biju tak plānojusi, ka te izrakstīšu savas dusmas, bet, kā jau mēdz būt, plānoto pārspēja citas prioritātes, - darbs, fiziskā veselība un vēlme atslēgties no sevis.

gaisā jau brīžiem jūt puvušu ābolu smārdu, pludmalē aug sēnes un salidojuši arī ar ūdeni mazāk saistīti putni, lai mielotos ar ausaino aurēliju līķiem un citiem jūras atraidītajiem organismiem. lapkritis, skolnieki un jauni ārzemju studenti ielās, pārējais pa vecam. esmu kļuvusi spītīgāka un tas priecē, - labs dzinulis pastāvēt par sevi. vēl nesen terapijā pieminēju atmiņas no saviem dumpinieciskajiem tīņu gadiem, kad nebija tik daudz kauna, paškritikas un kūtruma. un tad bija labāk, bija vairāk brīvības. toreiz nebija nekā, ko būtu bail zaudēt. tagad ir augusi atbildības sajūta gan pret sevi pašu, gan pret dažiem citiem, tāpēc nevar pilnībā zaudēt kontekstu, jāietur zināmas vadlīnijas dzīves izvēlēs. un manas izvēles ir ok, mani priecē, cik daudz durvis vēl ir atvērtas, cik daudz dažādas iespējas vēl paveras priekšā. daļa no tā ir veiksme, daļa ir bijis man spīts.


esiet spītīgi, spītējiet un smaidiet.