Vot es spītējos tieši tāpēc, ka neesmu vēl izpratusi cik daudz manī ir(bija) prāta, cik ticības, kādas ir to proporcijas un kurš ir kurš, kas man saka un pavēl domas un lietas un idejas. Jo šķiet ir tāda twilight zona, kur prāts mijas ar ticību, kur ir grūti izšķirt. Un tad es spītīgi paķeru, jebkuru, kurš ir uzstājīgāks (back of my mind knowing, ka tas ir prāta burveklis nevis patiesība un ticība) Bet tas ir kaut kā obsolete pašlaik. Jo no pozīcijas, kur ir radusies kaut maza, bet solīda sapratne, spītēšanās nešķiet īpaši attaisnojoša, vai pat ne mēreni racionāla. Viss, ko varu pateikt - senāk šķita, ka ja reiz nezinu Dieva lielo gribu un plānu, tad kāpēc gan an būtu (un vissāpīgāk - kā) tam jāpakļaujas. Bet jā, tad es vienā saprotu, ka pretoties Dievam ir pretoties pašas labklājībai, un viss uzreiz ātri pārvēršas ellē.

Es gan pieļauju, ka vēl esmu tikai pašā sapratnes apakšā, jo man, piemēram, viss nav tik skaidrs kā tev. Es domāju man ir radusies intelektuāla sapratne un appreciation, un nepieciešamība. Bet es vēl nejūtu Dievu, un neizjūtu Jēzus eksistenci tik stipri kā tu, kā tu saki, ka tev nekad nav bijušas šaubas vai minstināšanās. Es gribu un man vajag uzzināt par veidiem, kā es varu arvien dziļāk ieiet Dieva valstībā, jo pašlaik es jūtos kā ļoti nespodrs spogulis, kurā Dievu knapi var nojaust, vairāk ar iztēli nekā saskatīšanu. Bet lai arī pietiek ar ticību, es intuitīvi zinu, ka ir veidi, kā Dievu sajust vairāk.

Par tevi un cilvēkiem, es to pilnībā saprotu. Bet ar cilvēkiem ir tā, ka no vienas puses, protams, gribas (un savā ziņā ir pienākums) pēc iespējas vairāk cilvēku sasniegt un palīdzēt viņiem saprast. Bet savā pieredzē esmu pārliecinājusies par patiesību, ka ja kādā neizdodas radīt sapratni, tad tas cilvēks tādai nav gatavs. Bet arī ka, tevis sacītais tikuntā var iesēties cilvēkam prātā, lai arī ir virspusējs noliegums un pretestība, kaut kas iespējams iesakņojas un izdīgst vēlāk. Un šeit atkal, es tikai varu iedomāties, ka ja Dieva plāns būtu tev spēt maģiski apburt cilvēku masas un tajos momentā likt uzziedēt visai patiesībai, tad tā notiktu, un varbūt vēl notiks. Tajā vietā, varbūt - es tikai spekulēju, kas būtībā nav labi, bet tajā vietā varbūt Dievs izvēlas stiprināt tavu garu un raksturu šādi cīnoties. Tbh, man gan šķiet, ka pie vainas ir cilvēki, jo visi taču ir šausmīgi aizmiguši. Cilvēki paši pretojas tam, ko zina, un atgaiņājas no patiesības mušas, jo grib vēl turpināt snaust un būt cietēji. Es visu laiku skaidri redzu, kā cilvēki, ja viņiem noliek priekšā gara izaugsmi un viņu vecās mīļās grēcīgās domas, kas pašus moka, tad viņi izvēlas pēdējo, kā apsēsti. Un tas ir tik paradoksāli, jo es skaidri spēju iztēloties motivāciju abām izvēlēm, un man arvien vairāk sāk šķist, ka tā ir plika Dieva žēlastība, ja cilvēks izvēlas gara izaugsmi. Ar to mēģinu pateikt, ka bieži (iespējams - vienmēr) tas kas tev šķiet, ka tu nemāki pateikt to, ko cerēji par Kristu, tam vairāk ir sakars ar to, ka tas kas tevī klausās nav gatavs to dzirdēt un saprast, un gan pie tevis gan pie otra situācijas galu galā "vainīgs" ir Dievs, bet beigās tāpat viss būs labi, jo Dieva plāns ir labs.