Tieši tā, prāts uz krusta kliedz "tēvs, kāpēc tu mani esi pametis!", kamēr ticība saka "viss ir piepildīts!" un blakus krustā sistajam ticība saka: "patiesi, es tev saku - jau šodien tu ar mani būsi paradīzē!"
Tāpēc es visu laiku domāju, vai prāts un ticība paliek katrs autonomi par sevi, savā sfērā pašpietiekami darbojamies, vai tomēr ir iespējams, ka ticība tieši uzlabo un papildina, pilnveido prāta racionalitāti, proti, kamēr prāts 'tic', ka visu var izspriest pats par sevi (teiksim, ikdienā, performing mundane tasks vai izvēloties), tas ir neracionāls un redz kā miglā, un tikai tad, kad pievienojas ticība, prāts, kā saka katoļi, "tiek uzņemts žēlastībā", kas arī ļauj domāt, spriest, redzēt un zināt ar skaidru galvu. Tas pats Luters saka, ka no aristoteliskās četru cēloņu shēmas (pasaules inteligibilitātes, sapratnes un racionalitātes freimvorks https://plato.stanford.edu/entries/aristotle-causality/#FouCau) prāts samērā pienācīgi darbojas tikai iekš vidējiem diviem cēloņiem - formālā un eficientā, savukārt causa materialis un causa finalis sniedz tikai ticība. Un man visu laiku gribas teikt, ka prāts bez causa finalis un causa materialis vispār ir knapi prāts.

Nu ja, tieši ar Dieva apslēptību - sātanam šķita, ka caur cilvēku neprātu un vainu piesitot Jēzu pie krusta viss dievišķais un garīgais, tā dzirkstis un iespējas tiks izēstas no pasaules, un patiešām, visai pasaulei un sātanam kā pasaules impostor fake kungam tajā brīdī, kad Jēzus nomira, izskatījās, ka viss cauri, uzvara rokā, žēlastība bija tikai abstrakts sludināts koncepts, ko vajāja un bezjēdzīgi nogalināja, taču tieši šajā vislielākās Dieva apslēptības brīdī sātans iekrita fatālās Dieva izliktās lamatās un praktiski tika sakauts. Sātans feilo, jo, tāpat kā cilvēks, arī viņš ir radīta būtne, ar ierobežotu, tuvredzīgu un galīgu perspektīvu, savukārt Dievs nav radīts, viņš ir radītājs.

Paldies vēlreiz! :)
Es vienkārši rakstu, jo a) nav jau daudz, sevišķi internetā, to, kas šādus vārdus bez izsmiekla var un grib uztvert; b) jo man liekas svarīgi, ka tajā brīdī, kad Dievs, saraujot apburto loku, izved cilvēku ārā no viņa paša sapītības, tad cilvēks tiešām beidzot var ieraudzīt pasauli kā pasauli, kā jēgas ziņā bezgalīgi dziļu totalitāti, kas nav pakļauta apziņas pinekļos iedēstītam fatālismam un determinismam. Tur ārā kaut kas ir, un tas ir, kā pats Dievs pie radīšanas saka, "ļoti labs" pats par sevi, objektīvi, no vērotāja neatkarīgi labs, pat pēc cilvēka grēkā krišanas. Grēciniekam, t.i., neticīgajam visa apkārtējā radītā pasaule ir kā traucēklis un virsū spiedošs, apsūdzošs un apdraudošs posts un nolemtība, savukārt ticīgajam pasaule ir laba, tāda, kādu Dievs to sākotnēji radīja, iecerēja, uzticēja un dāvāja.

Manuprāt, būtu jābūt tā, ka ticība prātu ievirza pareizā gultnē. Vajadzētu būt tā, ka Dievs ir prāta saimnieks, un prātam nav citu interešu kā tikai saimnieka. Es domāju, ja cilvēks tiešām spēj panākt tādu patiesu ticības līmeni, tad prāts nevar vien sagaidīt kā pakļauties nākamajai Dieva pavēlei un to izpildīt (kā draudzīgs, uzticam suns.) Domāju arī tīri jebkurā sadzīviskā kontekstā.

Vai nav tā, ka jo vairāk (patiesāk) cilvēks tic, jo skaidrāk viņš sadzird un apzinās Dieva gribu. Un tad, ja viņš to apšauba un tai nevēlas sekot, vai tad tā nav atzīšanās, ka viņš tomēr netic Dieva plāna leģitimitātei, un paša Dieva leģitimitātei. Un, ja viņam palaimējas tad sevi šādi pieķert, tad vēl labi, bet ja viņš tikuntā izdara nepareizi, tad taču viņš vai nu netic, vai izvēlas ļaunu. Protams, lai cilvēks šo Dieva dzirdi attīstītu, viņam ir tam sevi jāvelta un jāpadara to par katra mirkļa prioritāti.

Es tiešām esmu sapratusi, ka, piemēram, mana spītēšanās pret to, ko es nojaušu, kas ir pareizi, ir tikai tāpēc, ka es nespēju īsti aptvert, ko nozīmē ticēt Dievam. Un varbūt pat vienkārši, kaut kā pa pusei esot miegā vai nohipnotizētai, pa īstam neskatoties uz Dievu, negribot mosties. Dievu uztverot tikai kā prāta konceptu, sapni.

Jo ja cilvēks patiešām tic, tad taču nav attaisnojuma prātam būt autonomam. Šūna nevar izdzīvot autonomi ārpus ķermeņa. Prātam ir jābūt vienai loģiskai objektīvai - kalpot tam, par ko tas zina, ka tas ir neaptverami, gudrāks, tā radītājs, sākums un beigas. Citādāk, viss ir absurdi. Prātam izvēlēties autonomiju no Dieva ir kā cilvēkam risināt episki sarežģītu analītiskās matemātiskas formulu ar pildspalvu uz papīra, kamēr viņa priekšā atrodas dators. Tā var būt tāda savāda cilvēciska estētika, bet labums no tā nav nevienam, ne pašam cilvēkam ne Dievam, tā drīzāk ir vienkārši spītība, neticība.

Tāpēc es tagad esmu sākusi pētīt šo lietu, kas man pēdējā laikā šķiet pats aizraujošākais - kā attīstīt dzirdi, kā labāk sadzirdēt Dievu ikdienā, katru reizi, kad es ar kādu runāju vai vienkārši izvēlos jebkādu darbību, rīkoties vai nerīkoties. Protams, tas nav sarežģīti, bet tas ir jāpraktizē, un arī jāizprot teorija. Es nezinu cik tev tas ir aktuāli, varbūt tu jau to visu zini, bet ja tev ir konflikts starp prātu un ticību, tad es noteikti arī to iesaku. Tagad lasu vienu grāmatu, kurā ir par to par šo praksi, par 'prāta uztveres' integrāciju Dievā, un kuru gribētu tev iedot un piespiest izlasīt, ja tu neesi absolūtā drošībā uz ticības ceļa, bet visticamāk esi un iespējams tevis rakstītais bija vairāk retorisks priekš manas sapratnes.

Jā, galu galā jāsaprot, ka arī prāts ir Dieva radīta brīnišķa dāvana, ideālos apstākļos teicami uzskaņots instruments vai dvēseles/sirds kompanjons, kas netraucē, bet drīzāk palīdz. Diemžēl, jau paradīzes dārzā cilvēks drīzāk izvēlējās klausīt it kā kailai saprāta balsij, jebšu sātanam, jebšu cilvēku ienaidniekam, melim, ausu piestāstītājam un apsūdzētājam, kā rezultātā tajā brīdī cilvēks vairāk ticēja velna, nevis Dieva balsij.

Jā, reizēm mēdz ticību salīdzināt ar gaisā mērķtiecīgi izstieptu un atvērtu roku, Luters arī daudz raksta, ka Dieva apsolījumi ir "jāsatver" (ne tik daudz jāaptver, cik jāsatver, bet ne sagūstīšanas nozīmē, drīzāk kā slīcējs mežonīgā jūrā tveras pēc glābiņa).

Man šķiet, ka vismaz šobrīd tu tiešām saproti, lai gan es neteiktu, ka nesaprati arī pirms kādiem četriem gadiem, arī tad tev bija pareizais uzskaņojums, varbūt tu vienkārši īstās domas par ticību vēl nemacēji pieķert un ietērpt vārdos vai racionālos, apzinātos (redz, kaut kāda prāta loma) tēlos, priekšstatos. Nav jau teikts, ka kādā nākamā mirklī nebūs relapss, kas gan tikai normāli un saprotami cilvēciski. Šaubas burtiski uzbrūk, uzskrien virsū, kā par sātanu saka, ka viņš kā izsalcis lauva glūn un slapstās tumsā un meklē, ko varētu satvert.

Nu jā. Man lielākais izrāviens, revolūcija notika tajā brīdī, kad sapratu, ka Jēzus ir/bija Dievs, proti, ka Dievs nav kāds abstrakts, estētiski iespaidīgs koncepts vai jauka pasauli sakārtojoša doma, vai trīsas radoša sajūta un sasapņošanās, bet gan, ka Dievs v a r ē t u būt kkas pavisam konkrēts, miesisks, vēsturisks, "dzīvais Dievs", kā viņi saka, ar milzīgu un tiešu claim, prasību, vai vismaz intīmu un treknu jautājuma zīmi uzstādītu virs mūsu dzīvēm, un ka šī jautājuma, vai apsūdzības, vai izsaukuma zīme vienlaikus ir kā bāka tumsā, svece, pie kuras tverties un sildīties.
To es esmu sapratis definītīvi, es to burtiski redzu, izjūtu un pieredzu katru dienu, jā, jāatzīst, arī reizēm lūdzot Dievu, es jūtu, ka tas nav joks, ka mani klausās un katram vārdam, kas nāks pār lūpām vai domās ir liels nopietnības svars. Uzruna un atbilde, nevis nieka apziņas pašspoguļošanās, kā ierasts. Tiktāl man nekāda prāta un ticības problēma nav, in fact, neatceros, ka arī pirms Kristus man tāda būtu bijusi, jo nekad neesmu diez ko augstu vērtējis cilvēka prāta spējas. Jā, tas var paveikt daudz, bet so what - tāda attieksme man bijusi, cik atceros. Diemžēl, vismaz ētiskajā un līdz-ar-citiem kopābūšanas ziņā es joprojām esmu ceļa sākumā un bērnu autiņos, un varbūt tur man drīzāk šobrīd ir prāta un ticības konflikts, jo ticība man saka, ka man absolūti un negrozāmi neatliekami ir jābūt labam, bet prāts izmēģina visus iespējamos trikus un atrunas, lai es tāds nebūtu, un no tā dažbrīd var mesties nelabi. Bet tas nav teorētiskajā, bet gan ētiskajā līmenī. Mani, piemēram, kaitina, ka es nemāku runāt ar cilvēkiem, lai viņiem pastāstitu par Kristu saprotamā un nekonfliktējošā (toties patiesības raupjo stingrību nemīkstinošā) veidā. Vēl jo vairāk kaitina, ka dažbrīd publiski t.i., dzīvē, ne internetā, mēdzu par to kautrēties, vai, kas vissliktāk, ja nemāku runāt, tad nespēju par Kristu liecināt citu priekšā ar vismaz supposedly svētu, bezgrēcīgu dzīvi.

Katrā ziņā man prieks, ka esi uztaustījusi īstās takas un sāc par ticību spriest dziļāk. Jo, ja godīgi, piemēram, nesaprotu - kāpēc tu spītējies? Like, seriously? Tu tiešām visā nopietnībā tici prāta predominancei noteiktos jautājumos? Tu tiešām vairāk tici savām šaubām? Diez vai.
Droši, atsūti grāmatu, gan jau kādreiz noderēs, ja teksts liksies objectionable, tad uzrakstīšu, kas tur neder vai ir vāji.

Vot es spītējos tieši tāpēc, ka neesmu vēl izpratusi cik daudz manī ir(bija) prāta, cik ticības, kādas ir to proporcijas un kurš ir kurš, kas man saka un pavēl domas un lietas un idejas. Jo šķiet ir tāda twilight zona, kur prāts mijas ar ticību, kur ir grūti izšķirt. Un tad es spītīgi paķeru, jebkuru, kurš ir uzstājīgāks (back of my mind knowing, ka tas ir prāta burveklis nevis patiesība un ticība) Bet tas ir kaut kā obsolete pašlaik. Jo no pozīcijas, kur ir radusies kaut maza, bet solīda sapratne, spītēšanās nešķiet īpaši attaisnojoša, vai pat ne mēreni racionāla. Viss, ko varu pateikt - senāk šķita, ka ja reiz nezinu Dieva lielo gribu un plānu, tad kāpēc gan an būtu (un vissāpīgāk - kā) tam jāpakļaujas. Bet jā, tad es vienā saprotu, ka pretoties Dievam ir pretoties pašas labklājībai, un viss uzreiz ātri pārvēršas ellē.

Es gan pieļauju, ka vēl esmu tikai pašā sapratnes apakšā, jo man, piemēram, viss nav tik skaidrs kā tev. Es domāju man ir radusies intelektuāla sapratne un appreciation, un nepieciešamība. Bet es vēl nejūtu Dievu, un neizjūtu Jēzus eksistenci tik stipri kā tu, kā tu saki, ka tev nekad nav bijušas šaubas vai minstināšanās. Es gribu un man vajag uzzināt par veidiem, kā es varu arvien dziļāk ieiet Dieva valstībā, jo pašlaik es jūtos kā ļoti nespodrs spogulis, kurā Dievu knapi var nojaust, vairāk ar iztēli nekā saskatīšanu. Bet lai arī pietiek ar ticību, es intuitīvi zinu, ka ir veidi, kā Dievu sajust vairāk.

Par tevi un cilvēkiem, es to pilnībā saprotu. Bet ar cilvēkiem ir tā, ka no vienas puses, protams, gribas (un savā ziņā ir pienākums) pēc iespējas vairāk cilvēku sasniegt un palīdzēt viņiem saprast. Bet savā pieredzē esmu pārliecinājusies par patiesību, ka ja kādā neizdodas radīt sapratni, tad tas cilvēks tādai nav gatavs. Bet arī ka, tevis sacītais tikuntā var iesēties cilvēkam prātā, lai arī ir virspusējs noliegums un pretestība, kaut kas iespējams iesakņojas un izdīgst vēlāk. Un šeit atkal, es tikai varu iedomāties, ka ja Dieva plāns būtu tev spēt maģiski apburt cilvēku masas un tajos momentā likt uzziedēt visai patiesībai, tad tā notiktu, un varbūt vēl notiks. Tajā vietā, varbūt - es tikai spekulēju, kas būtībā nav labi, bet tajā vietā varbūt Dievs izvēlas stiprināt tavu garu un raksturu šādi cīnoties. Tbh, man gan šķiet, ka pie vainas ir cilvēki, jo visi taču ir šausmīgi aizmiguši. Cilvēki paši pretojas tam, ko zina, un atgaiņājas no patiesības mušas, jo grib vēl turpināt snaust un būt cietēji. Es visu laiku skaidri redzu, kā cilvēki, ja viņiem noliek priekšā gara izaugsmi un viņu vecās mīļās grēcīgās domas, kas pašus moka, tad viņi izvēlas pēdējo, kā apsēsti. Un tas ir tik paradoksāli, jo es skaidri spēju iztēloties motivāciju abām izvēlēm, un man arvien vairāk sāk šķist, ka tā ir plika Dieva žēlastība, ja cilvēks izvēlas gara izaugsmi. Ar to mēģinu pateikt, ka bieži (iespējams - vienmēr) tas kas tev šķiet, ka tu nemāki pateikt to, ko cerēji par Kristu, tam vairāk ir sakars ar to, ka tas kas tevī klausās nav gatavs to dzirdēt un saprast, un gan pie tevis gan pie otra situācijas galu galā "vainīgs" ir Dievs, bet beigās tāpat viss būs labi, jo Dieva plāns ir labs.

Bet no otras puses es nesaprotu, kā Kristus var būt kautrīguma vai konflika avots. Jo šeit atkal, vismaz man - jo es vairāk ticu, jeb dziļāk apzinos patiesību, jo vairāk man gribas par to runāt un deklarēt, nevis uzbāzīgi, bet atbildēt uz jebkuru ētisku dillemu ar Kristu. Jo jebkurš cilvēks, kam ir loģiska domāšana, nevar noliegt nevienu no viņa mācībām. Bet es pieļauju, ka tava cīņa ir tas, ka no vienas puses cilvēks var teikt, ka viņš ir atbildīgs tikai Dieva priekšā. Un ja viņš pilnasinīgi to izjustu, tad viņam nerūpētu smagums, neērtums ko rada the other. Bet cilvēks ir neatraujams, nedziedināms no savas cilvēcībās, un laikam, kad tu ar cilvēkiem runā, tevī spoguļojas otra cilvēka uztvere, kas mazliet samežģa tevis sacīto. Laikam, ko mēģinu pateikt, tev nebūtu sarežģīti runāt par Kristu ar cilvēkiem, ja tu nebūtu pats cilvēks. Es domāju, jebkuram mācītājam, skolotājam ir bijusi šī unease sajūta. Nu kā, tas ir savā ziņā neispējams uzdevums - vai nu tu izmaini, ko gribēji teikt, lai pakalpotu cilvēka limitētajai uztverei, vai arī tevis sacītais cannot be processed. Viss, ko tu vari darīt ir ar to dzīvot un to uzlabot, savu iespēju robežās, kuras ir daļēji tavās daļēji Dieva rokās plašināt. Un gaidīt, kad atradīsies dzirdīgas ausis. Protams, viss šis teiktais, nezinot, to kā tieši tas ko aprakstīji izpaužas irl.

Bet, man arī vēlarvien ir aizdomas, ka pie jebkuras jomas, kur mēs straglojam pie vainas ir prāts. Tāpēc es kā pie veldzējoša ūdens malka sniedzos pie jebkā, kas prātu spēj nolikt savā vietā, kas parāda prātam, ka tas nav ultimate tool of perception. Bet tieši izglītotā, pierādāmā veidā, kas pārliecina pašu prātu. Jo ja pret prātu ir brutāls un izturas ar necieņu, tad prāts parādīs elli atkal. Tāpēc pieminēju to grāmatu.

Nu nav tā, ka visi loģiskie pieņemtu Kristus teikto veselumā, jo Kristus ne tikai runā par hipiju mīlestību, vienradžiem un varavīksnēm, bet arī par grēku, sevis aizliegšanu, elli, sātanu, visu lietu galu, tiesas stundu un iekārēm, un tas parasti daudziem ir par piedauzību.
Nu ok, piemēram - pieņemsim, kaut vai tu, kādreiz kaut ko uzraksti par apziņu, novēroto, kādu problēmu vai neizbrienamu paradoksu vērotājā vai ciešanām pasaulē, uz ko es varbūt būtu gribējis kaut ko atbildēt vai piebilst par Kristu vai kristietiskā garā, bez aplinkiem un apkārtceļiem, taču saminstinos, jo uzreiz domāju, ka tavās vai jebkura cita analoga - pat ja meklējoša - acīs tas drīzāk izskatītos banāli, tukši, neko neizsakoši, mistiski miglaini, naivi, mitoloģiski, nevietā, sludinoši, garlaicīgi, attālināti, dogmātiski, neinteresanti, pārāk vienkārši, tipiski, tāpēc instead i opt out for tā paša retorisku pārvēršanu, piemērošanu kaut kādām apziņas iekšējām cīņām, dramatikām, dilemmām, kas varbūt ir tuvāk un saprotamāk, taču pārsvarā missing the point un ir neasi.

Es domāju tikuntā ir vērts tad teikt cilvēkiem par elli un šausmām. Jo agri vai vēlu viņi paši to redzēs, piedzīvos un sapratīs. Es piekrītu, ka agrāk man pašai patika tikai vienradži, tāpēc I know what you mean, ka cilvēki uzreiz sabožas tādas lietas dzirdot. Tā vienkārši ir bērnišķība. Bet viņi to piedzīvos, it's just life, it is existence. So varbūt tad tev vienkārši jāizvēlas nest šī nasta, viņiem to pateikt un saņemt pretī infantīlu božšanos. Jo mēs labi zinām, ka nepateiktais arī ir sava veida elle.

Vistrakākais jau ir tas, ka, manuprāt, vairumu cilvēku nemaz nav iespējams nobaidīt ar elli, jo viņi tiešām ikdienā, ziņās, medijos, internetos, uz savas ādas un savās iekšās burtiski dzīvo ellē - ne jau kā kādā viduslaiku bilžu nozīmē, bet varbūt pat trakāk un konkrētāk, degot iekšā sausumā, izsīkumā, tukšumā, kā tuksnesī. Un ko var pateikt šiem cilvēkiem? Viņi visu ir redzējuši, viņi nekam netic, viss jau ir bijis, viss ir smieklīgi, distancēti, un izejas nav.

Nav gan, vairums jau ir gandrīz kā miroņi. Viņi tad vienkārši sevi sazāļo un izdzīvo atlikušo dzīvi vēl dziļākā miegā. Bet tos tad nemaz nevajag aiztikt. Bet tos (dažus) pārējos, polāri pretējos, var un vajag Tā ir skaista ambīcija vēlēties izglābt visus, bet es nezinu vai tāds ir Dieva plāns.

Ja no kristietības viedokļa, šobrīd vairums ir atmetuši ar roku savām mājām, rietumiem, un pievēršas ne-rietumiem, tāpēc ir milzīgas misijas Āfrikā, Āzijā, Dienvidamerikā, bet - lai gan vajadzīgi - es to uztveru, kā vieglāko izeju. Ja man vajadzētu būt misionāram uz mežonīgu, nezinošu zemi, es izvēlētos UK, Skandināviju, Holandi, zemes ar vislielāko kritienu jebkādā organizētā vai neorganizētā reliģiozitātē, un correspondingly - zemēs ar lielāko stresa, depresijas utml koeficientu. Es zinu, ka tur vajag būt un noteikti ir cilvēki, kuri ir izslāpuši pēc kaut kā viena, vesela, nesašķelta. Taču - un tas ir vislielākais paradokss - man ir aizdomas, ka tur intelektuāla rakstura apoloģētiskās spēlītes nevar palīdzēt, jo rietumi attiecībā uz iekšējo misiju ir ar to nodarbojušies vismaz 300 gadus, but to no avail, efekts ir tieši pretējais, jo vairāk runā, jo vairāk aizkrīt ausis.

Ko tu domā ar 'intelektuāla rakstura apoloģētiskas spēlītes'?

Bet tev nešķiet, ka kristietību vajag padarīt pieejamāku modernajam cilvēkam? Es varu iedomāties, ka tu šo lasot saviebies, bet es nebūt nedomāju ar to, ka kristietību vajag kaut kā mainīt. Es to domāju, tāpat kā Jēzus, kurš ieradās kā satriecošs viesulis un visus totāli apstulbināja. Cilvēki, novēršas no baznīcas un no reliģijas, kā man šķiet, jo it lacks urgency and authority and creativity and novelty, ko iemiesoja Jēzus. Varbūt pat es ar to domāju, ka kristietību vajag parādīt autentiskāku, nekā to parāda baznīca. Jo es godīgi daudzas īpašības, kas piemita Jēzum un viņa sludinātajam, baznīcā nesaskatu.

Manuprāt, tev ir spēcīga urgent, authoritative, creative, novel maniere, kas man ļoti patīk. Bet tajā mazliet atspoguļojas mild aversion, some impatience pret cilvēkiem (piedod, tikai tik cik redzu no kemntāriem), kas ir ļoti pašsaprotami savā ziņā. Es pat nezinu, kā vispār var runāt ar mūsdienu cilvēku, kurš ir apātisks bet savādi pašpārliecināts savā apātijā, kā noburts. Cilvēks ir tik ļoti vīlies, ka padara vilšanos par savu kaislīgo reliģiju. Vai pat pats Jēzus spētu tādu izraust no miega.

Bet saki vai tu gribi kļūt par misionāru? Ko tu domā darīt ar savu ticību? Vai tu jūti, ka tev ir šāds/kāds uzdevums?

Piemēram, 19.gs. bija problēmas ar ticību dvēseles nemirstībai, tad nu gudrie prāti, lai uzrunātu skolotos smalkos ļaudis, mēģināja izstrādāt dažādus filozofiskos nemirstības pierādījumus (trīs vai četrus), lai cilvēkiem kristietību darītu kaut kā "modernāku", laikmeta garam (19.gs. jēdziens) atbilstošāku un "intelektuāli" saistošāku. Kirkegors to visu noraidīja, jo cilvēku problēmas jeb neticības izejas punkts ir nevis intelektā, bet gan gribā - proti, vari piemest ļaudīm, cik pierādījumus gribi, viņi tik un tā neticēs, nevis tēpēc, ka prāta piruetes nepārliecina, bet gan tāpēc, ka viņi savā gribā ir twisted un nemaz negrib paklausīt, kas liek pievest arvien jaunus sofistiskus nemirstības demonstrējumus uz papīra. Un rezultāts? Domāju, par diskozālēm, bāriem, grāmatnīcām, dzīvokļiem pārvērsti senie dievnami runā paši par sevi. Varu saderēt, cilvēki šodien daudz vairāk pievēršas kristietībai ar Kirkegora vai to pašu mistiķu palīdzību, nevis tāpēc, ka viņus uzrunā nemirstības pierādījumi. Tieši autentiskuma, nopietnības, konfrontācijas, izaicinājuma un kaut kā īsta dziedinošo slāpju dēļ. Un es neteiktu, ka Kirkegors (vai Augustīns utml) bija no sava laika kaut kādā ziņā atpalikuši, nē, viņi pat ļoti labi zināja sava laika zīmes un serdi, tāpēc bija spiesti eksperimentēt un inovēt tā, kā reti kuriem, bet tas viss ar nolūku izlauties no laika biezokņiem pretī tīrajai pērlei.

"Cilvēki, novēršas no baznīcas un no reliģijas, kā man šķiet, jo it lacks urgency and authority and creativity and novelty, ko iemiesoja Jēzus" - tieši tā, bet zini, kāpēc baznīcai rietumos visa tā trūkst? Tieši tāpēc, ka tā ir bijusi pārāk tuned up to the times, viskatastrofālākais decline jau ir t.s. "liberālajās" jeb modernistiskās teoloģijas baznīcās, jo kāda atšķirība, ja es baznīcā un tās praksē redzu un dzirdu vienu un to pašu, kas aktuāls universitātēs, kārtējo viedokļu līderu brāzmās, medijos, powerpointos utml? Kāda atšķirība, ja baznīca ir kļuvusi par kārtējo psiholoģijas klubiņu, tikai kristīgo tēlu mērcē?

Baznīca šobrīd ir tēma, pie kuras strādāju, par to sakāmā ir pārāk daudz, taču pāris piezīmes: kā tev šķiet, vai religious individual can be conmensurable with some established religious community? Un vai mūsdienu uzsvars uz deinstitucionalizāciju, "intitucionalizētās reliģijas noliegumu par labu privātiem garīguma kvestiem" gadījumā nav tas pats "individuālisms" (es, es, visu man, es zinu labāk, es visu pats, citi ir fake), ko mums piedāvā lielveikali, sociālie tīkli un internets? Viena no manām šī brīža visskaidrākajām tēzēm ir klasiskā dogma - nulla salus extra ecclesiam, nekādas pestīšanas (glābiņa) ārpus baznīcas. Es baznīcu, t.i., autentisku religious community (un tās pieredzi, būt daļai no Kristus draudzes, kas sapulcēta visos laikos un vietās), redzu kā vienīgo īsto un izšķirošo alternatīvu šī brīža sačakarētajai un neizbrienamajai politiskajai kārtībai ar tās aporijām un pašdestruktīvajām tendencēm visos galos. Zinu, izklausās farizejiski, but just think for a moment about it. Jēzus ne tikai apelē pie indivīda. Viņš uzrunā arī savu "mazo, ganāmo pulciņu". Ticības apliecībā mēs sakām "mēs ticam uz vienu svētu, vispārēju baznīcu, svēto sadraudzi" - jau no 4., ja ne 2. gs.

Jā, pie cilvēkiem ir jāiet pa apkārtceļiem, un ne tikai mūsdienās. Tāpēc Jēzus arī runā līdzībās. Taču es pat pārāk labi pazīstu moderno cilvēku, viņš tieši grib visu to alegorizēšanu un sofistiku, man šķiet, if we get down to the point as fast as we can, mēs vismaz varam nonākt tajā godīguma un atklātības punktā, kur otram vai pārējiem atliek vai nu sašutumā novērsties, vai arī vismaz ieklausīties. Bet gan jau šeit kļūdos. Cilvēkus uzrunā īstas kristīgās dzīves liecība, īsta pazemība, īsts svētums, īsta pacietība un lēnprātība. Bet mana iedzimta augstprātība man automātiski saka, ka ar modernajiem postmodernisma izskalotajiem cilvēkiem nevajag auklēties un uķināties. Guess I'm wrong, again.

Par pilnīgu misionāru gan nē, mans lielākais dzīves uzdevums ir kaut kā saņemties, pārvarēt slinkumu un kūtrumu un palīdzēt Latvijai. Ja Latviju iznīcinās - tā, ka nekas vairs nepaliks pāri, ka nebūs vairs, ko atjaunot -, un ja man sirds nesalūzīs no sāpēm, tad es gribu kaut kā palīdzēt ziemeļiem, mana sirds ir ziemeļos, kaut vai otrā pusē Baltijas jūrai.

"Vot es spītējos tieši tāpēc, ka neesmu vēl izpratusi cik daudz manī ir(bija) prāta, cik ticības" - kāpēc tas ir, bija tik svarīgi? Skaidrs, ka jebkurā gadījumā tu šo un daudzas citas izšķiršanas vai sintēzes veic ar prātu, līdz ar to tev sev drīzāk jājautā, kā izproti prāta lomu savā dzīvē, kā vispār definē un saproti prātu attiecībā pret sevi, pasauli, Dievu un dzīves svarīgajām lietām. Spīts, jo prāts, prāts, jo spīts.

"Viss, ko varu pateikt - senāk šķita, ka ja reiz nezinu Dieva lielo gribu un plānu, tad kāpēc gan an būtu (un vissāpīgāk - kā) tam jāpakļaujas." - bet vai tiešām tu neredzēji, cik self-pretentious un cilvēcisks šis jautājums ir? Vēl jo vairāk tāpēc, ka D. griba vispārējās trajektorijās tiešām nav kkas superapslēpts. Kad es runāju vai draudzējos ar kādu citu cilvēku kā the other, es taču nemēģinu vispirms par katru cenu "noskaidrot un izdibināt visu, kas viņam aiz ādas, viņa lielo plānu un nodomus". Jā, ir arī tādas attiecības, bet tas taču nav veselīgi.

Jēzus manā gadījumā, tas vēl tā, man ir skaidra "bāze" vai izejas punkts, bet nianses, kas no šī punkta izriet, lai liktu dzīvot svēti vēl joprojām un, domājams, visu dzīvi ir work in progress, gaismas pret neskaidrībām. Bet par Dievu gan - ja ne "viss skaidrs" - tad drīzāk gan es vienkārši neatceros nevienu brīdi savā dzīvē, kad es būtu domājis, jutis, zinājis, ka Dieva - kaut vai vispārīgākās, neskaidrākās, abstraktākās idejas veidā - nebūtu. Es vispār nespēju iedomāties, kaut vai mežonigi piepūloties, kā varētu būt citādāk. Tu raksti, ka nejūti Dievu "tik stipri", ok, bet ko tu jūti tā vietā? Kas vēl cits tur vispār var vēl būt bez Dieva? Tu jūti neko? Kā tas ir, just neko? - kaut vai atceroties, ja reiz tagad jūti citādāk (lai gan es nezinu, vai tā sajūta vispār ir kvantificējama).

Lūk, no tā man ir visvairāk bail. Ka tiešām varētu būt daudz cilvēku, kuriem "nav lemts". Cilvēciski raugoties, tas būtu šausmīgi. Tāpēc ļoti bieži saka, ka labākais, ko tādos gadījumos darīt, ur nevis plēsties pušu, bet gan pacietīgi lūgt par otru, nest viņa nastas un norīt viņa akmens sirds blaknes, un piedot, un cerēt, un cerēt.

Jā, es vienkārši nejūtu Dievu, es neko nejūtu. Varbūt kaut kādu vague yearning for the infinite and transcendent, kas dažas dienas pazūd, un tad atkal uzrodas. Jo nu es vienkārši domāju, ka es nekad neesmu praktizējusi kontaktēšanos ar Dievu, es neesmu viņu uztvērusi nopietni un es par viņu neko nezinu. Es tiešām domāju, ka spēja just Dievu ir maņa, kas cilvēkam ir dota, bet ko viņš var pazaudēt, bet var arī atkal atgūt. Un es tāpat kā lielākā daļa cilvēku, esmu to pazaudējusi, jo mēs to neesam lietojuši. Es tiešām domāju, ka tā ir maņa, jušana, kas ir citādāka nekā intelektuāla sapratne. Tāpēc es neapstāšos pie prāta mācībām. Es gribu pilnībā atvērt un sajust sirdi, visu kas tur ir iekšā, un to tiltu, kam ir jābūt uz Dievu.

Tieši tā, Dieva sajušana ir maņa. Bet te, vismaz kristietībā, ir traki - viens ietekmīgs virziens saka, ka dažiem ir lemts un dots, proti, viņos, speciāli izraudzītajos šī spēja, jusme, maņa, sensus divinitatis ir dabiski iedēstītā, un tad viss agrāk vai vēlāk ir kārtībā, bet visiem pārējiem, absolūtajam vairākumam, šī spēja gluži vienkārši nav atvēlēta, viņi esot nolemti jau no pasaules sākuma. Nevaru iedomāties cietsirdīgāku mācību par tādu.
Kā tas ir just neko? Vai tad tā var būt? Jo parasti ir tā, ka tā vietā, kur drīzāk būtu jābūt Dievam, vienkārši ir kaut kas cits uzmanību un jusmi saistošs un pievelkošs. Jā, ticu un ir dzirdēts, ka tiešām ir gadījumi, ka tur pretī nav pat Dieva aizvietotāja, surogāta, kāda mazā dieva, bet tiešām - tukšums. But are you sure this is the case?

Es laikam nezinu vai spēju atšķirt emocijas no Dieva. Varbūt es esmu nolemta no pasaules sākuma! Bet vismaz es varu kultivēt intelektuālu sapratni un aizstavēt Dieva vārdu.

Jā, Dievs nav tas pats, kas emocijas, kuras svārstās atkarībā no gadlaikiem un vēja virziena. Bet ir gan tādas kā Dieva ielietas jeb kultivētas emocijas, kuras nav pilnībā emocijas, bet daudzviet pārklājas ar gribas aktiem, noteiktu uzvedību vai mentālo attieksmi. Piemēram, žēlsirdība, piedošana, lēnprātība, pacietība - visās minētajās Dieva dotajās īpašībās ir gan kaut kas no emocijām, gan gribas aktiem, gan vienkārši mentālas attieksmes. Un tu noteikti neesi nolemta, garantēju nevis es, bet Jēzus.