Jā, galu galā jāsaprot, ka arī prāts ir Dieva radīta brīnišķa dāvana, ideālos apstākļos teicami uzskaņots instruments vai dvēseles/sirds kompanjons, kas netraucē, bet drīzāk palīdz. Diemžēl, jau paradīzes dārzā cilvēks drīzāk izvēlējās klausīt it kā kailai saprāta balsij, jebšu sātanam, jebšu cilvēku ienaidniekam, melim, ausu piestāstītājam un apsūdzētājam, kā rezultātā tajā brīdī cilvēks vairāk ticēja velna, nevis Dieva balsij.

Jā, reizēm mēdz ticību salīdzināt ar gaisā mērķtiecīgi izstieptu un atvērtu roku, Luters arī daudz raksta, ka Dieva apsolījumi ir "jāsatver" (ne tik daudz jāaptver, cik jāsatver, bet ne sagūstīšanas nozīmē, drīzāk kā slīcējs mežonīgā jūrā tveras pēc glābiņa).

Man šķiet, ka vismaz šobrīd tu tiešām saproti, lai gan es neteiktu, ka nesaprati arī pirms kādiem četriem gadiem, arī tad tev bija pareizais uzskaņojums, varbūt tu vienkārši īstās domas par ticību vēl nemacēji pieķert un ietērpt vārdos vai racionālos, apzinātos (redz, kaut kāda prāta loma) tēlos, priekšstatos. Nav jau teikts, ka kādā nākamā mirklī nebūs relapss, kas gan tikai normāli un saprotami cilvēciski. Šaubas burtiski uzbrūk, uzskrien virsū, kā par sātanu saka, ka viņš kā izsalcis lauva glūn un slapstās tumsā un meklē, ko varētu satvert.

Nu jā. Man lielākais izrāviens, revolūcija notika tajā brīdī, kad sapratu, ka Jēzus ir/bija Dievs, proti, ka Dievs nav kāds abstrakts, estētiski iespaidīgs koncepts vai jauka pasauli sakārtojoša doma, vai trīsas radoša sajūta un sasapņošanās, bet gan, ka Dievs v a r ē t u būt kkas pavisam konkrēts, miesisks, vēsturisks, "dzīvais Dievs", kā viņi saka, ar milzīgu un tiešu claim, prasību, vai vismaz intīmu un treknu jautājuma zīmi uzstādītu virs mūsu dzīvēm, un ka šī jautājuma, vai apsūdzības, vai izsaukuma zīme vienlaikus ir kā bāka tumsā, svece, pie kuras tverties un sildīties.
To es esmu sapratis definītīvi, es to burtiski redzu, izjūtu un pieredzu katru dienu, jā, jāatzīst, arī reizēm lūdzot Dievu, es jūtu, ka tas nav joks, ka mani klausās un katram vārdam, kas nāks pār lūpām vai domās ir liels nopietnības svars. Uzruna un atbilde, nevis nieka apziņas pašspoguļošanās, kā ierasts. Tiktāl man nekāda prāta un ticības problēma nav, in fact, neatceros, ka arī pirms Kristus man tāda būtu bijusi, jo nekad neesmu diez ko augstu vērtējis cilvēka prāta spējas. Jā, tas var paveikt daudz, bet so what - tāda attieksme man bijusi, cik atceros. Diemžēl, vismaz ētiskajā un līdz-ar-citiem kopābūšanas ziņā es joprojām esmu ceļa sākumā un bērnu autiņos, un varbūt tur man drīzāk šobrīd ir prāta un ticības konflikts, jo ticība man saka, ka man absolūti un negrozāmi neatliekami ir jābūt labam, bet prāts izmēģina visus iespējamos trikus un atrunas, lai es tāds nebūtu, un no tā dažbrīd var mesties nelabi. Bet tas nav teorētiskajā, bet gan ētiskajā līmenī. Mani, piemēram, kaitina, ka es nemāku runāt ar cilvēkiem, lai viņiem pastāstitu par Kristu saprotamā un nekonfliktējošā (toties patiesības raupjo stingrību nemīkstinošā) veidā. Vēl jo vairāk kaitina, ka dažbrīd publiski t.i., dzīvē, ne internetā, mēdzu par to kautrēties, vai, kas vissliktāk, ja nemāku runāt, tad nespēju par Kristu liecināt citu priekšā ar vismaz supposedly svētu, bezgrēcīgu dzīvi.

Katrā ziņā man prieks, ka esi uztaustījusi īstās takas un sāc par ticību spriest dziļāk. Jo, ja godīgi, piemēram, nesaprotu - kāpēc tu spītējies? Like, seriously? Tu tiešām visā nopietnībā tici prāta predominancei noteiktos jautājumos? Tu tiešām vairāk tici savām šaubām? Diez vai.
Droši, atsūti grāmatu, gan jau kādreiz noderēs, ja teksts liksies objectionable, tad uzrakstīšu, kas tur neder vai ir vāji.