pagātne | atmiņas | nākotne
 

methodrone
06 November 2017 @ 05:57 pm
 
Kā cilvēki saglabā saprātu?

Agrajos divdesmit ir viegli saglabāt saprātu. Lai arī tad es jutos diezgan crazy, man tomēr bija kaut kāds conviction, sasaiste, piezemētība, es uz kaut ko uzstāju un tas mani noturēja, pat ja es vienkārši uzstāju uz alkoholu vai besi vai kaut kādu Magnetic Fields dziesmu.

Bet tagad..

Es jūtos tā it kā es būtu salāpīta kopā no dažādiem unmatching patches, un kāds lēnām rautu ārā diegus, es it kā irstu. Es zinu, ka es nevaru izirt, bet es jūtu kā es irstu. Un es mēģinu paklausīgi just šo paradoksu.

Es šovakar mēģināju meditēt, bet pēc kādām 5 - 7 minūtēm es sāku justies tā it kā man dažas ķermeņa daļas izzustu, bet citas kļūtu lielas, tā it kā man aiz acīm virpinātos enerģijas kas nav izlēmušas, ko ar mani darīt, saplēst, atlauzt, nosmacēt. Prātā neregulāri birst dažādi vārdi vai pārrauti teikumi, tā it kā kāds mēģina mani noregulēt uz radio pārraidi, bet nesekmīgi.

Es paņemu rokā vienu grāmatu, tad otru, tad trešo, nolieku, un sāku no jauna. Es cilāju grāmatas kā zāļu pudelītes, bet nekas nekas nelīdz. Es esmu putniņš loga rūtī.

Ik pa laikam es atceros, ka es to varu arī vienkārši vērot no ārpuses, kas palīdz. Bet es arī gribu dzīvot no iekšpuses.

Es zinu, ka es noteikti varu šo sakārtot, ja es pieķertos vienam stūrītim un sistemātiski sāktu kārtot. Bet es vienkārši stāvu un plātu rokas un mulstu.
 
44 atziņas | teikt
 
( Post a new comment )
[info]methodrone on November 26th, 2017 - 08:15 pm
Jā, es vienkārši nejūtu Dievu, es neko nejūtu. Varbūt kaut kādu vague yearning for the infinite and transcendent, kas dažas dienas pazūd, un tad atkal uzrodas. Jo nu es vienkārši domāju, ka es nekad neesmu praktizējusi kontaktēšanos ar Dievu, es neesmu viņu uztvērusi nopietni un es par viņu neko nezinu. Es tiešām domāju, ka spēja just Dievu ir maņa, kas cilvēkam ir dota, bet ko viņš var pazaudēt, bet var arī atkal atgūt. Un es tāpat kā lielākā daļa cilvēku, esmu to pazaudējusi, jo mēs to neesam lietojuši. Es tiešām domāju, ka tā ir maņa, jušana, kas ir citādāka nekā intelektuāla sapratne. Tāpēc es neapstāšos pie prāta mācībām. Es gribu pilnībā atvērt un sajust sirdi, visu kas tur ir iekšā, un to tiltu, kam ir jābūt uz Dievu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]krishjaanis2 on November 27th, 2017 - 01:29 am
Tieši tā, Dieva sajušana ir maņa. Bet te, vismaz kristietībā, ir traki - viens ietekmīgs virziens saka, ka dažiem ir lemts un dots, proti, viņos, speciāli izraudzītajos šī spēja, jusme, maņa, sensus divinitatis ir dabiski iedēstītā, un tad viss agrāk vai vēlāk ir kārtībā, bet visiem pārējiem, absolūtajam vairākumam, šī spēja gluži vienkārši nav atvēlēta, viņi esot nolemti jau no pasaules sākuma. Nevaru iedomāties cietsirdīgāku mācību par tādu.
Kā tas ir just neko? Vai tad tā var būt? Jo parasti ir tā, ka tā vietā, kur drīzāk būtu jābūt Dievam, vienkārši ir kaut kas cits uzmanību un jusmi saistošs un pievelkošs. Jā, ticu un ir dzirdēts, ka tiešām ir gadījumi, ka tur pretī nav pat Dieva aizvietotāja, surogāta, kāda mazā dieva, bet tiešām - tukšums. But are you sure this is the case?
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on November 27th, 2017 - 08:48 pm
Es laikam nezinu vai spēju atšķirt emocijas no Dieva. Varbūt es esmu nolemta no pasaules sākuma! Bet vismaz es varu kultivēt intelektuālu sapratni un aizstavēt Dieva vārdu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]krishjaanis2 on November 28th, 2017 - 12:14 pm
Jā, Dievs nav tas pats, kas emocijas, kuras svārstās atkarībā no gadlaikiem un vēja virziena. Bet ir gan tādas kā Dieva ielietas jeb kultivētas emocijas, kuras nav pilnībā emocijas, bet daudzviet pārklājas ar gribas aktiem, noteiktu uzvedību vai mentālo attieksmi. Piemēram, žēlsirdība, piedošana, lēnprātība, pacietība - visās minētajās Dieva dotajās īpašībās ir gan kaut kas no emocijām, gan gribas aktiem, gan vienkārši mentālas attieksmes. Un tu noteikti neesi nolemta, garantēju nevis es, bet Jēzus.
(Reply) (Parent) (Link)