Kā cilvēki saglabā saprātu?

Agrajos divdesmit ir viegli saglabāt saprātu. Lai arī tad es jutos diezgan crazy, man tomēr bija kaut kāds conviction, sasaiste, piezemētība, es uz kaut ko uzstāju un tas mani noturēja, pat ja es vienkārši uzstāju uz alkoholu vai besi vai kaut kādu Magnetic Fields dziesmu.

Bet tagad..

Es jūtos tā it kā es būtu salāpīta kopā no dažādiem unmatching patches, un kāds lēnām rautu ārā diegus, es it kā irstu. Es zinu, ka es nevaru izirt, bet es jūtu kā es irstu. Un es mēģinu paklausīgi just šo paradoksu.

Es šovakar mēģināju meditēt, bet pēc kādām 5 - 7 minūtēm es sāku justies tā it kā man dažas ķermeņa daļas izzustu, bet citas kļūtu lielas, tā it kā man aiz acīm virpinātos enerģijas kas nav izlēmušas, ko ar mani darīt, saplēst, atlauzt, nosmacēt. Prātā neregulāri birst dažādi vārdi vai pārrauti teikumi, tā it kā kāds mēģina mani noregulēt uz radio pārraidi, bet nesekmīgi.

Es paņemu rokā vienu grāmatu, tad otru, tad trešo, nolieku, un sāku no jauna. Es cilāju grāmatas kā zāļu pudelītes, bet nekas nekas nelīdz. Es esmu putniņš loga rūtī.

Ik pa laikam es atceros, ka es to varu arī vienkārši vērot no ārpuses, kas palīdz. Bet es arī gribu dzīvot no iekšpuses.

Es zinu, ka es noteikti varu šo sakārtot, ja es pieķertos vienam stūrītim un sistemātiski sāktu kārtot. Bet es vienkārši stāvu un plātu rokas un mulstu.