nekurlande

nekurlande @ 09:19 pm: Interesanti, ka pēdējā laikā kaut kādā bezapziņas stāvoklī atrodoties mēdzu lūgt, lai cilvēki man pasaka, ka viss būs kārtībā.
Dažreiz gribas ticēt, ka pateiktam vārdam ir lielāks svars kā tādam, kas marinēts galvā. Nu, un, jo vairāk cilvēku kaut ko pateiks, jo lielāka būs iespēja, ka kaut kas materializēties. Vai varbūt, ja kaut ko pateiks kāds konkrēts cilvēks, kaut kas pēkšņi pēc tā teikuma pateikšanas notiks.
Tā man reizēm ir paticis fantazēt.
Piemēram, vienreiz Andris Keišs man pateica, ka viss būs labi un uz kādu laiku viss arī bija labi.
Uz kādu gadu, pusgadu vismaz.
Tas bija pirms kādiem desmit, vai deviņiem gadiem, man liekas. Tad man vēl bija sarkans velosipēds, ko drīz pēc tam nozaga kādā Jēzusbaznīcas ielas kāpņutelpā. Tur īsu brīdi, dzīvoklī bez logiem, dzīvoju vienā istabā ar kādu blondu izbijušu militāristu, kuru bija pametusi sieva kā rezultātā viņš izlēma mainīt savu dzīvi un kļūt par aktieri. Pēc tam, man liekas, viņš pat tika štatā Čehova teātrī.
K. bija kā ceļotājs laikā, vienu dienu uzradās, tad uz mēnesi pazuda.
Pēc tam kvartālu tālāk man nozaga brūno riteni, un nesen turpat netālu garnadži atņēma arī melno riteni.
Šodien pēc visiem tiem gadiem riteņu zagļu rajonā pirmo reizi iegāju Jēzusbaznīcā. Visā tajā ēkā neesot nevienas pašas naglas. Tīrs koks. Tā vismaz teica baznīcas darbiniece.
Ļoti jauka sieviete. Tādu sieviešu priekšā paliek kauns par sevi.
Tur pašā centrā stāvot pārņēma kaut kāda jocīga sajūta.
It kā visi pēdējo desmit gadu ierastākie maršruti kā nogriežņi sakrustotos vienā punktā pie tā altāra zem mākslīgajām debesīm baznīcas griestos.
Un tad man savajadzējās ēst un es aizmirsu kāpēc esmu te atnākusi.