Notikuma viennozīmīgošana? Tātad domāšana tev ir kaut kas, kas notikušo sašķeļ ambivalancēs, antitēzēs? Tā var būt, taču diez vai tas ir tik dabiski. Es, personīgi, piemēram, domāju jūru, un man šis notikums "jūra" parādās un grozās kā kaut kas viennozīmīgi labs, protams, tur var būt vētra, lieli viļņi, jūra tumsā un dziļumos, taču es tik un tā nespēju to domāt citādi kā kaut ko labu - ja es mēģinātu jūru domāt spekulatīvās ambivalencēs, sašķeļot tās viennozīmīgumu, man nāktos piespiesties un man jau viss uzreiz signalizētu, ka nodarbojos ar mākslīgu skābes uzbrukumu reālām, viengabalainām, veselām, pilnīgām lietām. Jā, domas var būt kā skābe vai liquid modenirty, taču tikai tad, ja domāšanu saauž ar tehniskumu, piespiešanos, self-referential dialektiku.

Dievs nav tas pats, kas laiks, Dievs ir kungs pār laiku un notikumiem, jo citādāk Dievu tikpat labi varētu saukt par pliku veiksmi, fortūnu, gadījumu, likteni, bet tas nav Dievs kā Dievs. Dievs liek lietām notikt, un šīs notikušās lietas sastāda to, ko saucam par laiku. Protams, ka Dieva kā laika valdnieka priekšā mēs esam bezspēcīgi, - mūsu varā paliek mācīties teikt un lūgt "Tavs prāts lai notiek"ne velti muslimu ikdienas runā joprojām, tiklīdz ir kāda nākotnes, - ieceres, nodoma vai vēlējuma izteiksme, viņi automātiski piemetina inšallāh, proti, ja Dievs vēlēs (tam notikties), kādreiz kristieši darīja tāpat, kamēr palika pārgudri un izspieda Dievu no pasaules un laika.
Kļūdas gan i r. Tu taču neteiksi, ka melot tuvākajam, tuvākā noslepkavošana, apkrāpšana, mocīšana, apzagšana (ne obligāti fiziski mantiskā nozīmē) nebūtu kļūda ne tikai šodien un rīt, bet gan pie visiem laikiem, nosacījumiem un apstākļiem? Kaut kad studentiem taisīju testu, kur vienā jautājumā bija par objektīvi ļauno un objektīvi labo, mani šokēja tas, ka 90% moderno jauniešu uzskata, ka nav tādu lietu, ka kļūdas ir tikai kaut kas relatīvs. Biju domājis, ka šis fenomens ir tikai pasakas un hiperbolas, bet re kā.