nekurlande

nekurlande @ 02:38 pm: Tieši pirms trīs gadiem es izgāju uz sava vienmēr saules pielietā, ceturtā stāva Ziepniekkalna balkona, lai pārbaudītu temperatūru, jo termometram, tāpat kā daudz kam citam, tajā dzīves brīdī neticēju.
Bija patīkami silta diena kā šodien. Viena no tām pirmajām rudens dienām, kad cilvēks vēl ir pilns patīkamu priekšnojautu.
Tā nu es tur izgāju un, savilkusi nopietnu sejas izteiksmi, stāvēju sastingusi. Pāri visam caurskatāmajam rajonam, kuru veido sērkociņu kastītēm līdzīgas bloku mājas, vienādi soliņi, celiņi un bērnu laukumi, skanēja Bēthovena „Oda priekam”. Nevienas citas skaņas, viss sastindzis septembra saulē un visam tam lielajam klusumam pa virsu visaptveroša 'Oda priekam'.
Nodomāju, ka Eiropas Savienība beidzot atnākusi pēc mūsu dvēselēm, vai to, ka šī aina izskatās pēc apsolītās nākotnes, kurā visi dzīvo glītās kastītēs, apkārt lidinās gaisu nepiesārņojošas mašīnas, smaidoši cilvēki nūjo pa māju jumtiem un viss ir kārtībā, nu vai arī to, ka beidzot esmu sajukusi prātā.
Jebkurā no gadījumiem atļāvos pasildīties uz balkona vēl brīdi un piebeigt savu kafiju.
Pēkšņi mūzika apklusa un tai sekoja radio reklāma - 'Nāc uz Rimi, nāc uz Rimi - nāc, nāc'. Sāka klaigāt bērni, čivināt putni un riet suņi. Bērniem pārlieku lielo dzīvīgumu aizrādīja sieviešu balsis. Kaimiņš aiz sienas sāka lamāt sievu. Garām mājai pabrauca klepojošs mopēds.
Šizofrēniska aina iznākot uz balkona pirms brīža nebija nekāda nākotne. Tā bija pagātne. Pagātne, kurā man, pavisam mazai esot, augšstāva kaimiņiene Tamāra mājas pagalmā, zem vecās ābeles, caur gramofonu atskaņoja visādus klasiķus, Gļinkus un Čaikovskus. Vienā dienā bija satecējušas pašas vasaras beigas un rudens pats sākums. Laiks, kad citi posās uz skolām, darbiem un bērnudārziem, un uz mani tas vēl neattiecās. Pāri pagalmam uz Daugavas pusi lidoja reti kaiju kāši. Kaimiņu Valoģa, lūpu kaktiņā iežmiedzis, kūpināja Prīma cigareti un aiz viņa biezajām brillēm rotājās smaidošo acu krunciņas. No milzīgās papeles pa laikam nobira kāda pelēkdzeltena lapa. Pagalmā čivināja zvirbuļi un klačojās kaimiņienes, brīvgaitā staidzinājās suņi un glaudījās kaķi. No vecās ābeles, zem kuras ar Tamāru sēdējām, ik pa laikam nokrita kāds pārgatavojies ābols. Neviens gan pa galvu man netrāpīja.
Nesen sapnī redzēju bērnības mājas - kā jau katru nakti, kad sapņus atceros. Šoreiz meitenes spoks manā logā sakustējās un pasmaidīja. Viņa bija skaista, mīlīga un koķeta. Pozēja, rādīja mēli un pat ļāva sevi, tādu dzīvu un mainīgu, pāris reizes nofotogrāfēt. Bet tad atnāca citi savstarpēji saistīti gari un mani sagrāba. Nevis mani fiziski, bet to, kas ir iekšā - manu esību. Sevišķi viens indiāniska paskata gars. Mani satvēra un nelaida vaļā. Raustīja, svaidīja, lidināja manu apziņu un es, kas vienmēr prot lēkt pāri koku galotnēm un māju jumtiem, šoreiz nevarēju no viņa atsvabināties. Es nezinu, kas notika tālāk. Tāpat kā nezinu, ko daru šajā dzīvības pamestajā kafejnīcā, kur tik šķebīgi ož pēc šokolādes un nepieklājīgi dārgas kafijas ar pārāk maz piena, tukšām, nefokusētām acīm šo rakstot piezīmju blociņā.
Šonakt, savukārt, sapņoju, ka mani tur gūstā noziedznieki un trīs reizes dienā pasniedz cūkgaļu saturošus ēdienus, kurus neēdu. Katru reizi cita dziļuma pakāpe.
Izgāju laukā no mājas, atslēdzu savu velosipēdu un pasmaidīju mūsu jokainajam sētniekam, kas mīlīgi saraucis pieri, košā ausainē, neritmiski raustīja slotu uz visām pusēm, birdinot pirmās rudens lapas pa gaisu, un kā parasti neatbildēja uz sveicienu. Bija atkal tas siltais, gaišu cerību pilnais rīts.