nekurlande

10:37 am: Nu ko? Braucam uz Daugavpili spēlēt divas 'Krokodila Genas' izrādes. Ar nakšņošanu.
Jāspēlē kaut kādā Daugavpils Ziepniekkalnā.
Meklēju kur paēst tuvumā. Pagājušo reizi ieradāmies tik vēlu, ka viss bija ciet.
Pēc meklēšanas rezultātiem apkaimē ir sabrucis baltu ķieģeļu namiņš ar nosaukumu 'Varavīksne' un mazāk sabrucis ķieģeļu namiņš, kas izskatās pēc autoservisa, kur telpas vidū ir milzīgs uzraksts krieviski 'Riba, vino i čo to tam ešjo'.
Atsauksmes nav labas, bet vismaz ir varianti.
Būtu labi, ja kādā pusstundas gājienā no naktsmītnes būtu kāds pārtikas veikals, bet nav. Paši jau vien esam vainīgi, ēdienu divām dienām bija jāņem līdzi no Rīgas. Tā darītu gudri cilvēki.
Pie vietas, kur uzstājamies ir 'Olimpiks', kur pagājušo reizi neielaida pēc līdzi ņemšanas kafijas, jo nebija pases.
Visā kultūras pilī nav neviena kafijas automāta, tāpēc tur gājām.
Varētu jau aizbraukt uz centru pēc kafijas (ar kājām par tālu laika trūkuma dēļ), bet sabiedrisko transportu tuvumā tur nav un negribas pārdot savus datus 'Yandex'.
Šoreiz palieku hostelī par savu naudu, jo Daugavpils atkal laipni uzsaukusi palikšanu turku masieru kojās piektdienas naktī bez tualetes papīra, ziepēm, tējkannas un ar kopīgu dušu un tualeti visiem dzimumiem. Arī bez opcijas tuvākajā pusstundas gājiena rādiusā nopirkt kaut ko ēdamu.
Latgales viesmīlība.
Ja es būtu desmit gadu jaunāka un dotos piedzīvojumos, varbūt tā būtu jautra pieredze,bet es braucu strādāt, vēlos izgulēties un nebaidīties par savu dzīvību kad pa gaiteni ejot uz tualeti studenti miedz ar aci.
Laikam jau vecums un līdzekļi mūs tiešām pamatīgi izlutina. Vai arī es vienkārši esmu izlaista pilsētniece. Droši vien.
Varbūt ir laiks sapakot mantas, izmest telefonu un doties ar basām kājām svētceļojumā.
Un latgale nav sliktākā vieta kur to sākt.
Bet līdz tam man vēl ir jāsagatavo viduslaiku moku rīks, milzīgs krokodils, nedaudz līdzīgs dzelzs jaunavai, kurā aktierim jāpavada visas četras izrāžu stundas, jāieeļļo čeburaškas čīkstošāa acis un jāiztur kolēģe, ar kuru kopā jāpavada šīs dienas. Ļoti jauka, bet ārkārtīgi runīga meitene. Viņa baidās ēst vietējo ēdienu, jo negrib saindēties un vakarā vēlas doties uz 50 minūšu tālumā esošo Ezītī miglā. Un mums esot visu laiku jāturas kopā.
Un tas viss, lai sagaidītu kulmināciju, kurā uzmaukšu mazu akordionu Genam un tad visi lēks gaisā, šaus konfetī un ar baloniem rokās skaļi dziedās 'a ja igraju na garmoške' un pēc piektās paklanīšanās reizes, ar neļķēm rokās, neatskatīdamies dosies prom.
Bet labi, ka mums ir 8 eiro komandējuma nauda un negatīvu scenāriju gadījumā somā ieslēpts pērnajā gadā pirktais balzāmiņš.
Man ļoti patīk dzīvot. Bez jokiem.
Bet šajās dienās es vienkārši vēlētos izslēgties.
Bet vismaz diena ir skaista.
Kādam.
Bet vispār viss ir forši, es vienkārši paņerkstu.
Prieks virs zemes un cilvēkiem labs prāts.