| vakar mēģināju sarunāt ar savu slimo ķermenīti, ka varbūt tā kā būtu jāsāk veseļoties. tā teikt domu spēkam ir liela vara, tāpēc centos pārliecināt ķermenīti, ka nu taču pienācis laiks sākt pamazām uzrādīt kādus uzlabojumus. protams, jo vairāk runāju, jo.. jo vairāk sāc domāt par visu, kas šajā brīdī padara bažīgu. un, tad jau, protams, aizdomājies līdz tam, ka tik ilgi nekad neesi slimojis.. un tad lieliskā baiļu sajūta klāt! sāc baidīties pat no savas ēnas :>. un, jo nervozāka esmu, jo skaidrs, kā likts - draudzene-temperatūra būs klāt. un tas, protams, vēl vairāk sāk satraukt. Lai aizdzītu sliktās domas, vakar pievakarē nolikos gulēt - jo miegs palīdz aizgaiņāt visas domas. palīdzēja ar`. šodien ir kaut kā mierīgāk, jo negrasos vairs neko daudz tur domāt un sarunāt. vnk jāļauj sev būt un nedomāt nekādas domas, kas padara nervozu - tas ir pats labākais, ko varu izdarīt. jo psihosomātikas lielā vara pār mani vairs nav jāpārbauda. zinu, kā tas darbojas. tāpēc šodien sevi likšu mierā un nenodarbināšu ar visādām domām. un vēl - pēdējo divu dienu prieciņš - ledus kompreses ;) tās mani nomierina, jo tāāāāāād 15 minūtes vnk meditē ar ledu :) |
Es jau sen esmu pārliecinājusies par to, ka lielākoties slimības izraisām mēs paši ar savu attieksmi pret sevi, lietām un apkārtējiem. Bieži pa dažādām vietām "sit" emociju un rīcības nesakritība, t.i., jūtos šitā, bet daru pavisam savādāk, tas organismā rada apjukumu un atraucas uz veselību.
Protams, viena lieta ir no slima kolēģa dabūt kaut kādu puņķu vīrusu, tas štrunts un tam nekādas dziļākas nozīmes var arī nebūt, bet traumas, akūtas problēmas ar iekšējiem orgāniem utt. ... Tas jau ir mūsu pašu rokās.