"Vot es spītējos tieši tāpēc, ka neesmu vēl izpratusi cik daudz manī ir(bija) prāta, cik ticības" - kāpēc tas ir, bija tik svarīgi? Skaidrs, ka jebkurā gadījumā tu šo un daudzas citas izšķiršanas vai sintēzes veic ar prātu, līdz ar to tev sev drīzāk jājautā, kā izproti prāta lomu savā dzīvē, kā vispār definē un saproti prātu attiecībā pret sevi, pasauli, Dievu un dzīves svarīgajām lietām. Spīts, jo prāts, prāts, jo spīts.

"Viss, ko varu pateikt - senāk šķita, ka ja reiz nezinu Dieva lielo gribu un plānu, tad kāpēc gan an būtu (un vissāpīgāk - kā) tam jāpakļaujas." - bet vai tiešām tu neredzēji, cik self-pretentious un cilvēcisks šis jautājums ir? Vēl jo vairāk tāpēc, ka D. griba vispārējās trajektorijās tiešām nav kkas superapslēpts. Kad es runāju vai draudzējos ar kādu citu cilvēku kā the other, es taču nemēģinu vispirms par katru cenu "noskaidrot un izdibināt visu, kas viņam aiz ādas, viņa lielo plānu un nodomus". Jā, ir arī tādas attiecības, bet tas taču nav veselīgi.

Jēzus manā gadījumā, tas vēl tā, man ir skaidra "bāze" vai izejas punkts, bet nianses, kas no šī punkta izriet, lai liktu dzīvot svēti vēl joprojām un, domājams, visu dzīvi ir work in progress, gaismas pret neskaidrībām. Bet par Dievu gan - ja ne "viss skaidrs" - tad drīzāk gan es vienkārši neatceros nevienu brīdi savā dzīvē, kad es būtu domājis, jutis, zinājis, ka Dieva - kaut vai vispārīgākās, neskaidrākās, abstraktākās idejas veidā - nebūtu. Es vispār nespēju iedomāties, kaut vai mežonigi piepūloties, kā varētu būt citādāk. Tu raksti, ka nejūti Dievu "tik stipri", ok, bet ko tu jūti tā vietā? Kas vēl cits tur vispār var vēl būt bez Dieva? Tu jūti neko? Kā tas ir, just neko? - kaut vai atceroties, ja reiz tagad jūti citādāk (lai gan es nezinu, vai tā sajūta vispār ir kvantificējama).

Lūk, no tā man ir visvairāk bail. Ka tiešām varētu būt daudz cilvēku, kuriem "nav lemts". Cilvēciski raugoties, tas būtu šausmīgi. Tāpēc ļoti bieži saka, ka labākais, ko tādos gadījumos darīt, ur nevis plēsties pušu, bet gan pacietīgi lūgt par otru, nest viņa nastas un norīt viņa akmens sirds blaknes, un piedot, un cerēt, un cerēt.

Jā, es vienkārši nejūtu Dievu, es neko nejūtu. Varbūt kaut kādu vague yearning for the infinite and transcendent, kas dažas dienas pazūd, un tad atkal uzrodas. Jo nu es vienkārši domāju, ka es nekad neesmu praktizējusi kontaktēšanos ar Dievu, es neesmu viņu uztvērusi nopietni un es par viņu neko nezinu. Es tiešām domāju, ka spēja just Dievu ir maņa, kas cilvēkam ir dota, bet ko viņš var pazaudēt, bet var arī atkal atgūt. Un es tāpat kā lielākā daļa cilvēku, esmu to pazaudējusi, jo mēs to neesam lietojuši. Es tiešām domāju, ka tā ir maņa, jušana, kas ir citādāka nekā intelektuāla sapratne. Tāpēc es neapstāšos pie prāta mācībām. Es gribu pilnībā atvērt un sajust sirdi, visu kas tur ir iekšā, un to tiltu, kam ir jābūt uz Dievu.

Tieši tā, Dieva sajušana ir maņa. Bet te, vismaz kristietībā, ir traki - viens ietekmīgs virziens saka, ka dažiem ir lemts un dots, proti, viņos, speciāli izraudzītajos šī spēja, jusme, maņa, sensus divinitatis ir dabiski iedēstītā, un tad viss agrāk vai vēlāk ir kārtībā, bet visiem pārējiem, absolūtajam vairākumam, šī spēja gluži vienkārši nav atvēlēta, viņi esot nolemti jau no pasaules sākuma. Nevaru iedomāties cietsirdīgāku mācību par tādu.
Kā tas ir just neko? Vai tad tā var būt? Jo parasti ir tā, ka tā vietā, kur drīzāk būtu jābūt Dievam, vienkārši ir kaut kas cits uzmanību un jusmi saistošs un pievelkošs. Jā, ticu un ir dzirdēts, ka tiešām ir gadījumi, ka tur pretī nav pat Dieva aizvietotāja, surogāta, kāda mazā dieva, bet tiešām - tukšums. But are you sure this is the case?

Es laikam nezinu vai spēju atšķirt emocijas no Dieva. Varbūt es esmu nolemta no pasaules sākuma! Bet vismaz es varu kultivēt intelektuālu sapratni un aizstavēt Dieva vārdu.

Jā, Dievs nav tas pats, kas emocijas, kuras svārstās atkarībā no gadlaikiem un vēja virziena. Bet ir gan tādas kā Dieva ielietas jeb kultivētas emocijas, kuras nav pilnībā emocijas, bet daudzviet pārklājas ar gribas aktiem, noteiktu uzvedību vai mentālo attieksmi. Piemēram, žēlsirdība, piedošana, lēnprātība, pacietība - visās minētajās Dieva dotajās īpašībās ir gan kaut kas no emocijām, gan gribas aktiem, gan vienkārši mentālas attieksmes. Un tu noteikti neesi nolemta, garantēju nevis es, bet Jēzus.