Man šķiet, ka tu ļoti koncentrējies uz savām izjūtām. Apdomā tās, analizē utml. Tā var ļoti ilgi. Kaut kad tomēr tam, man šķiet, vajadzētu apnikt. Droši vien tad, kad emociju uzplūdi šķitīs pārāk līdzīgi cits citam. Tas ir, emocijas nepazudīs, bet šķitīs mazāk nozīmīgas.

Es taču to redzu un saprotu. Bet viņas turpina rasties, un ja es viņas ignorēju tad es kļūstu ļauna.

Nu tad ļauj sev būt ļaunai. Citādi, man šķiet, tāpat no tā cikla nav iespējams izlauzties.

vai ir kāds iebrukums no ārpuses, kāda barjera, notikums, sprādziens, svešādums, ko tavas domas un izjūtas pieradināt un inkorporēt nespēj?

Protams, ka ir, notikums, un notikumi un pati eksistence. Mana vāja spēja inkorporēt, nevēlēšanās pieradināt, un tad vēl pats ļaunākais no visiem - baidīšanās vai nevēlēšanās skatīties uz notikumiem, un tos patiesi saredzēt, bet varbūt nemācēšana. Bet viss būs labi, love abides.

šis īstenībā interesants tvērums, jo pirmajā brīdī lasot var rasties iespaids, ka domās un izjūtu dialektikā tu it kā dzīvojies pa sevi, un viss, kas notiek, visa eksistence šauj uz tevi, un tu nevis izvairies no notikumu lodēm, bet gan tās asimilē estētiskās domu un izjūtu spēlēs, bet, re, te tu raksti, ka tieši baidies pieradināt - pat ja lasītājam no malas izskatās, ka tavi teikumi un domas darbojas kā eksistences savaldītāji un pieradinātāji.
pieradināšana būtībā nav nekas defaultā slikts, ka Koelju-garīgie varbūt liek domāt, jo pieradināšana, pieradums, pierastība vispār ir viena no settlement pazīmēm, bet settlement means home, close proximity, neighbourhood, pazīstamība, vieta un iesakņotība)

riski ir vienmēr - es neteiktu, ka domāšana un jušana traucē uztvert lietas vai tās sagroza. labi uzskaņota domāšana ļauj tieši uztvert lietas dziļi un ilgstamībā. taču tas ir tikai tad, kad saprot, ka domāšana un šaubas ir tikai organons, instruments, tilts, dzirnavas, ragavas, nevis pašmērķis

Es baidos pieradināt, jo baidos kļūdīties. Bet tad es atceros, ka ja es vairāk (un vispār) ticētu, tad es nemaz nevarētu kļūdīties. Un šī nenoteiktība, either/or ir mans pamatstāvoklis. Jā mani ieraksti noteikti nav nekāda estētika un asimilācija, bet gan nuclear fallout. Es pieļauju, ka daļa ierakstu varētu būt ņemšanās savā prātā, bet šīs ņemšanās primārais iemesls tomēr taču ir balstīts realitātē un Notikumā. Un klusēšana jūtas kā cietsirdība.

Un jā, varbūt šī ņemšanās, domāšana par emocijām, to analīze, ir likumsakarīga prakse, bāzēta cerībā, ka nākamo eksistences šāvienu ar šiem advancētajiem instrumentiem būs vieglāk asimilēt. Protams, ja tie tiek advancēti.

Man liekas, ir pieradināšanas, kur pamatā nevar kļūdīties, piemēram, tā pati izslavētā JP sorting yourself out jeb istabas sakārtošana taču arī ir pieradināšanas forma, mežonīgo telpu caur sortošanu un sakārtošanu pieradinot. Un vai pieradināta telpa būtu kļūdīšanās? Kāda atšķirība, kur kļūda, ja uz grīdas pa roku galam nomestu vāzi izkārto uz palodzes vai rakstāmgalda? Un pat ja bail kļūdīties - kas, tu taču neesi Dievs? Vienu gan var garantēt - tu pavisam noteikti kādā brīdī kļūdīsies, taču nepieradināšana arī būtu kļūda. Sāpe nereti ir kļūdas iznākums, taču, ja vispār nesāp, tad arī kļūda nav tālu. Kļūda un tās sāpes ir cilvēciski. Cilvēkam nav taisnības, tikai Dievam ir.

Es nezinu gan, ja mēs vēl aizvien runājam par notikumu, ko domas pieradināt nespēj, tad es tiešām nezinu par pieradināšanas un nepieradināšanas plusiem un mīnusiem. Ar dvēseli nevar būt tik vienkārši kā ar istabu, lai arī paralēles jau var vilkt. Jo es ar pieradināšanu saprotu, notikuma viennozīmīgošanu, bet tur ir problēma.. Jo jebkurš notikums ir process, un es negribu aizvērt procesu, kam vajag turpināties, tas man šķiet ļauni un cietsirdīgi. Bet es arī negribu, lai kāds process, kurš lēni agonijā noasiņo, manas bailības dēļ, tāds paliek mētājamies ceļa vidū, ja es varētu to sakostiem zobiem aprakt un ļaut tam atdusēties mierā. Bet ja nu tas izķepurojas? Kā gan lai to zina, kā.. Tāpēc šādos gadījumos, es uzticos laikam, kas ir gudrs un stiprs process, kas sabalansē visus pārējos procesus. Bet tas diemžēl nozīmē to, ka kamēr es kontroli esmu atdevusi laika rokās, tikmēr mana apziņa pastāvīgi komentēs un apspriedīs laika izvēles. Starp apziņu un laiku izveidojas dialogs, vai arī apziņa vienkārši aiziet mazliet deranged monologā.
No citas puses man arī patīk domāt, ka laiks ir Dievs, un ka es pieradināšanu un visu pārējo atstāju Dieva rokās. Un lai arī tas jūtas mazliet bezspēcīgi, bet ne tik bezspēcīgi, kā pašai ar savu neaptveramo neziņu pieņemt lēmumus un taisīt vai netaisīt kļūdas. Protams, viss ir lēmums, arī uzticēšanās laikam ir lēmums.
Un kas vispār ir kļūda. Vienu dienu tā ir kļūda, bet nākamo dienu tas ir veiksmīga iznākuma stūrakmens.

Notikuma viennozīmīgošana? Tātad domāšana tev ir kaut kas, kas notikušo sašķeļ ambivalancēs, antitēzēs? Tā var būt, taču diez vai tas ir tik dabiski. Es, personīgi, piemēram, domāju jūru, un man šis notikums "jūra" parādās un grozās kā kaut kas viennozīmīgi labs, protams, tur var būt vētra, lieli viļņi, jūra tumsā un dziļumos, taču es tik un tā nespēju to domāt citādi kā kaut ko labu - ja es mēģinātu jūru domāt spekulatīvās ambivalencēs, sašķeļot tās viennozīmīgumu, man nāktos piespiesties un man jau viss uzreiz signalizētu, ka nodarbojos ar mākslīgu skābes uzbrukumu reālām, viengabalainām, veselām, pilnīgām lietām. Jā, domas var būt kā skābe vai liquid modenirty, taču tikai tad, ja domāšanu saauž ar tehniskumu, piespiešanos, self-referential dialektiku.

Dievs nav tas pats, kas laiks, Dievs ir kungs pār laiku un notikumiem, jo citādāk Dievu tikpat labi varētu saukt par pliku veiksmi, fortūnu, gadījumu, likteni, bet tas nav Dievs kā Dievs. Dievs liek lietām notikt, un šīs notikušās lietas sastāda to, ko saucam par laiku. Protams, ka Dieva kā laika valdnieka priekšā mēs esam bezspēcīgi, - mūsu varā paliek mācīties teikt un lūgt "Tavs prāts lai notiek"ne velti muslimu ikdienas runā joprojām, tiklīdz ir kāda nākotnes, - ieceres, nodoma vai vēlējuma izteiksme, viņi automātiski piemetina inšallāh, proti, ja Dievs vēlēs (tam notikties), kādreiz kristieši darīja tāpat, kamēr palika pārgudri un izspieda Dievu no pasaules un laika.
Kļūdas gan i r. Tu taču neteiksi, ka melot tuvākajam, tuvākā noslepkavošana, apkrāpšana, mocīšana, apzagšana (ne obligāti fiziski mantiskā nozīmē) nebūtu kļūda ne tikai šodien un rīt, bet gan pie visiem laikiem, nosacījumiem un apstākļiem? Kaut kad studentiem taisīju testu, kur vienā jautājumā bija par objektīvi ļauno un objektīvi labo, mani šokēja tas, ka 90% moderno jauniešu uzskata, ka nav tādu lietu, ka kļūdas ir tikai kaut kas relatīvs. Biju domājis, ka šis fenomens ir tikai pasakas un hiperbolas, bet re kā.

Dieva viennozīmība ir atšķirīga no cilvēka viennozīmības, jo cilvēkam ir pieejams tikai laiktelpas punkts, bet Dievam visa laiktelpas taisne.

Protams, tā kā cilvēks ir nācis no Dieva, tad zināmā mērā cilvēks varbūt var atrast veidus kā atslēgties no punkta un pavērties caur taisni kā Junga collective unconscious.

Es to iedomājos, kā zirgs ir iejūgts pajūgā, un saimnieks pajūgā ved novākto ražu mājās savai ģimenei. Nonācis mājās, viņš zirgu atbrīvos un ievedīs stallī, pabaros, zirgam tur būs silti un labi, un saimnieka ģimenei būs silti un labi, un tā būs silta, laba, pabarota saimniecība. Taču, lai nokļūtu mājās no lauka, saimniekam ir jābrauc cauri purvam, mežam, dūmakai, varbūt pat kāds pa ceļam dedzina kaut ko uz tīruma. Vienkāršais, maigais, varbūt tramīgais zirgs nezinot pilnu saimnieka plānu, pa ceļam var vairākas reizes nodomāt, ka saimnieks viņu ved postā, zirgs grib griezties atpakaļ, vai skriet pa labi, kamēr mājas ir pa kreisi. Vienīgais veids, kā zirgam nokļūt mājās, ir nomierināties, un sajust saimnieka mudinošos manevrus caur saviem iemauktiem. Tātad doties uguns virzienā, cauri dūmakai, tumšam mežam, nav viennozīmīgi. Lai arī zirgam jebkura ainava var šķist inherently laba, šādos saasinātos brīžos, tā pārvēršas par briesmām. Zirgam tas šķitīs klaji bīstami, kamēr saimniekam tas ir visdrošākais veids, kā nokļūt mājās.

Tāpat cilvēkam daudzās situācijās ir grūti izšķirt. Jūra šķiet laba, bet kāpēc tā tik draudīgi pluinī viņa laivu.

Un ir problemātiski pārmest mūsdienu cilvēkam, ka viņš pietiekami neuzticas Dievam. Senāk cilvēkiem tas nācās dabiski un vienkārši. Tagad, pēc visa, kam cilvēki koletīvi ir gājuši cauri pēdējos gadsimtos, viņi savā ziņā ir zaudējušī so spēju, tīri praktiski, tehniski. Cilvēki ir tā uzkačājuši prātus, ka viņi ir pārvērtušies garīgos lempjos. Viņi vairs nespēj būt graciozi. Viņi ir iekrampējušies. Šāda komanda, tici Dieva viennozīmībai, let go and let God, tikai izraisa ekzasperāciju. Cilvēkam ir jāiemāca, ka uzticēties Dievam nozīmē kontemplāciju, ielikt prātu sirdī (ne tas pats, kas būt indulģentam savās emocijās), attīstīt šo īpašo uztveres spēju caur pacietību, klusumu, un tad to praktizēt.

Es itin nemaz nebrīnos par tiem studentiem. Postmodernisms taču literally cilvēkiem pateica - apšaubiet visu, tas sanāk dabiski. Senāk cilvēki piepūlējās uz lietām raudzīties filozofiski, mūsdienās cilvēki pūlās uz lietām raudzīties viennozīmīgi. Cilvēki mūsdienās spekulē, tas ir slikti. Caur filozofiju jebkuru dzīves instanci var pataisīt neviennozīmīgu.

Filozofija ir gan grēks gan svētība. Ir gan paradoksāli gan likumsakarīgi, ka visskaidrāk Dievu saskata tieši cilvēki kas ir pārfilozofējušī jēgu. Tikai tad, kad cilvēks ir vispusīgi iepazinis prātu, viņš saskata tā aprobežotību salīdzinājumā ar sirdi. Nu un sirds, vienkārši redz un zina Dievu, prāts tikai zina, ka kaut kas vague bet monumental eksistē, ko tas nespēj ne aptvert ne izskaidrot, bet ar ko tas vienmēr ir konfliktā/ dualitātē.

Vispār daudz kas ir mainījies kopš šī ieraksta. Es tagad zinu kā saglabāt saprātu.

Par zirgu insightful, but, then, cilvēks nav zirgs, pat ja tā ir analoģija. Cilvēks, piemēram, var mierīgi izdarīt pašnāvību, zirgam tas būs tikpat kā neiespējami, attiecīgi abiem arī došanās cauri miglai iejūgā būs nedaudz atšķirīga. Cilvēks ir spītīgāks, kategoriskāks par zirgu - gan iejūgā, gan miglā, gan miesnieka priekšā -, abās polārajās nozīmēs.

Lūk, es nesaprotu, kas ir tas unikālais modernajam cilvēkam, kas viņu tik ļoti izņemtu no vēstures un cilvēcības kopīgās daudztūkstošgadu un daudztūkstošindivīdu pieredzes, ka viņš vairs pat netic ticēšanai. Vai neuzdrošinās ticēt ticībai. Piemēram, Austrumeiropa piedzīvoja vislielākās un dramatiskākās kara šausmas, necilvēcību, brutalitāti, bezcerību un netaisnību, taču uz Eiropas fona tieši Austrumeiropa kopumā ir ticošāka, turklāt neatpaliekot kultūras uzkrājumu, šaubu un intelektuālās refleksijas kapacitātei. Poļi baisākajos zinātniskā materiālisma gados, viesojoties viņu pāvestam, milzu masās sauca: "mēs gribam Dievu!"
Es teiktu, ka rietumos tāda aktīvā pretošanās un aktīvā nihilisma fāze ir pat beigusies, vietā ir stājusies vienkārši visaptveroša vienaldzība un apātija, ne jā, ne nē, pohuj uz visu, only small goals matter. Līdz ar to lielākais izaicinājums būs ne tik daudz reklamēt ticēšanu kā ticēšanu (šādas zāles gan vairāk būs vajadzīgas akadēmiķiem un intelektuāļiem, proti, ka ticēt ir ok, ka viņi arī savās šaubās, skepsē, refleksijā un neticībā ir pat ļoti ticīgi un māņticīgi), bet gan caururbt vienaldzības un "es visu jau esmu redzējis" mūri.

Bet tie bija studenti no salīdzinoši nesaistītas disciplīnas ar nekādiem filozofijas vai dajebkādas oficiālas indoktrinācijas bekgraundiem, viņiem vārds postmodernisms un pat "dziļa skepse" sevišķi neko nezvanītu.

Jā, tieši tādā veidā man ceļš no filoz aizveda uz Krustāsisto, jo filozofijā sanāk apstaigāt visas cilvēciskā un jebkādu prāta un spekulāciju pretenziju robežas, lai pamanītu, cik ļoti nenozīmīgi, neviennozīmīgi, uzpūsti, nestabili un smieklīgi tas viss ir, un kad filozofijā you become so fed up with yourself and this endless row of self-referentiality ("its all about me!", be smart! be sceptical! be deep!), tev beidzot atveras realitātes un īsto lietu monolītums. Man tas turklāt bija/ir daļēji epistemoloģiski - filozofija man nespēj dot nekādu drošticamību, nekādu pamatu, solid ground, atskaites punktu, atskaito to vienīgo drošticamību, ka filozofija ir ierobežota un labākajā gadījumā instrumentāla. Toties Krustāsistais, lūk, drošticamība. Tiesa, ne jau kā kkāds abstrakts princips vai kategorija, bet gan kā kkas bezgalīgi, netverami dzīvs. Objektivitāte.

piemēram, nesen lasīju, pat nefilozofs Tūrs Heijerdāls vienā vietā it kā garāmskienot bez high pitch spekulācijām uzdod pāris naivus un inquisitive jautājumus darvinismam, kā rezultātā viens no modernitātes lielajiem pīlāriem - evolucionisma hipotēze - vismaz manās acīs kārtējo reizi sabrūk, sašķobās kā trekns kāršu vai milzis uz māla kājām. un ja šis lielais modernā cilvēka mīts gaist kā slikta sapņa dūmi, tad kas gan vairs paliek? es teiktu - paliek cilvēks, un viņa brīvība ticēt vai neticēt.

Es domāju mūsdienu cilvēks ir unikāls tādā ziņā, ka viņš it kā ir visas vēstures kopsumma.

Varbūt tā pat vienkārši ir polaritāti - tie kas netic ir pilnīgi padevušies, kļuvuši nejūtīgi, kamēr tie kas tic, tic daudz apzinātāk (gan caur prātu gan sirdi). Varbūt tāda polaritāte ir iespējama tikai mūšdienās, kamēr senāk tas bija homogēnāk. Cilvēki aptuveni visi ticēja, bet liela daļa remdeni un tikai skata pēc. Bet tagadējie laiki ar saviem dramatiskajiem notikumiem pieprasa - vai nu tici vai netici, ja tu paliksi kaut kur pa vidam, tad iznīksi. Izvēlies vai nu saraut saikni ar dievišķo, vai to pienācīgi novērtēt. Es neredzu vidusceļu. Es domāju, jebkurš, kurš ir daudz domājis par eksistenci un lietām, apzinās, ka nav vidusceļa, ka sirdsapziņa netļauj tā dzīvot, tas ir kā dzīvot mājā bez grīdas, kur tu izmisīgi ķersties pie sienām, un tā nav nekada dzīvošana.

Vārdusakot, manuprāt, mūsdienu cilvēks ir unikāls, jo viņš tiek bombardēts ar notikumiem, kas liek domāt par eksistenci, par ētikas jautājumiem. Gan ar notikumiem no senākas un pavisam nesenas pagātnes, gan tagadnes, un likumsakarīgi arī apbraudētās nākotnes, gan viedokļiem par šiem notikumiem, gan paša reflektēšanu par šiem notikumiem - vārdusakot, krīze vairākos līmeņos.

Tas ir interesanti uzzināt ko tādi random jaunieši domā. Tas parāda to, ka ja senāk cilvēks automātiski ticēja, tad mūsdienās cilvēks automātiski ir neviennozīmīgs un eksistenciāli apjucis, kas arī ir tas nestabilais stāvoklis, kas pieprasa izvēli. Interesanti, ka vienreiz skatoties interviju ar vienu no Austrumu guru, viņš pateica, ka viņaprārt, tuvāko dekāžu laikā puse (ok pārspīlējums I think, bet viņš bija for sure) cilvēku izdarīs pašnāvību. Bet tas sasaucas ar mentālo problēmu krīzi, kāda ir jauniešu vidū, pavisam maziņo 9-15 gadīgo.

Bet nu es nezinu, ir grūti spriest. Kā vienmēr cilvēki tik ļoti slēpj savas patiesās domas, gan no citiem, gan sevis, ka nekad nevar zināt, vai es to saskatu tikai savu immediate pieejamo cilvēku vidū, vai arī tas ir vispasaules trends.

Bet man arī noteikti vienmēr ir smīns, kad es redzu, ka tie paši cilvēki, kas tik lepnīgi sevi pasniedz kā racionālos nihilistus, kad viņiem arvien biežāk pasprūk pateikt ko tādu, kas pilnībā apgāž viņu prātuļojumus, un skaidri norāda tikai uz vienīgo patiesību. It's as if everything is coming together, likumsakarība, bubbling up from beyond.

Jā, par uzkrāto, kataloģizēto vēsturi un tās pieredzēm, un secīgu individuāli kolektīvu apjēgšanu, kas mūsdienu cilvēku nostāda it kā unikālā situācijā - tas ir labs arguments. Ja padomā, pat no kristietības skatpunkta šis laiks ir unikāls, jo no vienas puses var jau lamāt globalizāciju, mijiedarbības ātrumu un visa sajaukšanos, taču no otras puses kristietis nevar nepamanīt, ka tikām teju visas pasaules tautas un valodas drīzumā būs dzirdējušas par Kristu, kas, kā viņš pats atklāj, būs viens no priekšnosacījumiem, laiku zīmēm, ka pēdējā vecās pasaules diena nav aiz kalniem. Taču no otras puses, tepat vecajā Eiropā ir tik daudz to pašu jauniešu, mileniāļu, kuri gluži vienkārši iekš sava spiritual anguish un neizbrienamās nomāktības nemaz nav dzirdējuši skaidru vēsti par Kristu, nezina, kas viņš ir un ko tas viss nozīmē, nezin, ka var būt arī citādāk, līdz ar to var teikt, ka kamēr kaut kur pasaulē vēstīšanas cikls ir noslēdzies, tikmēr kaut kur atkal jau ir plaisas un kolektīva amnēzija vai migla, un viss jāsāk no gala.
Protams, ir laiku līdzības, piemēram, vēlajos viduslaikos bija krīze pēc krīzes, bads, mēris, nemieri, kari, apokaliptisku sludinātāju kustības, kas sasaucās ar vispārēju nedrošības un bažu gaistotni, kādēļ vairums Kristu uzskatīja par lielo soģi, nevis mīlestības Dievu, tādēļ kolektīvi bija tādā kā in limbo, neskaidrībā, depresijā par savu stāvokli pēc nāves, sevišķi, ja visa apkārtējā pasaule liecina par pēdējām dienām. Taču šādā gaistonē sekoja reformācija un ticības, pārliecības, dedzības dzīve ieguva it kā jaunu elpu, otro sākumu. Tāpat arī šodien - jā, depresija rietumos ir vispārēja. Bet ja nu no kaut kurienes nāk kaut kas negaidīts, un zeme atkal atgūst zaļoksnumu? (es gan šādai iespējai neticu).
Katrā ziņā jā - dzīvojam laikā, kad ilgi briedušās pretrunas, nošķīrumi, paradoksi, sastrēgumi pēc ilgas apātijas un noklusējumiem beidzot iznāk saasinātāk dienas gaismā. Redzu ne tikai politiski-sociāli-metafiziskajā vidē, bet pat Baznīcas un tās dažādo strāvojumu ietvaros. Kāds aplis, cikls ir noiets, novests līdz galējām konsekvencēm, un ir vispārēja sajūta, ka šādi turpināties, kā ierasts, vairs nav iespējams - ka jānāk kaut kam citam, svaigam gaisam - vai nu atdzimšanai un atjaunotnei, vai arī bēdīgam, dramatiskam galam ar zilām liesmām.

Jā, vai gadījienā viss tāpat nenotiek pa apļiem, aiziet un atgriežas. Varbūt šie laiki ir tie, kad septītais destrukcijas aplis ir beidzot atnācis. Un tomēr, domāju nav nevietā uzstāt, ka lai arī vēsturē ir bijis daudz ļaunuma un iznīcības - tīri fiziski, mūsu laiki draud ar globālu iznīcību akūtāk nekā jebkad agrāk. Varbūt tas ir pēdējais patiesais beigu laiks.

Par Kristietību - jā, vai gadījumā Ķīnā tā nav kļuvusi nenormāli populāra, tā ka tā ir kļuvusi par viskristietīgāko nāciju pasaulē?

Šķiet esmu sapratusi, ka Kristietība ir ļoti intelektuāla reliģija, kas prasa gara rūdījumu. Es nezinu nemaz vai daudzi Kristieši pat saprot Kristietību. Tāpēc, lai arī dzirdējuši ir teju visi, skaidru sapratni sagaidīt no vairākuma vienkārši nevar.

Bet runājot par nihilistiskajiem jauniešiem, īstenībā man šķiet viņi daudz vairāk kā senāk piemin un ir lietas kursā par garīgām lietām. Protams, likumsakarīgi, ka vairāk tādā vague, namastei, pat jokojošā manierē, bet, es domāju līdz Kristietībai ir jāizaug. Ir vieglāk sākumā pieiet ambivalenti, bet manā pieredzē iniciācija ir notikusi un tas ir neatgriezenisks process. Tāpēc arī ir svarīgi, ka ir saujiņa cilvēku, kas neļauj šo reliģiju izķēmot ar neinformētu aizspriedumu zākām. Piemēram, tas pats JP - amazing.

Es domāju, ka pasaule vēl var būt zaļoksna, ja cilvēki sadzirdēs vēstījumu. Viss, kas notiek ar pasauli, notiek iesākumā cilvēka garā. Un es domāju, ka tad, kad cilvēka gara izraisītās kataklizmas būs pašu cilvēku nogrūdušas pavisam zemu, tad viņam nekas cits neatliks kā lūgt Dieva palīdzību - tātad ticēt. Tas tā vienmēr ir noticis, tā ir cilvēka daba, jo viņš ir nācis no Dieva. It's like an inbuilt feature of a robot, feature it cannot resist. It's like a collective near death experience that can be life-changing. Protams, tehniskais aspekts pašlaik ir neizdibināms, un spekulācijas par to var vairāk nomākt nekā iedvesmot. Kaut gan, piemēram, nesen biju uz Maxa Tegmārka runu par AI, un mani pārņēma ļoti liela iedvesma un entuziasms par to, ko visu AI varētu izdarīt, lai savestu planētu kārtībā, ja vien cilvēki spētu vienoties par to, kādas ir viņu values, izdarīt kompromisus, pārvarēt savu ļaunumu. Es laikam esmu optimistiska.

Piemēram, var jau smieties par vecās derības praviešu baisajiem redzējumiem, kur ir daudz tieši par ekoloģiskām katastrofām, zemes, augu, putnu iznīcību, ka vietas, kur bija ciedru meži, būs tuksneša un posta zemes, taču tas pats Heijerdāls, jau 70-80tajos, kuģojot pa abiem lielajiem okeāniem, novēro, ka ūdens ir samaitāts, un ka visur iezemieši sūdzās, ka vēji arī vairs nepūšot tā, kā visu viņu cilšu kolektīvā vēsture to gadu simtos vai tūkstošos ir novērojusi, proti, viņi nevar vairs paredzēt laikapstākļus, kas arī liek mainīt dzīvesveidu. Vai, ka augsni, turklāt ne tikai ASV, bet nu jau arī tepat LV burtiski piegāž ar ķimikālijām un indēm for the maximum yield. Šie momenti (tāpat kā bumbas, kuras acumirklī var izdzēst miljoniem cilvēku dzīvību un industriālās cūku fermas, kas diez ko neatšķiras no Aušvices) tiešām, atskatoties uz 6000 civilizācijas gadiem, izskatās samēra unikāli. Esi redzējusi 2014tā gada Noah? Tur par šo pašu, vecais stāsts parādīts visnotaļ kataklizmiskā enviromental jūdu griezumā. 

Jā, Ķīna kristietiskumā tuvākās desmitgades laikā par ievērojamiem procentiem būs apsteigusi ASV, komunistu partija jau satraucas, tāpēc mēģina situāciju kautkā ierobežot. 

Lūk, vismaz manās acīs kristietība ir tik ļoti meta-meta un noslēpums, tik piesātināts fenomens, kurā nevar beigt iedziļināties un kuram nemaz nevar tā izskriet cauri, ka īstenībā, vismaz no mūžības perspektīvas, nebūtu jau jāsūdzās (lai gan vizuāli izskatās katastrofāli), ka UK, Belģijā un citur baznīcas masveidā pārvērš par deju zālēm, elitāriem dzīvokļiem, grāmatnīcām vai restorāniem - jo pilnīgi leģitīmi būtu jautāt, cik tad daudz cilvēku tajos it kā "kristietiskajos" laikos ticēja, Kirkegors, piemēram, 19.gs. vidū saka, ka Dānijā 95% bija fasāde. Šobrīd tiešām Eiropā ir burtiska ilustrācija tam, ko Jēzus saka http://www.bibelesbiedriba.lv/latviesu-bibele/matejaevangelijs/Matejaevangelija13.htm 1-23, proti, visi kultūr vai remdenie ir faktiski atsijāti, bet tie, kas palikuši, ļoti labi zin, par ko tas viss ir, un nemaz nejūtas sagrauti, samazināti vai iebaidīti, jo ar viņiem kopā ir kaut kas par pasauli daudz lielāks. Taču no otras puses nedrīkst kristietību jaukt ar intelektuālismu, jo pirmie Kristus sekotāji tiešām nebija ne salona intelektuāļi, ne rakstu mācītāji, ne reflektīvi angst post-tīņi, bet gan zvejnieki, laukstrādnieki, slimie, vārgie, vajātie utt. Proti, kā teiktu Kirkegors - tev nav jābūt "gudram", lai saprastu Kristu, jo gudrība ir kaut kas, kas kvantitatīvi var atšķirties no cilvēka uz cilvēku, tāpat kā dažs labāk māk sist naglas, dažs sliktāk - gan muļķi, gan gudrie viņa priekšā ir absolūti vienlīdzīgi, pietiek tikai ar ticību. Un, jā, intelektuāļiem, akadēmiķiem vai postmodernisma izvagotajiem šī vienkāršā, nabadzīgā, kailā ticība nereti prasa pārcilvēciskas pūles, jā, pārcilvēcisku gudrību, lai tiktu cauri visādu pašsadomāto cilvēku gudrību miglai.

Jā, piekrītu, mileniāļos ir lielāks jutīgums, lielāks presupposition un bāze gara uzņemšanai, viņi ir burtiski izslāpušie un noskaņoti pareizajās stīgās, taču tas vienlaikus nozīmē, ka īstajai ticībai var viegli pašaut garām, jo blakus ir simtiem citu spožu un vilinošu skatlogu. "where the danger is, the saving power also grows ."

Domāju, ka jau tagad ir gana skaidrs, ka AI (turklāt kā kaut kas pasauli pestījošs un visas cilvēces nelaimes novērst sološs) būs cilvēka iedzimtā solipsima apoteoze. Visu laiku pie sevis jautāju - nulabi, dažādi gēnu inženierijas un biotehnoloģiskie murgi, pasaules godība, ok, Dievs, es redzu, ka tas ir tieši tik tālu, cik tu cilvēkam ļauj iet prom no sevis, tas ir tieši tik daudz, pat dēmoniskākajās formās, cik tu cilvēkam ļauj izpausties - taču, cik tālu, Dievs, vai tu tiešām ļausi cilvēkam tik ļoti dramatiski pietuvoties liktenīgas un neatgriezeniskas kļūdas robežām? Ko tu ar to gribi pateikt? Vai tiešām mums jau nepietiek ar Bābeles torņiem, hirosimām, komunisma eksperimentiem, mākslīgi radītiem vīrusiem, lai mēs paši kaut cik neapjēgtu to, ko tu visu laiku cilvēkam gribi iestāstīt? Jā, when the storm is over, tev, protams, piederēs pēdējais vārds un tev būs bijusi taisnība - bet vai tu nevarēji laikus nolikt cilvēka priekšā kādus šķēršļus, kurus pat viņa bezgalīgā patmīlība nespētu pārkāpt? Protams, ka varēji, bet kāpēc tu to nedarīji?

Es domāju ir svarīgi neaizmirst, ka mēs esam tikai nezinoši cilvēki. Lai arī ir intelektuāli stimulējoši un aizraujoši domāt par nākotni un par to, ko Dievs ar savu darbību pasaulē ir domājis, ir jāatceras, ka Dievam ir jāuzticas PILNĪBĀ. Manā pieredzē, jo lielāks izmisums, jo pēc tam lielāka mīlestība un žēlsirdība kā atalgojums. Dažreiz man pat speciāli šķiet, ka es ar prieku ietu iekšā jebkādā katastrofā un ciešanās, ja tas ir Dieva plāns, un ja tas vairos pēc tam sapratni, gaismu un mīlestību. Ka tad es izbaudīšu katru ciešanu sekundi. Ir jānotic, ka Dievs patiešām ir neizdibināms, un tas, kas pašlaik šokē, vai tas kas mūsu spekulācijās par nākotni šokē, pēc tam izrādās kā dāvana. Manuprāt, var vilkt paralēles starp kolektīvām/globālām ciešanām un Jēzus nāvi, kā labāka vārdā. Kaut gan ir mazliet stulbi to te tā rakstīt, jo es vismaz pašlaik neciešu un dzīvoju labāk, kā jebkurš karalis pasaules vēsturē.

Jā, kristietība, protams, nav tikai gudrajiem. Viss, ko vajag sapratnei ir tīra sirds, un liela daļa dzīvo ar nepiesārņotu sirdi. Bet angsty filozofiem, labi gribēdamiem sanāk tieši otrādi, un viņi paši sev sirdi saslēdz un aizmālē. Man vienkārši šķiet, ka if you marry heart and mind, kad sirdij vairs nav bail no prāta, un kad prāts ciena sirdi it is ultimate unity, tad tā ir īsta transcendence, un daudz spēcīgāka ticība. Varbūt ir iedomīgi tā domāt, bet man vienkārši ļoti patīk doma par prāta savaldīšanu/pakļaušanu, pat uzupurēšanu.

Paldies, tu faktiski devi atbildi par kataklizmām un Dieva plānu, uz ko man it kā pašam taču bija jau jābūt atbildei pēc luterāņu teoloģijas, jo Luters & co, daļēji reaģējot uz predestinācijas un ļaunuma problēmas jautājumiem, izdalīja Dieva atklāto un apslēpto gribu, atklātā griba ir rakstos, Jēzū, dabiskajā likumā, ētikā, un tā ir visiem skaidri darīta zināma un redzama, taču apslēptā griba ir tā, kura vada pasauli un notikumus jau kopš pasaules sākuma, arī redzot visu laiku, visu bijušo un nākošo vienlaicīgi, perspektīva, kas pieejama tikai Dievam kā visuvaldītājam un mūžīgam, un ar kuras palīdzību viņš viltīgi jau kopš pasaules sākuma apspēlē sātanu un ļaunumu, lai pašās beigās to galīgi satriektu, taču šajā apslēptajā gribā mēs nekādi nevaram ielūkoties un izspekulēt, mums tikai atliek uzticēties, ka beigās sātans tiks uzveikts, mīlestība uzvarēs, zināmā mērā ir jau uzvarējusi gan individuāli, gan kolektīvi, tāpēc Vitgenšteins pēc Džeimsa izlasīšanas uzsver, ka visminimālistiskākā un tiešākā reliģiozitātes koncepcija, viņaprāt, ir tajā sajūtā, ka par spīti visam, par spīti trakākajām lietām un ciešanām, ar mani nekas ļauns nevar notikt, es esmu pasargāts un viss būs labi, lai vai ko empīrika teiktu pretī. Jā, tiešām, tā ir praktiskā dievbijība, uzticēšanās mācība, ko mēs nekad visas dzīves garumā nevaram līdz galam apgūt, jo mēs visi gribam izspriest pēc "skatīšanas", nevis pēc ticības, paldies vēlreiz.

Ciešanas ir bezgalīgi egalitāras. Mēs varam būt visbagātākie, priviliģētākie, un dzīvot labāk par senajiem karaļiem, taču ciešanu iespējamībā un pieejamībā, neizbēgamībā mēs esam tādās pašās bezgalīgi vienlīdzīgās pozīcijās kā visi citi, neatkarīgi no šķiras, rases, dzimuma, statusa, mantas, laikmeta, gudrības utt. Esi materiāli nodrošināts, tev pie kājām ir visa pasaule? Tas nekas, ciešanas pie tevis ieradīsies visnegaidītākajā un, jā, sāpīgākajā, intīmākajā veidā, lai tu zinātu savu īsto vietu esības kartē.

Prāts tiek sists krustā. Tas arī sniedz pareizo perspektīvu un samēru visā un uz visu.

Tagad tikai uzzinu par tādu Lutera apslēptās un atklātās gribas iedalījumu - tas visu tik labi papildina un skaidro, un rezonē visapkārt ar daudzām teorijām!

Tā tiešām ir liela grūtsirdība uzticēties neziņai, tas tiešām ir nebeidzams konflikts kā cilvēka pamatstāvoklis, līdz iespējams katra cilvēka mūža beigām. Jo prātam tas nav pieņemami, nekad. Kā tu saki "jo mēs visi gribam izspriest pēc "skatīšanas", nevis pēc ticības," un mēs ne pat tik ļoti gribam, kā tas tā vienkārši sanāk, pat ja izmisīgi negribam, jo mēs tā esam būvēti, pasaule tā ir būvēta, savā fiziskumā, vizuālumā. Prāts tiecas un tiecas uzzināt vēl, vairāk, un jo vairāk uzzina, jo vairāk saprot, cik liels ir neziņas aisbergs, cik daudz tas nav spējīgs saskatīt, cik daudz ir nenoformulējamas, neietveramas, neērtas klātbūtnes. Tāpēc prāts viemēr paliks zaudētājs. Un cilvēka brīvā griba tad var izvēlēties, neērto klātbūtni noliegt vai ar to sadzīvot. Prāts līdz dzīves galam, ar pēdējo elpas vilcienu izkliegs "tēvs, kāpēc tu esi mani pametis!" Tāpēc, uzticēšanās ir cilvēka dzīves mērķis, in a way, man šķiet. Man tas asociējas ar Jēzus "vai tiešām tā ir jānotiek, bet lai notiek tā kā Tu gribi, nevis kā es." Man arī šķiet zīmīgi, kā tu pateici, ka Dievs šādi slēpdamies, pilnībā nekad neatklājoties, slēpdams savu Plānu, mēģina apspēlēt sātanu. Kamēr sātanam nav pieejams Dieva plāns, viņš ir zaudētāja pozīcijā. Varbūt zinādams, cik cilvēks ir vājš, un kā viņš taps daudzreiz sātana kārdināts, Dievs neatklāj savu Plānu ar nolūku cilvēku žēlsirdīgi pasargāt, pasauli pasargāt. Jo cik satriekta būtu cilvēka dvēsele, kāds ļaunums tad ienāktu pasaulē, ja cilvēks savā vājumā padodoties sātanam un atklājot Dieva Plānu, nodotu Dievu tik monumentālā mērogā.

Paldies par paldies, bet paldies tev, jo ja kaut kas ko es rakstu vispār izklausās kaut cik sakarīgi, tad tas ir tikai tāpēc, ka es ieklausījos un turpinu ieklausīties tajā ko tu teici.

Tieši tā, prāts uz krusta kliedz "tēvs, kāpēc tu mani esi pametis!", kamēr ticība saka "viss ir piepildīts!" un blakus krustā sistajam ticība saka: "patiesi, es tev saku - jau šodien tu ar mani būsi paradīzē!"
Tāpēc es visu laiku domāju, vai prāts un ticība paliek katrs autonomi par sevi, savā sfērā pašpietiekami darbojamies, vai tomēr ir iespējams, ka ticība tieši uzlabo un papildina, pilnveido prāta racionalitāti, proti, kamēr prāts 'tic', ka visu var izspriest pats par sevi (teiksim, ikdienā, performing mundane tasks vai izvēloties), tas ir neracionāls un redz kā miglā, un tikai tad, kad pievienojas ticība, prāts, kā saka katoļi, "tiek uzņemts žēlastībā", kas arī ļauj domāt, spriest, redzēt un zināt ar skaidru galvu. Tas pats Luters saka, ka no aristoteliskās četru cēloņu shēmas (pasaules inteligibilitātes, sapratnes un racionalitātes freimvorks https://plato.stanford.edu/entries/aristotle-causality/#FouCau) prāts samērā pienācīgi darbojas tikai iekš vidējiem diviem cēloņiem - formālā un eficientā, savukārt causa materialis un causa finalis sniedz tikai ticība. Un man visu laiku gribas teikt, ka prāts bez causa finalis un causa materialis vispār ir knapi prāts.

Nu ja, tieši ar Dieva apslēptību - sātanam šķita, ka caur cilvēku neprātu un vainu piesitot Jēzu pie krusta viss dievišķais un garīgais, tā dzirkstis un iespējas tiks izēstas no pasaules, un patiešām, visai pasaulei un sātanam kā pasaules impostor fake kungam tajā brīdī, kad Jēzus nomira, izskatījās, ka viss cauri, uzvara rokā, žēlastība bija tikai abstrakts sludināts koncepts, ko vajāja un bezjēdzīgi nogalināja, taču tieši šajā vislielākās Dieva apslēptības brīdī sātans iekrita fatālās Dieva izliktās lamatās un praktiski tika sakauts. Sātans feilo, jo, tāpat kā cilvēks, arī viņš ir radīta būtne, ar ierobežotu, tuvredzīgu un galīgu perspektīvu, savukārt Dievs nav radīts, viņš ir radītājs.

Paldies vēlreiz! :)
Es vienkārši rakstu, jo a) nav jau daudz, sevišķi internetā, to, kas šādus vārdus bez izsmiekla var un grib uztvert; b) jo man liekas svarīgi, ka tajā brīdī, kad Dievs, saraujot apburto loku, izved cilvēku ārā no viņa paša sapītības, tad cilvēks tiešām beidzot var ieraudzīt pasauli kā pasauli, kā jēgas ziņā bezgalīgi dziļu totalitāti, kas nav pakļauta apziņas pinekļos iedēstītam fatālismam un determinismam. Tur ārā kaut kas ir, un tas ir, kā pats Dievs pie radīšanas saka, "ļoti labs" pats par sevi, objektīvi, no vērotāja neatkarīgi labs, pat pēc cilvēka grēkā krišanas. Grēciniekam, t.i., neticīgajam visa apkārtējā radītā pasaule ir kā traucēklis un virsū spiedošs, apsūdzošs un apdraudošs posts un nolemtība, savukārt ticīgajam pasaule ir laba, tāda, kādu Dievs to sākotnēji radīja, iecerēja, uzticēja un dāvāja.

Manuprāt, būtu jābūt tā, ka ticība prātu ievirza pareizā gultnē. Vajadzētu būt tā, ka Dievs ir prāta saimnieks, un prātam nav citu interešu kā tikai saimnieka. Es domāju, ja cilvēks tiešām spēj panākt tādu patiesu ticības līmeni, tad prāts nevar vien sagaidīt kā pakļauties nākamajai Dieva pavēlei un to izpildīt (kā draudzīgs, uzticam suns.) Domāju arī tīri jebkurā sadzīviskā kontekstā.

Vai nav tā, ka jo vairāk (patiesāk) cilvēks tic, jo skaidrāk viņš sadzird un apzinās Dieva gribu. Un tad, ja viņš to apšauba un tai nevēlas sekot, vai tad tā nav atzīšanās, ka viņš tomēr netic Dieva plāna leģitimitātei, un paša Dieva leģitimitātei. Un, ja viņam palaimējas tad sevi šādi pieķert, tad vēl labi, bet ja viņš tikuntā izdara nepareizi, tad taču viņš vai nu netic, vai izvēlas ļaunu. Protams, lai cilvēks šo Dieva dzirdi attīstītu, viņam ir tam sevi jāvelta un jāpadara to par katra mirkļa prioritāti.

Es tiešām esmu sapratusi, ka, piemēram, mana spītēšanās pret to, ko es nojaušu, kas ir pareizi, ir tikai tāpēc, ka es nespēju īsti aptvert, ko nozīmē ticēt Dievam. Un varbūt pat vienkārši, kaut kā pa pusei esot miegā vai nohipnotizētai, pa īstam neskatoties uz Dievu, negribot mosties. Dievu uztverot tikai kā prāta konceptu, sapni.

Jo ja cilvēks patiešām tic, tad taču nav attaisnojuma prātam būt autonomam. Šūna nevar izdzīvot autonomi ārpus ķermeņa. Prātam ir jābūt vienai loģiskai objektīvai - kalpot tam, par ko tas zina, ka tas ir neaptverami, gudrāks, tā radītājs, sākums un beigas. Citādāk, viss ir absurdi. Prātam izvēlēties autonomiju no Dieva ir kā cilvēkam risināt episki sarežģītu analītiskās matemātiskas formulu ar pildspalvu uz papīra, kamēr viņa priekšā atrodas dators. Tā var būt tāda savāda cilvēciska estētika, bet labums no tā nav nevienam, ne pašam cilvēkam ne Dievam, tā drīzāk ir vienkārši spītība, neticība.

Tāpēc es tagad esmu sākusi pētīt šo lietu, kas man pēdējā laikā šķiet pats aizraujošākais - kā attīstīt dzirdi, kā labāk sadzirdēt Dievu ikdienā, katru reizi, kad es ar kādu runāju vai vienkārši izvēlos jebkādu darbību, rīkoties vai nerīkoties. Protams, tas nav sarežģīti, bet tas ir jāpraktizē, un arī jāizprot teorija. Es nezinu cik tev tas ir aktuāli, varbūt tu jau to visu zini, bet ja tev ir konflikts starp prātu un ticību, tad es noteikti arī to iesaku. Tagad lasu vienu grāmatu, kurā ir par to par šo praksi, par 'prāta uztveres' integrāciju Dievā, un kuru gribētu tev iedot un piespiest izlasīt, ja tu neesi absolūtā drošībā uz ticības ceļa, bet visticamāk esi un iespējams tevis rakstītais bija vairāk retorisks priekš manas sapratnes.

Jā, galu galā jāsaprot, ka arī prāts ir Dieva radīta brīnišķa dāvana, ideālos apstākļos teicami uzskaņots instruments vai dvēseles/sirds kompanjons, kas netraucē, bet drīzāk palīdz. Diemžēl, jau paradīzes dārzā cilvēks drīzāk izvēlējās klausīt it kā kailai saprāta balsij, jebšu sātanam, jebšu cilvēku ienaidniekam, melim, ausu piestāstītājam un apsūdzētājam, kā rezultātā tajā brīdī cilvēks vairāk ticēja velna, nevis Dieva balsij.

Jā, reizēm mēdz ticību salīdzināt ar gaisā mērķtiecīgi izstieptu un atvērtu roku, Luters arī daudz raksta, ka Dieva apsolījumi ir "jāsatver" (ne tik daudz jāaptver, cik jāsatver, bet ne sagūstīšanas nozīmē, drīzāk kā slīcējs mežonīgā jūrā tveras pēc glābiņa).

Man šķiet, ka vismaz šobrīd tu tiešām saproti, lai gan es neteiktu, ka nesaprati arī pirms kādiem četriem gadiem, arī tad tev bija pareizais uzskaņojums, varbūt tu vienkārši īstās domas par ticību vēl nemacēji pieķert un ietērpt vārdos vai racionālos, apzinātos (redz, kaut kāda prāta loma) tēlos, priekšstatos. Nav jau teikts, ka kādā nākamā mirklī nebūs relapss, kas gan tikai normāli un saprotami cilvēciski. Šaubas burtiski uzbrūk, uzskrien virsū, kā par sātanu saka, ka viņš kā izsalcis lauva glūn un slapstās tumsā un meklē, ko varētu satvert.

Nu jā. Man lielākais izrāviens, revolūcija notika tajā brīdī, kad sapratu, ka Jēzus ir/bija Dievs, proti, ka Dievs nav kāds abstrakts, estētiski iespaidīgs koncepts vai jauka pasauli sakārtojoša doma, vai trīsas radoša sajūta un sasapņošanās, bet gan, ka Dievs v a r ē t u būt kkas pavisam konkrēts, miesisks, vēsturisks, "dzīvais Dievs", kā viņi saka, ar milzīgu un tiešu claim, prasību, vai vismaz intīmu un treknu jautājuma zīmi uzstādītu virs mūsu dzīvēm, un ka šī jautājuma, vai apsūdzības, vai izsaukuma zīme vienlaikus ir kā bāka tumsā, svece, pie kuras tverties un sildīties.
To es esmu sapratis definītīvi, es to burtiski redzu, izjūtu un pieredzu katru dienu, jā, jāatzīst, arī reizēm lūdzot Dievu, es jūtu, ka tas nav joks, ka mani klausās un katram vārdam, kas nāks pār lūpām vai domās ir liels nopietnības svars. Uzruna un atbilde, nevis nieka apziņas pašspoguļošanās, kā ierasts. Tiktāl man nekāda prāta un ticības problēma nav, in fact, neatceros, ka arī pirms Kristus man tāda būtu bijusi, jo nekad neesmu diez ko augstu vērtējis cilvēka prāta spējas. Jā, tas var paveikt daudz, bet so what - tāda attieksme man bijusi, cik atceros. Diemžēl, vismaz ētiskajā un līdz-ar-citiem kopābūšanas ziņā es joprojām esmu ceļa sākumā un bērnu autiņos, un varbūt tur man drīzāk šobrīd ir prāta un ticības konflikts, jo ticība man saka, ka man absolūti un negrozāmi neatliekami ir jābūt labam, bet prāts izmēģina visus iespējamos trikus un atrunas, lai es tāds nebūtu, un no tā dažbrīd var mesties nelabi. Bet tas nav teorētiskajā, bet gan ētiskajā līmenī. Mani, piemēram, kaitina, ka es nemāku runāt ar cilvēkiem, lai viņiem pastāstitu par Kristu saprotamā un nekonfliktējošā (toties patiesības raupjo stingrību nemīkstinošā) veidā. Vēl jo vairāk kaitina, ka dažbrīd publiski t.i., dzīvē, ne internetā, mēdzu par to kautrēties, vai, kas vissliktāk, ja nemāku runāt, tad nespēju par Kristu liecināt citu priekšā ar vismaz supposedly svētu, bezgrēcīgu dzīvi.

Katrā ziņā man prieks, ka esi uztaustījusi īstās takas un sāc par ticību spriest dziļāk. Jo, ja godīgi, piemēram, nesaprotu - kāpēc tu spītējies? Like, seriously? Tu tiešām visā nopietnībā tici prāta predominancei noteiktos jautājumos? Tu tiešām vairāk tici savām šaubām? Diez vai.
Droši, atsūti grāmatu, gan jau kādreiz noderēs, ja teksts liksies objectionable, tad uzrakstīšu, kas tur neder vai ir vāji.

Vot es spītējos tieši tāpēc, ka neesmu vēl izpratusi cik daudz manī ir(bija) prāta, cik ticības, kādas ir to proporcijas un kurš ir kurš, kas man saka un pavēl domas un lietas un idejas. Jo šķiet ir tāda twilight zona, kur prāts mijas ar ticību, kur ir grūti izšķirt. Un tad es spītīgi paķeru, jebkuru, kurš ir uzstājīgāks (back of my mind knowing, ka tas ir prāta burveklis nevis patiesība un ticība) Bet tas ir kaut kā obsolete pašlaik. Jo no pozīcijas, kur ir radusies kaut maza, bet solīda sapratne, spītēšanās nešķiet īpaši attaisnojoša, vai pat ne mēreni racionāla. Viss, ko varu pateikt - senāk šķita, ka ja reiz nezinu Dieva lielo gribu un plānu, tad kāpēc gan an būtu (un vissāpīgāk - kā) tam jāpakļaujas. Bet jā, tad es vienā saprotu, ka pretoties Dievam ir pretoties pašas labklājībai, un viss uzreiz ātri pārvēršas ellē.

Es gan pieļauju, ka vēl esmu tikai pašā sapratnes apakšā, jo man, piemēram, viss nav tik skaidrs kā tev. Es domāju man ir radusies intelektuāla sapratne un appreciation, un nepieciešamība. Bet es vēl nejūtu Dievu, un neizjūtu Jēzus eksistenci tik stipri kā tu, kā tu saki, ka tev nekad nav bijušas šaubas vai minstināšanās. Es gribu un man vajag uzzināt par veidiem, kā es varu arvien dziļāk ieiet Dieva valstībā, jo pašlaik es jūtos kā ļoti nespodrs spogulis, kurā Dievu knapi var nojaust, vairāk ar iztēli nekā saskatīšanu. Bet lai arī pietiek ar ticību, es intuitīvi zinu, ka ir veidi, kā Dievu sajust vairāk.

Par tevi un cilvēkiem, es to pilnībā saprotu. Bet ar cilvēkiem ir tā, ka no vienas puses, protams, gribas (un savā ziņā ir pienākums) pēc iespējas vairāk cilvēku sasniegt un palīdzēt viņiem saprast. Bet savā pieredzē esmu pārliecinājusies par patiesību, ka ja kādā neizdodas radīt sapratni, tad tas cilvēks tādai nav gatavs. Bet arī ka, tevis sacītais tikuntā var iesēties cilvēkam prātā, lai arī ir virspusējs noliegums un pretestība, kaut kas iespējams iesakņojas un izdīgst vēlāk. Un šeit atkal, es tikai varu iedomāties, ka ja Dieva plāns būtu tev spēt maģiski apburt cilvēku masas un tajos momentā likt uzziedēt visai patiesībai, tad tā notiktu, un varbūt vēl notiks. Tajā vietā, varbūt - es tikai spekulēju, kas būtībā nav labi, bet tajā vietā varbūt Dievs izvēlas stiprināt tavu garu un raksturu šādi cīnoties. Tbh, man gan šķiet, ka pie vainas ir cilvēki, jo visi taču ir šausmīgi aizmiguši. Cilvēki paši pretojas tam, ko zina, un atgaiņājas no patiesības mušas, jo grib vēl turpināt snaust un būt cietēji. Es visu laiku skaidri redzu, kā cilvēki, ja viņiem noliek priekšā gara izaugsmi un viņu vecās mīļās grēcīgās domas, kas pašus moka, tad viņi izvēlas pēdējo, kā apsēsti. Un tas ir tik paradoksāli, jo es skaidri spēju iztēloties motivāciju abām izvēlēm, un man arvien vairāk sāk šķist, ka tā ir plika Dieva žēlastība, ja cilvēks izvēlas gara izaugsmi. Ar to mēģinu pateikt, ka bieži (iespējams - vienmēr) tas kas tev šķiet, ka tu nemāki pateikt to, ko cerēji par Kristu, tam vairāk ir sakars ar to, ka tas kas tevī klausās nav gatavs to dzirdēt un saprast, un gan pie tevis gan pie otra situācijas galu galā "vainīgs" ir Dievs, bet beigās tāpat viss būs labi, jo Dieva plāns ir labs.

Bet no otras puses es nesaprotu, kā Kristus var būt kautrīguma vai konflika avots. Jo šeit atkal, vismaz man - jo es vairāk ticu, jeb dziļāk apzinos patiesību, jo vairāk man gribas par to runāt un deklarēt, nevis uzbāzīgi, bet atbildēt uz jebkuru ētisku dillemu ar Kristu. Jo jebkurš cilvēks, kam ir loģiska domāšana, nevar noliegt nevienu no viņa mācībām. Bet es pieļauju, ka tava cīņa ir tas, ka no vienas puses cilvēks var teikt, ka viņš ir atbildīgs tikai Dieva priekšā. Un ja viņš pilnasinīgi to izjustu, tad viņam nerūpētu smagums, neērtums ko rada the other. Bet cilvēks ir neatraujams, nedziedināms no savas cilvēcībās, un laikam, kad tu ar cilvēkiem runā, tevī spoguļojas otra cilvēka uztvere, kas mazliet samežģa tevis sacīto. Laikam, ko mēģinu pateikt, tev nebūtu sarežģīti runāt par Kristu ar cilvēkiem, ja tu nebūtu pats cilvēks. Es domāju, jebkuram mācītājam, skolotājam ir bijusi šī unease sajūta. Nu kā, tas ir savā ziņā neispējams uzdevums - vai nu tu izmaini, ko gribēji teikt, lai pakalpotu cilvēka limitētajai uztverei, vai arī tevis sacītais cannot be processed. Viss, ko tu vari darīt ir ar to dzīvot un to uzlabot, savu iespēju robežās, kuras ir daļēji tavās daļēji Dieva rokās plašināt. Un gaidīt, kad atradīsies dzirdīgas ausis. Protams, viss šis teiktais, nezinot, to kā tieši tas ko aprakstīji izpaužas irl.

Bet, man arī vēlarvien ir aizdomas, ka pie jebkuras jomas, kur mēs straglojam pie vainas ir prāts. Tāpēc es kā pie veldzējoša ūdens malka sniedzos pie jebkā, kas prātu spēj nolikt savā vietā, kas parāda prātam, ka tas nav ultimate tool of perception. Bet tieši izglītotā, pierādāmā veidā, kas pārliecina pašu prātu. Jo ja pret prātu ir brutāls un izturas ar necieņu, tad prāts parādīs elli atkal. Tāpēc pieminēju to grāmatu.

Nu nav tā, ka visi loģiskie pieņemtu Kristus teikto veselumā, jo Kristus ne tikai runā par hipiju mīlestību, vienradžiem un varavīksnēm, bet arī par grēku, sevis aizliegšanu, elli, sātanu, visu lietu galu, tiesas stundu un iekārēm, un tas parasti daudziem ir par piedauzību.
Nu ok, piemēram - pieņemsim, kaut vai tu, kādreiz kaut ko uzraksti par apziņu, novēroto, kādu problēmu vai neizbrienamu paradoksu vērotājā vai ciešanām pasaulē, uz ko es varbūt būtu gribējis kaut ko atbildēt vai piebilst par Kristu vai kristietiskā garā, bez aplinkiem un apkārtceļiem, taču saminstinos, jo uzreiz domāju, ka tavās vai jebkura cita analoga - pat ja meklējoša - acīs tas drīzāk izskatītos banāli, tukši, neko neizsakoši, mistiski miglaini, naivi, mitoloģiski, nevietā, sludinoši, garlaicīgi, attālināti, dogmātiski, neinteresanti, pārāk vienkārši, tipiski, tāpēc instead i opt out for tā paša retorisku pārvēršanu, piemērošanu kaut kādām apziņas iekšējām cīņām, dramatikām, dilemmām, kas varbūt ir tuvāk un saprotamāk, taču pārsvarā missing the point un ir neasi.

Es domāju tikuntā ir vērts tad teikt cilvēkiem par elli un šausmām. Jo agri vai vēlu viņi paši to redzēs, piedzīvos un sapratīs. Es piekrītu, ka agrāk man pašai patika tikai vienradži, tāpēc I know what you mean, ka cilvēki uzreiz sabožas tādas lietas dzirdot. Tā vienkārši ir bērnišķība. Bet viņi to piedzīvos, it's just life, it is existence. So varbūt tad tev vienkārši jāizvēlas nest šī nasta, viņiem to pateikt un saņemt pretī infantīlu božšanos. Jo mēs labi zinām, ka nepateiktais arī ir sava veida elle.

Vistrakākais jau ir tas, ka, manuprāt, vairumu cilvēku nemaz nav iespējams nobaidīt ar elli, jo viņi tiešām ikdienā, ziņās, medijos, internetos, uz savas ādas un savās iekšās burtiski dzīvo ellē - ne jau kā kādā viduslaiku bilžu nozīmē, bet varbūt pat trakāk un konkrētāk, degot iekšā sausumā, izsīkumā, tukšumā, kā tuksnesī. Un ko var pateikt šiem cilvēkiem? Viņi visu ir redzējuši, viņi nekam netic, viss jau ir bijis, viss ir smieklīgi, distancēti, un izejas nav.

Nav gan, vairums jau ir gandrīz kā miroņi. Viņi tad vienkārši sevi sazāļo un izdzīvo atlikušo dzīvi vēl dziļākā miegā. Bet tos tad nemaz nevajag aiztikt. Bet tos (dažus) pārējos, polāri pretējos, var un vajag Tā ir skaista ambīcija vēlēties izglābt visus, bet es nezinu vai tāds ir Dieva plāns.

Ja no kristietības viedokļa, šobrīd vairums ir atmetuši ar roku savām mājām, rietumiem, un pievēršas ne-rietumiem, tāpēc ir milzīgas misijas Āfrikā, Āzijā, Dienvidamerikā, bet - lai gan vajadzīgi - es to uztveru, kā vieglāko izeju. Ja man vajadzētu būt misionāram uz mežonīgu, nezinošu zemi, es izvēlētos UK, Skandināviju, Holandi, zemes ar vislielāko kritienu jebkādā organizētā vai neorganizētā reliģiozitātē, un correspondingly - zemēs ar lielāko stresa, depresijas utml koeficientu. Es zinu, ka tur vajag būt un noteikti ir cilvēki, kuri ir izslāpuši pēc kaut kā viena, vesela, nesašķelta. Taču - un tas ir vislielākais paradokss - man ir aizdomas, ka tur intelektuāla rakstura apoloģētiskās spēlītes nevar palīdzēt, jo rietumi attiecībā uz iekšējo misiju ir ar to nodarbojušies vismaz 300 gadus, but to no avail, efekts ir tieši pretējais, jo vairāk runā, jo vairāk aizkrīt ausis.

Ko tu domā ar 'intelektuāla rakstura apoloģētiskas spēlītes'?

Bet tev nešķiet, ka kristietību vajag padarīt pieejamāku modernajam cilvēkam? Es varu iedomāties, ka tu šo lasot saviebies, bet es nebūt nedomāju ar to, ka kristietību vajag kaut kā mainīt. Es to domāju, tāpat kā Jēzus, kurš ieradās kā satriecošs viesulis un visus totāli apstulbināja. Cilvēki, novēršas no baznīcas un no reliģijas, kā man šķiet, jo it lacks urgency and authority and creativity and novelty, ko iemiesoja Jēzus. Varbūt pat es ar to domāju, ka kristietību vajag parādīt autentiskāku, nekā to parāda baznīca. Jo es godīgi daudzas īpašības, kas piemita Jēzum un viņa sludinātajam, baznīcā nesaskatu.

Manuprāt, tev ir spēcīga urgent, authoritative, creative, novel maniere, kas man ļoti patīk. Bet tajā mazliet atspoguļojas mild aversion, some impatience pret cilvēkiem (piedod, tikai tik cik redzu no kemntāriem), kas ir ļoti pašsaprotami savā ziņā. Es pat nezinu, kā vispār var runāt ar mūsdienu cilvēku, kurš ir apātisks bet savādi pašpārliecināts savā apātijā, kā noburts. Cilvēks ir tik ļoti vīlies, ka padara vilšanos par savu kaislīgo reliģiju. Vai pat pats Jēzus spētu tādu izraust no miega.

Bet saki vai tu gribi kļūt par misionāru? Ko tu domā darīt ar savu ticību? Vai tu jūti, ka tev ir šāds/kāds uzdevums?

Piemēram, 19.gs. bija problēmas ar ticību dvēseles nemirstībai, tad nu gudrie prāti, lai uzrunātu skolotos smalkos ļaudis, mēģināja izstrādāt dažādus filozofiskos nemirstības pierādījumus (trīs vai četrus), lai cilvēkiem kristietību darītu kaut kā "modernāku", laikmeta garam (19.gs. jēdziens) atbilstošāku un "intelektuāli" saistošāku. Kirkegors to visu noraidīja, jo cilvēku problēmas jeb neticības izejas punkts ir nevis intelektā, bet gan gribā - proti, vari piemest ļaudīm, cik pierādījumus gribi, viņi tik un tā neticēs, nevis tēpēc, ka prāta piruetes nepārliecina, bet gan tāpēc, ka viņi savā gribā ir twisted un nemaz negrib paklausīt, kas liek pievest arvien jaunus sofistiskus nemirstības demonstrējumus uz papīra. Un rezultāts? Domāju, par diskozālēm, bāriem, grāmatnīcām, dzīvokļiem pārvērsti senie dievnami runā paši par sevi. Varu saderēt, cilvēki šodien daudz vairāk pievēršas kristietībai ar Kirkegora vai to pašu mistiķu palīdzību, nevis tāpēc, ka viņus uzrunā nemirstības pierādījumi. Tieši autentiskuma, nopietnības, konfrontācijas, izaicinājuma un kaut kā īsta dziedinošo slāpju dēļ. Un es neteiktu, ka Kirkegors (vai Augustīns utml) bija no sava laika kaut kādā ziņā atpalikuši, nē, viņi pat ļoti labi zināja sava laika zīmes un serdi, tāpēc bija spiesti eksperimentēt un inovēt tā, kā reti kuriem, bet tas viss ar nolūku izlauties no laika biezokņiem pretī tīrajai pērlei.

"Cilvēki, novēršas no baznīcas un no reliģijas, kā man šķiet, jo it lacks urgency and authority and creativity and novelty, ko iemiesoja Jēzus" - tieši tā, bet zini, kāpēc baznīcai rietumos visa tā trūkst? Tieši tāpēc, ka tā ir bijusi pārāk tuned up to the times, viskatastrofālākais decline jau ir t.s. "liberālajās" jeb modernistiskās teoloģijas baznīcās, jo kāda atšķirība, ja es baznīcā un tās praksē redzu un dzirdu vienu un to pašu, kas aktuāls universitātēs, kārtējo viedokļu līderu brāzmās, medijos, powerpointos utml? Kāda atšķirība, ja baznīca ir kļuvusi par kārtējo psiholoģijas klubiņu, tikai kristīgo tēlu mērcē?

Baznīca šobrīd ir tēma, pie kuras strādāju, par to sakāmā ir pārāk daudz, taču pāris piezīmes: kā tev šķiet, vai religious individual can be conmensurable with some established religious community? Un vai mūsdienu uzsvars uz deinstitucionalizāciju, "intitucionalizētās reliģijas noliegumu par labu privātiem garīguma kvestiem" gadījumā nav tas pats "individuālisms" (es, es, visu man, es zinu labāk, es visu pats, citi ir fake), ko mums piedāvā lielveikali, sociālie tīkli un internets? Viena no manām šī brīža visskaidrākajām tēzēm ir klasiskā dogma - nulla salus extra ecclesiam, nekādas pestīšanas (glābiņa) ārpus baznīcas. Es baznīcu, t.i., autentisku religious community (un tās pieredzi, būt daļai no Kristus draudzes, kas sapulcēta visos laikos un vietās), redzu kā vienīgo īsto un izšķirošo alternatīvu šī brīža sačakarētajai un neizbrienamajai politiskajai kārtībai ar tās aporijām un pašdestruktīvajām tendencēm visos galos. Zinu, izklausās farizejiski, but just think for a moment about it. Jēzus ne tikai apelē pie indivīda. Viņš uzrunā arī savu "mazo, ganāmo pulciņu". Ticības apliecībā mēs sakām "mēs ticam uz vienu svētu, vispārēju baznīcu, svēto sadraudzi" - jau no 4., ja ne 2. gs.

Jā, pie cilvēkiem ir jāiet pa apkārtceļiem, un ne tikai mūsdienās. Tāpēc Jēzus arī runā līdzībās. Taču es pat pārāk labi pazīstu moderno cilvēku, viņš tieši grib visu to alegorizēšanu un sofistiku, man šķiet, if we get down to the point as fast as we can, mēs vismaz varam nonākt tajā godīguma un atklātības punktā, kur otram vai pārējiem atliek vai nu sašutumā novērsties, vai arī vismaz ieklausīties. Bet gan jau šeit kļūdos. Cilvēkus uzrunā īstas kristīgās dzīves liecība, īsta pazemība, īsts svētums, īsta pacietība un lēnprātība. Bet mana iedzimta augstprātība man automātiski saka, ka ar modernajiem postmodernisma izskalotajiem cilvēkiem nevajag auklēties un uķināties. Guess I'm wrong, again.

Par pilnīgu misionāru gan nē, mans lielākais dzīves uzdevums ir kaut kā saņemties, pārvarēt slinkumu un kūtrumu un palīdzēt Latvijai. Ja Latviju iznīcinās - tā, ka nekas vairs nepaliks pāri, ka nebūs vairs, ko atjaunot -, un ja man sirds nesalūzīs no sāpēm, tad es gribu kaut kā palīdzēt ziemeļiem, mana sirds ir ziemeļos, kaut vai otrā pusē Baltijas jūrai.

"Vot es spītējos tieši tāpēc, ka neesmu vēl izpratusi cik daudz manī ir(bija) prāta, cik ticības" - kāpēc tas ir, bija tik svarīgi? Skaidrs, ka jebkurā gadījumā tu šo un daudzas citas izšķiršanas vai sintēzes veic ar prātu, līdz ar to tev sev drīzāk jājautā, kā izproti prāta lomu savā dzīvē, kā vispār definē un saproti prātu attiecībā pret sevi, pasauli, Dievu un dzīves svarīgajām lietām. Spīts, jo prāts, prāts, jo spīts.

"Viss, ko varu pateikt - senāk šķita, ka ja reiz nezinu Dieva lielo gribu un plānu, tad kāpēc gan an būtu (un vissāpīgāk - kā) tam jāpakļaujas." - bet vai tiešām tu neredzēji, cik self-pretentious un cilvēcisks šis jautājums ir? Vēl jo vairāk tāpēc, ka D. griba vispārējās trajektorijās tiešām nav kkas superapslēpts. Kad es runāju vai draudzējos ar kādu citu cilvēku kā the other, es taču nemēģinu vispirms par katru cenu "noskaidrot un izdibināt visu, kas viņam aiz ādas, viņa lielo plānu un nodomus". Jā, ir arī tādas attiecības, bet tas taču nav veselīgi.

Jēzus manā gadījumā, tas vēl tā, man ir skaidra "bāze" vai izejas punkts, bet nianses, kas no šī punkta izriet, lai liktu dzīvot svēti vēl joprojām un, domājams, visu dzīvi ir work in progress, gaismas pret neskaidrībām. Bet par Dievu gan - ja ne "viss skaidrs" - tad drīzāk gan es vienkārši neatceros nevienu brīdi savā dzīvē, kad es būtu domājis, jutis, zinājis, ka Dieva - kaut vai vispārīgākās, neskaidrākās, abstraktākās idejas veidā - nebūtu. Es vispār nespēju iedomāties, kaut vai mežonigi piepūloties, kā varētu būt citādāk. Tu raksti, ka nejūti Dievu "tik stipri", ok, bet ko tu jūti tā vietā? Kas vēl cits tur vispār var vēl būt bez Dieva? Tu jūti neko? Kā tas ir, just neko? - kaut vai atceroties, ja reiz tagad jūti citādāk (lai gan es nezinu, vai tā sajūta vispār ir kvantificējama).

Lūk, no tā man ir visvairāk bail. Ka tiešām varētu būt daudz cilvēku, kuriem "nav lemts". Cilvēciski raugoties, tas būtu šausmīgi. Tāpēc ļoti bieži saka, ka labākais, ko tādos gadījumos darīt, ur nevis plēsties pušu, bet gan pacietīgi lūgt par otru, nest viņa nastas un norīt viņa akmens sirds blaknes, un piedot, un cerēt, un cerēt.

Jā, es vienkārši nejūtu Dievu, es neko nejūtu. Varbūt kaut kādu vague yearning for the infinite and transcendent, kas dažas dienas pazūd, un tad atkal uzrodas. Jo nu es vienkārši domāju, ka es nekad neesmu praktizējusi kontaktēšanos ar Dievu, es neesmu viņu uztvērusi nopietni un es par viņu neko nezinu. Es tiešām domāju, ka spēja just Dievu ir maņa, kas cilvēkam ir dota, bet ko viņš var pazaudēt, bet var arī atkal atgūt. Un es tāpat kā lielākā daļa cilvēku, esmu to pazaudējusi, jo mēs to neesam lietojuši. Es tiešām domāju, ka tā ir maņa, jušana, kas ir citādāka nekā intelektuāla sapratne. Tāpēc es neapstāšos pie prāta mācībām. Es gribu pilnībā atvērt un sajust sirdi, visu kas tur ir iekšā, un to tiltu, kam ir jābūt uz Dievu.

Tieši tā, Dieva sajušana ir maņa. Bet te, vismaz kristietībā, ir traki - viens ietekmīgs virziens saka, ka dažiem ir lemts un dots, proti, viņos, speciāli izraudzītajos šī spēja, jusme, maņa, sensus divinitatis ir dabiski iedēstītā, un tad viss agrāk vai vēlāk ir kārtībā, bet visiem pārējiem, absolūtajam vairākumam, šī spēja gluži vienkārši nav atvēlēta, viņi esot nolemti jau no pasaules sākuma. Nevaru iedomāties cietsirdīgāku mācību par tādu.
Kā tas ir just neko? Vai tad tā var būt? Jo parasti ir tā, ka tā vietā, kur drīzāk būtu jābūt Dievam, vienkārši ir kaut kas cits uzmanību un jusmi saistošs un pievelkošs. Jā, ticu un ir dzirdēts, ka tiešām ir gadījumi, ka tur pretī nav pat Dieva aizvietotāja, surogāta, kāda mazā dieva, bet tiešām - tukšums. But are you sure this is the case?

Es laikam nezinu vai spēju atšķirt emocijas no Dieva. Varbūt es esmu nolemta no pasaules sākuma! Bet vismaz es varu kultivēt intelektuālu sapratni un aizstavēt Dieva vārdu.

Jā, Dievs nav tas pats, kas emocijas, kuras svārstās atkarībā no gadlaikiem un vēja virziena. Bet ir gan tādas kā Dieva ielietas jeb kultivētas emocijas, kuras nav pilnībā emocijas, bet daudzviet pārklājas ar gribas aktiem, noteiktu uzvedību vai mentālo attieksmi. Piemēram, žēlsirdība, piedošana, lēnprātība, pacietība - visās minētajās Dieva dotajās īpašībās ir gan kaut kas no emocijām, gan gribas aktiem, gan vienkārši mentālas attieksmes. Un tu noteikti neesi nolemta, garantēju nevis es, bet Jēzus.