Bet no otras puses es nesaprotu, kā Kristus var būt kautrīguma vai konflika avots. Jo šeit atkal, vismaz man - jo es vairāk ticu, jeb dziļāk apzinos patiesību, jo vairāk man gribas par to runāt un deklarēt, nevis uzbāzīgi, bet atbildēt uz jebkuru ētisku dillemu ar Kristu. Jo jebkurš cilvēks, kam ir loģiska domāšana, nevar noliegt nevienu no viņa mācībām. Bet es pieļauju, ka tava cīņa ir tas, ka no vienas puses cilvēks var teikt, ka viņš ir atbildīgs tikai Dieva priekšā. Un ja viņš pilnasinīgi to izjustu, tad viņam nerūpētu smagums, neērtums ko rada the other. Bet cilvēks ir neatraujams, nedziedināms no savas cilvēcībās, un laikam, kad tu ar cilvēkiem runā, tevī spoguļojas otra cilvēka uztvere, kas mazliet samežģa tevis sacīto. Laikam, ko mēģinu pateikt, tev nebūtu sarežģīti runāt par Kristu ar cilvēkiem, ja tu nebūtu pats cilvēks. Es domāju, jebkuram mācītājam, skolotājam ir bijusi šī unease sajūta. Nu kā, tas ir savā ziņā neispējams uzdevums - vai nu tu izmaini, ko gribēji teikt, lai pakalpotu cilvēka limitētajai uztverei, vai arī tevis sacītais cannot be processed. Viss, ko tu vari darīt ir ar to dzīvot un to uzlabot, savu iespēju robežās, kuras ir daļēji tavās daļēji Dieva rokās plašināt. Un gaidīt, kad atradīsies dzirdīgas ausis. Protams, viss šis teiktais, nezinot, to kā tieši tas ko aprakstīji izpaužas irl.

Bet, man arī vēlarvien ir aizdomas, ka pie jebkuras jomas, kur mēs straglojam pie vainas ir prāts. Tāpēc es kā pie veldzējoša ūdens malka sniedzos pie jebkā, kas prātu spēj nolikt savā vietā, kas parāda prātam, ka tas nav ultimate tool of perception. Bet tieši izglītotā, pierādāmā veidā, kas pārliecina pašu prātu. Jo ja pret prātu ir brutāls un izturas ar necieņu, tad prāts parādīs elli atkal. Tāpēc pieminēju to grāmatu.