nekurlande

nekurlande @ 03:14 pm: Šodien atkal kaut kāds vājums mācās virsū darba dēļ.
Skatos kā visi pārgurušie darbnīcu meistari čiņī augšā un labo lelles melnām mutēm visiem entajiem jauniestudējumiem, kuri notiek paralēli + ejošās izrādes, kur visu laiku kaut kas lūzt un jālabo. Daži histēriski smejas, kādam trīc rokas un vēl par dažiem man ir aizdomas, ka tie vai nu dzer zāles, vai šņabi.
Daži no teātra uz darbu šajā laikā nāk septiņas dienas nedēļā. Jā, septiņas.
Jo nevienam jau nepateiksi, ka Tev ir miega bads, ģimene, ārpus darba dzīve, vai kas tur vēl.
Baisi mainījušies gada, pusotra laikā ir jaunie darbinieki. Tādi, kas ar platu smaidu iesoļoja pa durvīm. Pilni naivu ilūziju, vai vismaz bez aizdomām.
Visu laiku jūtos slikti, ka visai pasaulei man jāpielāgojas,vecāki vairs sen nesauc ciemos uz svētkiem un mājās vairs neko par manu darbu negrib dzirdēt.
Bet man jau nekas diži vairāk nav ko sacīt. Es cenšos piefiksēt kas notiek apkārt pasaulē, lai vakarā krogā varētu pastāstīt kādu anekdoti, kaut ko nedaudz piepušķojot, lai cilvēkiem nāk smiekli, bet nekam citam man diži kapacitātes nepietiek.
Mājās esot vai nu guļu, vai ēdu kaut kādu džankfūdu.
Un bēdīgākais ir tas, ka apkārt tik daudzi cilvēki savos 20 +, 30 + ir ievilkti tajā vāveres riteņa gaļasmašīnā un atgādina blāvas ēnas no sava agrīnā košuma.
Kā mēs bļed tur nokļuvām un atļāvām tam notikt?!
Un nedod dievs vēl kāds iepīkstas par bērnu jautājumu manai paaudzei.
Kad? Man ir grūtības atrast laiku, lai izmazgātu sev matus.
Un tad gudri cilvēki man jautā - a kāpēc tad tu ej uz bāru, vai koncertu, ja nav laika ieet dušā? Ziniet kāpēc? Jo es faking neesmu mirusi. Es arī gribu dzīvot un tas, ka dažreiz guļu 5 stundas naktī nav neviena darīšana.
Tanī pat laikā ir tās skaistās, skaistās darba dienas, kad visi joko, met kūleņus, viss iet no rokas, bērni smejas un kolēģi ir tik jauki, ka es saprotu, ka es varbūt nekad nespēšu aiziet no šitā.
Un saule, atvaļinājums, un viss tas.
Visu laiku pie sevis ceru, ka no debesīm, vai zemes, vai sarkana traktora izlīdīs kāds eņģelis un pateiks man ko man darīt. Un tā ir visās dzīves jomās.
Bet būt neticīgam reizēm ir grūti.
Tu stāvi viens sūdu bedrē, vai margrietiņu pļavā un būs vien pašam jāizlemj, kur iet tālāk.
Un tu pats esi par visu atbildīgs, un pats pie visa vainīgs.