nekurlande

nekurlande @ 05:04 pm: Nēsāt zilo uzvalciņu ar godu


Vakar arī es biju uz "Kriminālās ekselences fondu". Brīdis filmai bija izvēlēts nevainojams, jo tas notika pēc garas, ellīgi grūtas darba dienas, kurā ,sarkanā paklājā ietīts, notika viss sākot no nezināma taksista dzīšanas rokā beidzot ar alpīnismu. Teiksim tā, pēc darba, gājienā no Rīgas pils līdz Forum cinemas, man bija trīs reizes jāpiestāj, lai iedzert degvīna malku kādā no krogiem.
Īsāk sakot, biju tik nogurusi un neieinteresēta apkārt notiekošajā, ka ja tiešraidē rādītu ziņas no svaigi atklātās, slepenās salas, kur Princese Diāna mitinās kopā ar Maiklu Džeksonu un četriem adoptētiem terodaktila mazuļiem, es pārslēgtu kanālu.
Īsi pirms filmas dzirdēju divus pretējus viedokļus - pirmais bija par to, ka filma esot tik lieliska, ka cilvēks to ieradies apmeklēt otro reizi un otrs skanēja vienkārši : "Nebija nemaz tik ekselenti", pēc kā mani 'ekspektāciju' svari nostājās galējā nulles zīmē.
Man liekas, ka darbs, ko dara tā "Piena" komanda, kas ir autori arī šim projektam, ir superīgs. Cik noprotu, vairums dalībnieku nav aktieri, bet ir atlasīti tipāži, tostarp, lomas varot arī nopirkt, ziedojot "Projektu bankai", kā to izdarījis filmas amizantākais personāžs Māris Mičerevskis (vēstursnieks, rakstnieks, džeks no "Salona kluba", RD deputāts un pieļauju, ka arī pirāts, burvis, neiroķirurgs, brīvmūrnieks un vēl daudz kas, ko zina tikai šaurs loks).
Un man liekas, ka tas ir vareni - es vienmēr esmu domājusi, ka apkārt ir pietiekami daudz savdabīgu, potenciālu personāžu, kurus pareizi ievirzot un dodot iespēju, tie spēj mirdzēt sešas reizes spožāk par mūsu pelēko "Gaismas pili" jūlija pievarē. Tas ir talants spēt atrast piemērotus cilvēkus, kurus ielikt piemērotās situācijās. Labi, es tiešām nezinu par to kā tieši aktierus "Piena" projektiem uzrunā, atrod, vai gribētāji paši uzrodas un kā viņi ar tēlu atveidotājiem strādā, bet man vairāki personāži filmā likās līdzīgi tam, kā to atveidotāji sevi pasniedz dzīvē (sociālās situācijās, jokojoties, sēžot pie virtuves galda, utt) (tēls šķita veidots izejot no tēlu atveidotāju personīgajām īpatnībām un spējām, nevis jaunradīts). Neviens nebija līdis caur atslēgas caurumu, lai sevi pilnībā pārveidotu, tāpēc uzskatu, ka Lauris Kļaviņš var nēsāt savu zilo uzvalciņu ar godu.
Par tiem 'amatieru aktieriem' gribu uzsvērt, ka sen jau ir laiks vēl vairāk to visur integrēt - arvien biežāk un biežāk par pēdējā laikā iznākušajām filmām dzirdu, ka aktierpēle esot bijis viens no vājajiem punktiem (scenārija un režisora dēļ, pieļauju) tieši 'profesionālu' aktieru atveidotajos tēlos. Es pati atceros ne reizi vien, kad esmu piedalījusies masu skatos, vai spēlējusi mazas lomiņas filmās un īsfilmās, kurās esmu spļaudījusies par to, cik pavirši daži 'profesionāļi' dara savu darbu (nereti par to saņemot pieklājīgu atalgojumu un karalisku attieksmi) un gribas pilnīgi nokliegties tajos brīžos - "Nu, palaidiet taču mani, es visu izdarīšu! Ja ne labāk, tad vismaz dzīvāk". Tā kā man liekas, ka cilvēki, kas nav profesionāli aktieri, mūsdienu kino, kad visas Kaķsievietes un Romeo ir nospēlēti , ir tikai un vienīgi veiksmes atslēga.
Bet atgriežoties pie "Kriminālās ekselences fonda", man patika operatora darbs, ļoti patika apģērbs un interjers, patika liela daļa no jokiem, kopējā zem absurda ūdenskrituma turētā noskaņa, radītā spriedze, savdabīgie tipāži - lai gan pa brīdim likās, ka tā absurda upe ir pārplūdusi, saslapinot skatītāju līdz muļķa lomai (kā parasti ir ar tiem jokiem, pirms kuru teikšanas zināms, kurā brīdī cilvēki smiesies). Reklāmas kampaņa šķita diezgan gaumīga un, pieļauju, ka izvērtās veiksmīga. Man nestraucēja rupjības un jēlības, vienīgi likās smieklīgi, ka katru reizi, kad kāds filmā pateica "pimpis", absolūtais vairākums no skatītājiem krita gar zemi lokoties smieklos.
Kas man gan nepārāk patika, bija tas neizsteiksmīgais iedomu meitenes tēls, no žurnāla vāka, kas galvenajam varonim rādās, klausoties Raimonda Paula kaseti un liek rokas uz pleciem, sakot, ka viņš ir mežonis, viņš visu var, kaut ko par pautiem, utt, utt. Man patika doma, bet nepatika izpildījums. Likās, ka tas ir pietiekami daudz latviešu nesenajā kino redzēts, kaut kas starp Andri Keišu "Kolkā kūl" un Sandru Kļaviņu "Sēņotājos", ka kur nu vairs. Bet divreiz padomājot tomēr secināju, ka tas bija kaut kas galvenajam tēlam piemērots.
Gan jau, ka daudz ko kopš vakardien redzētās filmas esmu nepiefiksējusi, vai aizmirsusi (mēģinu rakstīt pēc savām sajūtām, tāpēc pirmstam nelasu ko citi rakstījuši, lai neietekmētos), bet par vienu lietu gan es pateikšu paldies - par to, ka filma man atgādināja cik daudz fantastiskas, idilliskas Paula un ne tikai, mūzikas mums ir. Es reizēm mēdzu, ejot pa ielu, austiņās klausīties Vilcāni, Zīveri, Bumbieri, Liepiņu un ko tik vēl nē, bet šis bija lielisks atgādinājums un atbalsts (vienmēr forši, ka kāds izceļ no skapja tev mīļu džemperi).
Paldies viņiem par šo darbu!