Tieši tā, prāts uz krusta kliedz "tēvs, kāpēc tu mani esi pametis!", kamēr ticība saka "viss ir piepildīts!" un blakus krustā sistajam ticība saka: "patiesi, es tev saku - jau šodien tu ar mani būsi paradīzē!"
Tāpēc es visu laiku domāju, vai prāts un ticība paliek katrs autonomi par sevi, savā sfērā pašpietiekami darbojamies, vai tomēr ir iespējams, ka ticība tieši uzlabo un papildina, pilnveido prāta racionalitāti, proti, kamēr prāts 'tic', ka visu var izspriest pats par sevi (teiksim, ikdienā, performing mundane tasks vai izvēloties), tas ir neracionāls un redz kā miglā, un tikai tad, kad pievienojas ticība, prāts, kā saka katoļi, "tiek uzņemts žēlastībā", kas arī ļauj domāt, spriest, redzēt un zināt ar skaidru galvu. Tas pats Luters saka, ka no aristoteliskās četru cēloņu shēmas (pasaules inteligibilitātes, sapratnes un racionalitātes freimvorks https://plato.stanford.edu/entries/aristotle-causality/#FouCau) prāts samērā pienācīgi darbojas tikai iekš vidējiem diviem cēloņiem - formālā un eficientā, savukārt causa materialis un causa finalis sniedz tikai ticība. Un man visu laiku gribas teikt, ka prāts bez causa finalis un causa materialis vispār ir knapi prāts.

Nu ja, tieši ar Dieva apslēptību - sātanam šķita, ka caur cilvēku neprātu un vainu piesitot Jēzu pie krusta viss dievišķais un garīgais, tā dzirkstis un iespējas tiks izēstas no pasaules, un patiešām, visai pasaulei un sātanam kā pasaules impostor fake kungam tajā brīdī, kad Jēzus nomira, izskatījās, ka viss cauri, uzvara rokā, žēlastība bija tikai abstrakts sludināts koncepts, ko vajāja un bezjēdzīgi nogalināja, taču tieši šajā vislielākās Dieva apslēptības brīdī sātans iekrita fatālās Dieva izliktās lamatās un praktiski tika sakauts. Sātans feilo, jo, tāpat kā cilvēks, arī viņš ir radīta būtne, ar ierobežotu, tuvredzīgu un galīgu perspektīvu, savukārt Dievs nav radīts, viņš ir radītājs.

Paldies vēlreiz! :)
Es vienkārši rakstu, jo a) nav jau daudz, sevišķi internetā, to, kas šādus vārdus bez izsmiekla var un grib uztvert; b) jo man liekas svarīgi, ka tajā brīdī, kad Dievs, saraujot apburto loku, izved cilvēku ārā no viņa paša sapītības, tad cilvēks tiešām beidzot var ieraudzīt pasauli kā pasauli, kā jēgas ziņā bezgalīgi dziļu totalitāti, kas nav pakļauta apziņas pinekļos iedēstītam fatālismam un determinismam. Tur ārā kaut kas ir, un tas ir, kā pats Dievs pie radīšanas saka, "ļoti labs" pats par sevi, objektīvi, no vērotāja neatkarīgi labs, pat pēc cilvēka grēkā krišanas. Grēciniekam, t.i., neticīgajam visa apkārtējā radītā pasaule ir kā traucēklis un virsū spiedošs, apsūdzošs un apdraudošs posts un nolemtība, savukārt ticīgajam pasaule ir laba, tāda, kādu Dievs to sākotnēji radīja, iecerēja, uzticēja un dāvāja.