Fri, Feb. 15th, 2019, 09:12 pm

 Pēdējā laika problēmas ar sievieti, kura īrē citu istabu dzīvoklī, kur drīz jau būsim ar Koko nodzīvojuši gadu, tik ļoti izsita no sliedēm mani visu, no studijām, rūpēm par citām aktivitātēm, pat spēju empātiski komunicēt ar tuvākajām dāmām, ka tikai pēc pāris dienām, dažiem ezotēriskiem uzplūdiem un izšķērdīgu pilsētas izbraukāšanu ar riteni, - tagad, ar Robertu Džonsonu fōnā, sāku apjēgt lietas būtību.


Tas bija pirms, nu jau, teju laikam 5 gadiem, kad atgriezos Lionā no pāris mēnešu solo klejojuma pa Itāliju un ievācos ar Johanu, tālaika draugu no Vācijas, jaunā skvotā.

Pie blakus kaimiņiem notika lielā mājas iesvētīšanas balle, bet nolēmām pievienoties, kad būsim salabojuši bīdāmās durvis savā dzīvoklītī. Uzlikām fōnā, nezkādēļ, Fruščianti un darbojāmies. Bija visai skaļi. Taču, ņemot vērā ballīti turpat, pat neiedomājāmies, ka tas kādu varētu traucēt. Protams, ka traucēja. Protams, psihākais čalis dzīvoja zem mums. Protams, bija izlēmis nebalēties ar pārējiem.

Sākās viss ar durvju dauzīšanu. Johans jau devās to virzienā, kad durvis lidoja gaitenim pāri un iekšā iespērās Džuljians, vai kā viņu tur, vienalga, - apakšējais kaimiņš. Visnotaļ branga auguma, uzpumpējies industriālis, kurš uzreiz leca virsū Johanam, notrieca zemē, tad iespērās istabā, kur sastingusi stāvēju es.

Reti, bet jau iepriekš esmu izjutusi tāda tipa šoku, kad apjukumā nav iespējams saprast, ko darīt lietas labā, kad vari vien paraustīties, fiziskām briesmām tuvojoties.

Tā nu es noskatījos kā šis zvēriskā naida pārņemtais cilvēks, apakšbiksēs un zābakos vien, lidina uz visām pusēm mūsu tikko iekārtoto mājokli, šķaida pret sienām visu, kas pagadās pie rokas. Johans cenšas iejaukties, bet ātri tiek pieveikts ar visnotaļ smagiem spērieniem sejā.

Dzīvoklī ieskrien pāris draugi no ballītes, jo sadzirdēja troksni, centās runāt ar destruktoru, kaut kā nomierināt. Taču viss velti, viņš pat nepaskatās uz tiem, sāka tuvoties man. Esmu istabas otrā pusē, pret logu atspiestu muguru, viņš sāk brist pāri izpostītajam, aiz viņa kreisā pleca pārbijušies draugi kaut ko kliedz, aiz viņa labā pleca saļimis Johans ar asiņainu galvu uz grīdas. Es stāvu, man liekas, noteikti trīcu. Tobrīd koncentrējos uz bikšu sausuma saglabāšanu. Kad zvērīgās acis bija labi saskatāmā tuvumā, nespēju no tām novērsties. Viņš strauji atvēzēja savu labo roku, virs pleca saspringta trīcēja savilktā dūre, izspiestie locītavu kauli notriepti asinīm. Mazliet noraustos, bet saglabāju acu kontaktu. Likās, ka paiet mūžība, gaidīju un centos acīs varbūt ieraudzīt, ko viņš izvēlēsies darīt.

Viņš izvēlējās nolaist savu dūri, pagriezās un metās atpakaļ uz istabas otru pusi, tad sāka spārdīt laptopu, Fruščiante turpināja skanēt, kamēr aparāts tika izšķaidīts pavisam.

Likās, acumirklī ir beigusies vētra, visi vēl kaut ko bļaustījās, viņš atkliedza jau promejot.


Situācijas ne tuvu nav līdzīgas, bet traumu atdzīvina kaimiņienes naidīgums un tā pastāvīgais tuvums.

Sat, Feb. 16th, 2019, 12:36 am
[info]nistagms

izklausās diezgan traki. Džulijans pēc tam tika deportēts uz kādu slēgta tipa iestādi?

Sat, Feb. 16th, 2019, 03:52 am
[info]art_sua


nu, nē, bet tika mēģināts iegūt finansiālu kompensāciju par kompi, kas tobrīd bija vajadzīgs tulkojuma pabeigšanai. jau tonakt, protams, pārvācāmies uz citu skvotu un, jāatzīst, tas viss pamudināja spēlēt un dziedāt Lionas ielās, lai sapelnītu naudu pati jauna kompīša iegādei [veiksmīgi, jo rakstu šo, izmatojot to]. "caur ērkšķiem"..

Sat, Feb. 16th, 2019, 06:01 pm
[info]klusais_okeans

fuuu, kāds pimpis :(

Mon, Feb. 18th, 2019, 09:13 am
[info]hedera

Ārprāts, cik briesmīgs notikums, fiziski noskurinājos, šo lasot.