Nedaudz par vakardienu ;) Agrs rīts vakar sanāca, jo sportiskās aktivitātes prasa savu :> Savācu Agnesi nestē un devāmies ceļā. Ņemot vērā to, ka rudenī ar Sigitu jau bijām aizbraukušas līdz Ērgļiem turp un atpakaļ pa diviem dažādiem ceļiem, tad bija skaidrs, ka nevienu no tiem neizvēlēšos ziemā. Tomēr ziema, apledojums un grunts ceļš nav nekas patīkams, turklāt tas nozīmētu tikai vienu – ir jāizbrauc no Rīgas vēl agrāk... Tāpēc vienīgā loģiskā izvēle – caur Pļaviņām. Atkal iebraucu Liepkalnos ;) Siltu maizīti iepirkt ;) Nu, dikti man patīk, kad silta maize piesmaržo visu mašīnu ;) Ceļš no Pļaviņām līdz Ērgļiem patiesība visnotaļ jauks sanāca. Tikai padsmit kilometri bija grants ceļš, bet es tur prātīgi ripinājos, lai tiešām nokļūtu galapunktā, ne grāvi :>
Braucot cauri Odzienai pamanījām ceļa malā pili. Pat nedaudz apstulbām – nebijām gaidījušas kaut ko tādu tik mazā miestā, un nolēmām, ka, atpakaļ braucot, noteikti piestāsim, uztaisīt kādu bildi ;)
Ērgļi. Sportlat balvas izcīņa. Laikam ielikšu daļu no Renāra šī rīta epasta, kas ļoti precīzi apraksta to, kā gāja:
„Latvijas hokeja izlase ir izcīnījusi tiesības piedalīties Vankūveras olimpiskajās spēlēs, bet darba rūķi un mūsu draugi izcīnija uzvaru cīņā ar ekstrēmo Ērgļu trasi !!! Gods un slava visiem finišētājiem, jo pievarēt 15 km (5 apļus) šajā trasē nebija vienkāršs uzdevums ! Jāuzteic protams ir visi dalībnieki, par to, ka uzdrīkstējās piedalīties, kaut ne visiem sanāca sasniegt finišu ... Īpaši jāuzteic mūsu dāmas, kas gan ļoti veiksmīgi slēpoja (Agnese), gan mūs atbalstīja trases malā - Māra un Ineta !
Par sacensībām:
Dalībnieku skaits sniedzās pilnīgi ceturtajā simtā, kas uz 3 km garo trasi bija diezgan liels bariņš. Bažas par sniega trūkumu izgaisa kādus 15 km pirms Ērgļiem, kur baltā zeme sajaucās ar miglaino debesjumu. Mūsu komandas tika pārstāvētas reti kuplā skaitā - 8 drosminieki !!! Darba rūķi - Kaspars, Mārcis, Mārtiņš, Imants, es un Agnese, kas bija pirmā mūsu komandās startējusī dāma šosezon !!! Hip, hip, urā !!! :) Darba rūķi un draugi - Uģis un Ivars. Visi, izņemot Kasparu un Mārci uzvilka kā atpazīšanās zīmi dzeltenās atstarojošās vestes, kas ļāva mums vienam otru diezgan viegli sazīmēt trasē ! :) Daži varbūt mūs jauca ar trases drošībniekiem, bet vēl citi ar Latvijas dzelzceļa darbiniekiem, jo brīžiem slēpojot garām darba rūķiem atskanēja uzsauciens - Sveiciens Latvijas dzelzceļam ! :D
Trase ... gribētos teikt, no comments, bet tad tiem, kas nebija klāt, nebūtu priekšstata, ko tas nozīmē ... Kalni un lejas ... Brīžiem bija sajūta, ka ar sniega dēli vai slaloma slēpēm es nobrauktu labāk nekā ar tievajām distancenēm ... Nobraucienos pietrūka tikai tramplīnu, lai šo varētu saukt par kalnu slēpošanas vai snovborda ekstrēmo atrakciju. Laikam bez kritieniem neiztika neviens no mums, bet dažiem katrs nobrauciens nozīmēja pat trīs līdz četrus piezemējumus sniegā ... Pēc nobrauciena protams sekoja kāpiens kalnā, kur visi varēja atstrādāt skujiņas zīmētāju iemaņas. Nebūtu patraucējuši arī alpīnistu piederumi, jo arī kalnā rāpšanās brīžiem beidzās ar slīdēšanu lejup ...
Pirmais distanci pabeidza sporta menedžeris, kurš gandrīz stundu ilgā cīņā ar kalniem un slēpēm bija spiests atzīt savu sakāvi jau pēc otrā apļa ... Cerības uz mierīgu slēpošanu pa sliedīti tika ātri izkliedētas pie pirmā nobrauciena un tam sekojošā kalna, respektīvi tāda īsti slēpojamā gabala bija salīdzinoši maz un ja vēl klasiskajam solim iesmērētās slēpes slidsolī slīd kā pa smiltīm, bet klasiskajā nodrošina mīņāšanos uz vietas, tad laikam nav lemts ... Pats par sevi apziņa, ka katrs nobrauciens beidzas ar vismaz pāris kritieniem un jautājums ir nevis vai tu kritīsi, bet cik reižu un cik sāpīgi ... Pēdējais signāls, ka šī nav mana trase bija otrā apļa izskaņā, kad līderi jau sen bija beiguši piecus apļus, bet par apli mani apdzina Kaspars ... Gribās jau iemeslus meklēt slēpēs, smērē, zābakos un mēnes fāzē, bet nu nenoliedzami es esmu sliktākais slēpotājs komandā un pārējais ir tikai blakusefekts ... Nu ko, neveiksmes norūda un esmu apņēmības pilns nemest slēpes kamīnā, bet turpināt trenēties un pat piedalīties nākamajā slēpojumā Madonā, kas cerams tomēr vairāk līdzināsies slēpošanai nekā Ērgļu gonka.
Otrā startu pabeidz Agnese !!! Kas nevis izstājās, bet godam nobrauca savus trīs apļus un ieņēma šogad augstāko vietu - 10-to !!!!! Tiešām prieks, ka mūsu komandā beidzot parādās dāmas, kas dod mums daudz labākas izredzes pacīnīties ar citām komandām ! :)
Trešais pēc trešā apļa malā piestāj Imants, arī viņam spēki ir galā. Pie vainas būs tas pats smērētājs, kurš iesmērēja mūsu abu slēpes ! :)
Ceturtais, jeb pareizāk sakot pirmais no visiem darba rūķiem finišē Kaspars !!! Ērgļi nedaudz pamainīja tos svaru kausus un nu jau Kaspars pārņem labākā slēpotāja dzelteno krekliņu ! :) Cerams viņš uzviks vismaz dzelteno vesti Madonā un solidarizēsies ar pārējiem darba rūķiem ! :) Vispār Kaspars trasē bija riktīgi pastrādājis sevi nežēlojot un pagāja zināms laiciņš līdz viņš finišā atguva elpu. Īsts sportiskais gars !!!
Piektais, jeb no finišētājiem otrais vīrs atkal bija Mārtiņš ! Mārtiņš diezgan stabili ir nostiprinājis savas pozīcijas un slēpošana šogad ir viņa kroņa disciplīna.
Sestais, jeb trešais finišu sasniedza Mārcis. Bet kas tas bija par finišu !!! Pēdējie desmit metri, placu pie pleca ar vēl diviem sportistiem, īsts finiša spurts organizatori iekarsuši komentē katru slēpju vēzienu, skatītāji gavilē un uzmundrina finišētājus, liekas tepat jau Mārcis paņems zeltu ... kad notiek neticami reālais, vai nu pašam sanāk uzkāpt uz savas slēpes, vai pretinieks piepalīdz, bet Mārcis piecus metrus pirms sarkanās līnijas izstiepjas sauļošanās pozā ... Ehhhh, bet cīņa bija tā vērta !!! :)
Ceturtais no finišētājiem ir Uģis, kurš šoreiz izmēģināja jaunu taktiku, jo vairākkārt mainīja slēpes un nūjas distances laikā. Mūsu līdz šim labākajam slēpotājam šī nebija īstā diena, bet gars bija nesalaužams un kaut kārdinājums izstāties pēc ceturtā apļa bija liels, Uģis parādīja raksturu un nobrauca visu trasi !!! Bravo !
Sacensības gan tiešā, gan pārnestā nozīmē noslēdza Ivars, kurš droši vien trasē pēc katra kritiena pieminēja sporta menedžeri, kurš viņu pielauza uz šo avantūru, kamēr pats jau sen stāv malā un dzer tēju :) Arī Ivars varēja izstāties savlaicīgi, bet sportiskais spīts un raksturs viņam lika pabeigt trasi un atkārtošos sakot, ka Ērgļos tas vien jau bija lielākais sasniegums !!! Bravo Ivar ! Ceru, ka pirmā doma, kas nāca prātā - "nekad vairs!!!" ir jau nosēdusies un mazam aizmirsusies un Madona ir tavos plānos ! :))”
Protams, stāvēt malā ar fotoaparātu un aktīvi līdzi just nav tas pats, kas slēpot, tāpēc nedaudz nosalu (vējš tomēr bija nepatīkams) un kājas arī izmirka (sniegs vakar arī nebija nekāds jauks). Tomēr pozitīvu emociju vesela kaudze ;) Sapratu, ka arī uz nākamo posmu, kas būs pēc divām nedēļām Smeceres silā, noteikti došos. Tomēr tāds izbrauciens ārpus pilsētas rada patīkamu atslābumu, un veicina arī to, ka vakarā jau ap deviņiem šausmīgi nāk miegs :D
Atkaļ ceļā apstājāmies Odzienā. Kaut kas nedaudz biedējošs tai pilij piemīt. Iebāzām degunu pa durvīm iekšā, bet kaut kā dikti neomulīgi palika.. nolēmām dziļāk nemaz neiet. Apstaigājām apkārt un secinājām, ka tālākajā galā vēl kāds dzīvo – logos kallu podi... dikti savādi – no vienas puses grausts bez jumta un logiem, bet otrā pusē vēl dzīvība..
Lai pavēdinātu vēl vairāk galvu, šoreiz atkal izbraucām pa Daugavas otro krastu. Patīk man tas ceļš. Tāds gana mierīgs un rāms. Nav tik daudz nervozu un neprognozējamu braucēju kā uz a6. Riktīgo klaču ar Agnesi uzsitām. Forša viņa man kolēģite ;) Ar viņu kaut kā viegli doties ceļā. Varbūt tieši tāpēc arī izdomāju, ka arī turpmāk došos uz Sportlat pasākumiem ;)
Nu, ko – pēc divām nedēļām tad Madonas rajons ;)