrs ar 'Misters Grejs'. Tie paši cilvēki, kuri pirms pieciem gadiem dzīvojuši gaidot savu ideālo vampīrvīrieti, pirms desmit vēl kaut ko un vēl iepriekš kavējušies maigajā padomju sapnī. Lai vai kā, kārtējo reizi nācās aizdomāties par tām smukajām filmām (kā Melānijas Hronika). Vai gadījumā nav tā, ka šobrīd gandrīz visas filmas cenšas taisīt smukas? Operatori aug - scenāristi snauž? Ir paka - trūkst pildījuma? Iepuvusi konfekte ietīta zelta papīrā? Tas tiek darīts tādēļ, ka tehnoloģijas attīstās un cilvēki no filmas vēlas kaut ko izklaidējošu, jo ir noguruši no ikdienas dzīves? Kas ir pēdējā neglītā, bet saturiskā filma, kuru jūs esat redzējuši? Es cenšos skatīties arī ārpus Holivudas un populārā kino, bet to visu no zila gaisa ir grūtāk.. atrast. Pēdējās, bieži vien vizuāli neuztveramās filmas, redzēju 'Vampiros Sexos (1988)' un 'A Trip to Paranoia Paradise (1990)' (filmēts ar 'Super 8' kameru, cik atceros), bet tur tieši tika likts uzsvars uz haosu, tādēļ arī saturs bija grūtāk izlobāms (ja tur vispār ir saturs zem tām vienkāršajām sižeta līnijām) Gribas kaut ko, kur būtu jāpiepūlas izlobīt saturu, kur būtu drusku jāpastrādā kā skatītājam. Kas ir šīs vizuāli grūtāk uztveramās, saturiskās filmas? Gribu redzēt kaut ko vizuāli pretēju 'Granātābolu krāsai'. |